Misionāri

Peles misija

1975. gadā futbola karalis Pele nolēma atgriezties futbolā, taču tas nebija „Santos” klubs, kurā viņš bija aizvadījis visu savu karjeru, bet gan „New York Cosmos”. 70. gadu vidus futbolā bija laiks, kad tā biznesa modelis, kādu mēs pazīstam šodien, bija izstrādes stadijā. Tikko uz krekliem bija parādījušās sponsoru reklāmas, tika fiksēti pirmie šokējošie (tiem laikiem) transfēri. Futbola karalis jau savu karjeru bija beidzis, bet pēc divu gadu dīkstāves nolēma atgriezties, uzņemdamies futbola misionāra lomu ASV. Ziemeļamerikā šis sporta veids, ko viņi sauc par sokeru, bija salīdzinoši lielā pabērna lomā, taču ASV ļaudis pievērst futbolam – tā bija cēla misija, ko tobrīd patiešām varēja uzņemties tikai Pele.

Tolaik bija tāds veidojums kā Ziemeļamerikas Sokera līga, kas tobrīd mira lēnā, mokošā nāvē. Līga bija dibināta piecus gadus pirms Peles uznāciena, taču tika raksturota kā īsos šortiņos tērpušos komiķu futbola līga. Pirms Peles uznācina „New York Cosmos” spēlēja vidusskolas stadionā, tukšu tribīņu priekšā. Bezcerīgi, garlaicīgi, nevienam nevajadzīgi. Un tad pēkšņi kādā jūnija dienā amerikāņi šokēja futbola pasauli, piesakot futbola karali savās rindās.

Viņa debijas spēles fons ļoti labi attaino tā laika futbola kultūru ASV. Spēle pret Dalasas komandu tika aizvadīta nolaistajā „Downing” stadionā, kas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē bija miskaste. Stadionā nebija ūdens padeves ne dušās, ne tualetēs, bet laukums bija pilns ar tukšo taru. Uz iebraucamā ceļa bija vairāk zāles nekā laukumā. Jeņķi bija attapīgi – laukums tika nokrāsots zaļš, izmantojot visparastāko krāsu. Tas tika darīts, uzzinot, ka spēli tiešraidē translēs CBS. Tiesa, pēc pirmā puslaika visa krāsa bija palikusi futbolistu ekipējumā...Pele, nezinādams par nokrāsoto laukumu, bija pamatīgi satraucies par savu veselības stāvokli – domāja, ka ir saķēris kādu slimību.

Tas bija tikai sākums, bet Peles ierašanās neglābjami visu mainīja. Interesi sāka izrādīt pilnīgi visi mediji, kas arī bija jaunums. Pirms tam futbola atspoguļošana bija kā soda līdzeklis, lai audzinātu tos žurnālistus, kas kaut kādu iemeslu dēļ bija sagāzuši podus. Tagad viss krējums gāzās iekšā stadionos, kur spēlēja Pele. Aptuveni 300 žurnālistu vien noskatījās futbola karaļa izrādes nolaistajā stadionā. Pilnībā mainījās kluba un visa sporta veida attiecības ar presi. Pirms Peles rekords bija sešu žurnālistu klātbūtne preses konferencē, kurā cienasts bija knapas sviestmaizes un dažas limonādes bundžiņas. Peles laikos parādījās kaviārs un šampanietis pēc katras spēles...

Pele ASV pavadīja trīs sezonas, uz visiem laikiem atstājot pēdas sporta veida attīstībā. Vēl līdz šai dienai ir diskusijas par to, kāpēc brazīliešu zvaigzne ASV ieradās. Lai arī Pelem tika visu laiku kabināta klāt misionāra birka, viņš pats ar šādiem apgalvojumiem sevišķi nemētājās. Izrādās, futbola karalim bija nopietnas finansiālās problēmas Brazīlijā, bet ASV viņš trīs sezonu laikā nopelnīja vairāk, nekā visā savā karjerā kopā. Lai nu kā, skrienot pēc naudas, tika panākts arī cits efekts. Diemžēl dažiem mūsu stāsta varoņiem tas neizdevās...

Bekenbauers – Peles mantinieks

1977. gadā „New York Cosmos” meklēja vēl kādu skaļu papildināju. Un atrada. Sasniedzis teju visu iespējamo Vācijā, Francs Bekenbauers pieņēma jaunu izaicinājumu – devās uz ASV, parakstot līgumu ar „New York Cosmos”. Sākums bija spīdošs – gūti vārti jau savā debijas spēlē, 1977. gada 29. maijā. 32 gadu vecumā dodoties uz ASV, Bekenbaurs nodedzināja visus tiltus, kas veda uz Vācijas izlasi. „Vēlējos jaunu izaicinājumu un arī nopelnīt,” savu pāreju uz ASV klubu komentēja Ķeizars Francs. Pirmā sezona bija spoža – astoņi gūti vārti un līgas vērtīgākā spēlētāja tituls, komandai izcīnot čempiona titulu jeb „Soccer Bowl”.

Karjeru beidzot Pelem, tieši Bekenbauers kļuva par viņa mantinieku, ja runājam par milzīgu popularitāti un ģeniālu spēli laukumā. Vācietis, šķiet, visnopietnāk no visiem piegāja tam, ko sauc par futbola kvalitātes uzlabošanu ASV. Viņš nebārstījās ar skaļām tēzēm un intervijām dzīvesstila žurnāliem, kā to vēlāk darīs Johans Kruifs. Viņš tur nevilka kājas un neākstījās. Viņš aizvadīja četras teicamas sezonas, trijās no tām palīdzot klubam izcīnīt čempionu kausu. Uz īsu brīdī atgriezies bundeslīgā, karjeru viņš tomēr pabeidza ASV – tieši „Cosmos” rindās.

Protams, ka Bekenbauera laikā Peles izraisītā masu psihoze pamazām noplaka, taču Bekenbauera pavadītais laiks ASV tiek atzinīgi novērtēts vēl aizvien. Viņam ir veltīta rindkopa arī Bila Šenona grāmatā par Ņujorkas sporta vēsturi un personām, kas to veidojuši. Savas saites Bekenbauers ar ASV nesarāva arī vēlāk – 1994. gadā viņš palīdzēja ar padomu Pasaules kausa organizēšanā ASV, kā arī konsultēja pašu izlasi, kam bija jānospēlē cienīgi savas publikas priekšā. Bekenbauers bija tas futbolists, kas laiku ASV neizmantoja kā labi apmaksātu haltūru, bet gan kā iespēju ar savu vārdu un spēli celt futbola prestižu lielvalstī, kurā tas ir tālā citu sporta veidu ēnā.

Cēlais Kruifs

Nīderlandes superzvaigzne Johans Kruifs arī nolēma iet Peles pēdās, ASV ierodoties 1979. gadā. Viņš ātri ar savu stāstu iekaroja mediju un publikas simpātijas, sakot, ka noraidījis 5 miljonu vērto „New York Cosmos” piedāvājumu, lai pievienotos Losnadželoas „Aztecs”, divās sezonās saņemot „tikai” 1,4 miljonus dolāru, kas vienalga tiem laikiem bija milzīga summa. Mērķis bija skaidrs un paša deklarēts – padarīt futbolu par kulta sporta veidu Losandželosā. Pats viņš skaidroja, ka Ņujorkas piedāvājumu noraidījis, jo vēloties kādā citā vietā izdarīt to, ko Pele jau ir izdarījis. Starp citu, Kruifa treneris arī Losandželosā bija Rinuss Mihels – Nīderlandes un visa pasaules futbola leģenda.

Amerikāņi sita plaukstas – Pele ieradās pie mums 35 gadu vecumā, Kruifs ir ieradies trīs gadus jaunāks. Pirmās spēles bija spilgtas, kluba mājas spēļu apmeklējuma rādītāji auga par 26%. Par Kruifa sūro bērnību un spožo karjeru rakstīja un stāstīja visi ASV vadošie mediji, kurus Kruifs baroja kā nākas ar glaimojošu informāciju, uzsverot, cik garšīgi ir hotdogi un cik mierīga ir dzīve bagātniekam, jo Spānijā ir nācies mājas turēt divus dobermaņus, lai tik kāds viņu neapzagtu. Bet pats futbolists, dzīvojot savā lepnajā Pasadenas savrupmājā, lēnām ieslīga pašapmierinātībā. Pārākums individuālajā meistarībā ļāva visu darīt bez lielas piepūles, bet ne tik sakāpinātā vietējo ļaužu interese par futbolu ļāva dzīvot un spēlēt mierīgāk.

Īpaši neispringstot, Kruifs tika atzīts par sezonas labāko spēlētāju, taču līgumu līdz galam neizpildīja, dodoties uz Vašingtonas „Diplomats”. Tur viņš iedzīvojās savainojumā, klubs – finansiālās problēmās, kā rezultātā 20. gadsimta labākais Eiropas futbolists (šāda balva viņam savulaik tika pasniegta), daudz nedomājot, par saviem cēlajiem mērķiem ASV aizmirsa un pēc divu sezonu „atvaļinājuma” atgriezās Spānijā. ASV futbols tikmēr gaidīja nākamo zvaigzni, kuras spožuma dēļ varētu uz brīdi apžilbt.

Pasaules kausa nepiepildītās cerības

Ar ko futbola vēsturē ir iegājis ASV notikušais 1994. gada Pasaules kauss? Ar Kolumbijas traģisko stāstu; Roberto Badžo gadsimta pendeli; līdz šim brīdim lielāko vidējo spēļu apmeklējumu; Štefana Efenberga mūža lielāko kļūdu. Ar ko vēl? Hristo Stoičkovu un Bulgārijas izlasi, kā arī zviedrus, kas palika trešie. Šos visus augstāk minētos faktus piemin ik pa laikam piemin vēl aizvien. Tagad, kad pagājuši ir 18 gadi, kāda bija šā turnīra pievienotā vērtība?

ASV izlase aizvadīja teicamu turnīru, tikai izslēgšanas spēles minimāli piekāpjoties nākamajiem čempioniem Brazīlijai. Pēc leģendārās, daudz aprunātās un aprakstītās uzvaras pār Kolumbiju, stadionā piedzīvoto atmosfēru, karogu jūru un galu galā – negaidīto sportisko panākumu vairs tā īsti nav izdevies atkārotot. Jāatzīmē, ka tolaik ASV vēl nebija profesionālās futbola līgas, atsevišķu izlases spēlētāju kroņa disciplīna bija telpu futbols, vēl daži tika pēdējā brīdī naturalizēti, lai tikai savu skatītāju priekšā šī varenā nācija neizskatītos pēc ķēmiem. Lai arī MLS ir spēruši straujus soļus savā attīstībā, un ASV futbolisti kļūst par arvien pieprasītāko preci arī Eiropas tirgū, tomēr izrāviena iespēju, kādu sniedza Pasaules kauss savās mājās, amerikāņi daļēji nopūdelēja, jo Pasaules kauss ar laiku aizmirsās, tā emocijas – noplaka.

Par šo turnīru ir bijis teju visvairāk negatīvo atsauksmju gan no ārzemju faniem, gan jo īpaši spēlētājiem, kas vēlāk savos izteikumos un pat autobiogrāfijās visu, kas bija ap turnīru, ar labu vārdu nepiemin. ASV kandidēja uz 2022. gada Pasaules kausa rīkošanu, taču tiesības to rīkot izcīnīja Katara. Taču būtu interesanti tagad pavērot, kas mainītos, kad Pasaules kauss vēlreiz apciemotu ASV.

Ko deva Bekhema iegāde?

Tā neesot bijusi viņas vaina. Vēl vairāk – viņa ir bijusi arī pret spēlēšanu Madrides „Real”. Šie skaidrojumi ir lasāmi Viktorijas Bekhemas autobiogrāfijā. Viņai Deivida Bekhema spožās karjeras bremzēšanā nereti tiek piedēvēti tādi paši nopelni, kā Joko Ono „The Beatles” izjaukšanā. Lai kā arī nebūtu, 2007. gadā Deivids Bekhems 32 gadu vecumā devās spēlēt uz ASV, parakstot līgumu uz pieciem gadiem. 32 gadu vecumā, starp citu, tur devās arī Bekenbauers un Kruifs. „Galaxy” jauno zvaigzni sagaidīja kā olimpisko čempionu – ar milzīgu pompu un vērienu. Pats Bekhems neslēpa, ka ar savu vārdu (galvenokārt) un spēles prasmi (mazāk) futbolu padarīs par kulta sporta veidu ASV. Kaut kur dzirdēts, ne?

Protams, ka līguma summa bija astronomiska, paša futbolista atdeve – divējāda. No vienas puses, ieņēmumi no dažādām tīri ar Bekhema vārdu saistītām lietām bija lieli. Arī interese par viņa pirmajiem soļiem bija gana liela, taču parādītas sniegums laukumā...Īsumā: bija gūti vārti no savas laukuma puses, bija gūti vārti pa taisno no stūra karodziņa, bija arī triumfs MLS. Un bija ļoti daudz kritikas – sak, nekas jau no viņa tāds nav, šeit ir arī daudz labāki spēlētāji. Tika pārmests arī profesionālas attieksmes un lojalitātes trūkums – pie pirmās iespējas domā, kā tikai aizšmaukt uz kādu Eiropas grandu; nerada centīguma parauga iespaidu. Tiesa, ja cilvēki ASV Bekhema karjerai Eiropā un spēles stilam būtu sekojuši kaut virspusēji, tad otrais arguments „pret” nemaz nerastos – proti, tāds viņš ir bijis vienmēr.

Lielos vilcienos vērtējot, Bekhema piecu gadu izsūtījums prom no futbola elites ir beidzies ar pāragri zaudētām pozīcijām Anglijas izlasē, kā arī ar paša paustām sūdzībām par to, ka bērni ir tik amerikanizējušies, ka nespēlē britiem raksturīgās spēles, it sevišķi jau futbolu. Un, protams, ir nostiprinātas gan viņa, gan kundzes pozīcijas Holivudā, kas arī tika minēts kā patiesais aizbraukšanas mērķis. Kāds ir bijis viņa devums futbolam? Lielāka interese no cilvēkiem visā pasaulē noteikti. Sākotnējs skatītāju daudzuma kāpums arī. Kas vēl? Iespēja mācīties no meistara – arī nav mazsvarīgs faktors. Bet plāni divu debesskrāpju augstumā – tas jau no paša sākuma nebija nopietni. Pat ja nākotnē, piemēram, Krištiano Ronaldu uz turieni dosies ar līdzīgiem mērķiem, tas būs tikpat neizdarāms.

Tagad ASV spēlē arī tādi spēlētāji, kā Tjerī Anrī, Rafaels Markess, Alessandro Nesta un arī citi skanīgi vārdi un uzvārdi. Vai mēs šīs valsts futbola virzienā vispār skatītos, ja ne slaveno spēlētāju, kas tur pavada savas vecumdienas? Droši vien, ka ne. Tātad – misionāri un viņu pēcteči līgai ir nodrošinājuši zināmu skanējumu visas pasaules acīs (kaut arī vīpsnāt par tās līmeni nebeidz pat nacionālo izlašu treneri, par faniem nemaz nerunājot), taču nekāds būtisks izrāviens nav noticis. Un sportā tas nemaz nav iespējams. Līga attīstās soli pa solim, izlase spēlē labi, tās futbolisti ir kvalitatīvi augsta līmeņa spēlētāji, no kuriem daļa ir karsta prece arī Eiropas tirgū. Tas, ka atbrauks kāds jau rietošs pasaules futbola spīdeklis, ilgtermiņā nedod absolūti neko. Un nav ko cerēt vai pārdzīvot – futbols amerikāņu sporta spēļu hierarhijā ir tur, kur tas ir un paliks tur, kur tas ir. Tādas tradīcijas, tāda kultūra.