Hokeja vecmeistara pelnītai piemiņai

Dzimis Jelgavā 1910. gada 7. augustā, Leksis drīz vien kļūst par īstu Rīgas puiku. Ja tā, tad sportam garām paiet pirmās republikas laikā nevarēja nekādi. Jau kā Aleksis viņš ienāk lielajā sportā 17 gadu jaunībā, piedaloties futbola komandā „Amatiers”. Tomēr par vislielāko mīlestību Alekseja Auziņa mūžā kļūst hokejs ar ripu, kurš pie mums iesākas līdz ar trīsdesmitajiem gadiem. Hokejists ir vienmīlis – viņš visu savu karjeru vispirms aizvada komandā „Universitātes sports”, kuru pārtrauc vienīgi pirmais okupācijas gads (1941.), kad US tiek likvidēts un Auziņa gaitas paturpinās nemīlētajā „Dinamo II” . Kara laikā, par spīti šaurībai, studentu komanda vēlreiz atdzimst. Vācu okupāciju nomaina padomju režīms, US atkal vairs nepastāv, un Aleksejs Auziņš 33 sava mūža gadus (1947. – 1980.) veltī sporta biedrībai „Lokomotīve” kā hokejists, kā spēlējošais treneris, kā jaunatnes audzinātājs hokejā un futbolā, kā „Lokomotīves” (tagad – „Arkādija”) stadiona direktors.

Par laimi ir tādi cilvēki, ap kuriem kā asi griežas viss sporta karuselis. Kuri nekautrējas noslaucīt degunu puišelim iesācējam un nebīstas sava hokeja labā uzsist dūri galdā partijas sekretāra kabinetā. Kuri, šķiet, ir tajā lietā iekšā ik stundu, ik minūti, nešķirami un neatdalāmi. Gluži dabiski – it kā ieguldīt, atdot visu dzīvi būtu ikdienišķa rīcība.
Varu liecināt: „Lokomotīves” stadions Aleksejam Auziņam bija pieaudzis kā gliemezim māja uz muguras. Nāc, kādā laikā gribi, Auziņonkuls jau priekšā. Mēs, Pētersona basketbola puikas, nereti ieklīdām savā stadionā ārpus treniņlaika – direktors allaž bija pretīmnācīgs ar labu bumbu no savas noliktavas. Daudz nerunāja, morāli nelasīja, tomēr uzmanīgi vēroja, lai kontrolētu notikumus. Stadions bija tādā kārtībā, ka var kaut uz maizes smērēt. Un viss gāja savu dabisko attīstības gaitu.

Līdzīgi Auziņš arī uztrenēja savus jaunos hokejistus un futbolistus. Ļaujot pašiem nonākt pie secinājumiem, praksē izkost visu nepieciešamo, ar stingri teiktu norādījumu vai padomu iejaucoties vien īstajā un nepieciešamajā brīdī. Varētu uzjautāt: bet kur gan treniņu plāni un individuālie grafiki? Auziņš gāja ceļu, kādu viņam priekšā teica paša pieredze un lieliskā sporta izjūta. Un no samērā nabadzīgās „Lokomotīves” , no Auziņa komandām, iznāca trīs izcilie hokeja meistarkomandas vārtsargi: Spundiņš, Opits, Micītis. Vēl Antonovs, Detlavs, Kurmelis, citi. Tāpat futbolisti Straume, Andžāns, Petrovskis...
Un cik bija viņu, Torņakalna un Āgenskalna puiku, kuri ar Auziņa svētību aizgāja dzīvē taisnus ceļus?

Ne velti tieši Aleksejs Auziņš, viens no pašiem pirmajiem hokeja jaunatnes treneriem Latvijā, vadīja mūsu jaunatnes komandu pirmajās vissavienības jaunatnes meistarsacīkstēs 1953. gadā. Ne velti „Lokomotīves” juniori piecdesmitajos gados, reizēm arī kompensējot savas biedrības pieaugušo komandas neveiksmes finālcīņās, bieži sita pušu visus sāncenšus jauniešu vidū.
„Lokomotīves” republikas meistarsacīkšu hokejkomanda nebūt nerādījās tā stilīgākā un labi apgādātā, taču tā bija nodrošināta ar biedriskumu un cīņasgaru – ap savu spēlējošo treneri Aleksi. Neskati vīrus no cepures – Loķene divas reizes tajos piecdesmitajos izcīnīja republikas čempi un kausu arī. Bet par 1955. gada sezonu Latvijas hokeja vēsture raksta tā:
„Janvāra sākumā sezonu ievadīja zibensturnīrs. Uzvarēja „Lokomotīve”. Februāra beigās un marta sākumā Rīgā notika republikas meistarsacīkšu finālturnīrs. Sešas labākās komandas sacentās vienā riņķī. Pēdējā kārtā sacentās abi turnīra līderi – „Dinamo” un „Lokomotīve”. Ievērojami pārāki bija dzelzceļnieki (6:1). „Lokomotīve” izcīnīja arī republikas kausu (finālā 8:2 pret Talsiem) un Rīgas kausu (finālā 5:1 pret vefiešiem).”
Tobrīd retais vairs atcerējās, ka treneris savā laikā pirms gadiem divdesmit, ir bijis trīskārtējs neatkarīgās Latvijas čempions, piedalījies trijās pasaules meistarsacīkstēs un pat Latvijas valstskomandas olimpiskajā debijā 1936. gadā Garmišpanterkirhenā. Latvijas izlasē cīnījies no 1935. līdz 1938. gadam. Tos notikumus vērts atsaukt atmiņā...

1935. gada pasaules meistarsacīkstes Latvijas izlasei atnesa visbargāko sakāvi un visspožāko uzvaru. Kanādas komandai tika zaudēts ar 0:14, toties Holande uzveikta ar 7:0. Galīgā vietu kārtība palika nenoskaidrota, bet turnīrā uzvarēja lieliskie kanādieši.
Pirmo reizi startējot olimpiskajās spēlēs – 1936. gadā Garmišpartenkirhenā, Vācijā – latvju zēni nospēlēja neveiksmīgi, ciešot smagus zaudējumus pret Kanādu (0:11), Poliju (2:9) un Austriju (1:7), no tālākām cīņām izstājoties.
Tā tālā laika zinātāji par Latvijas izlases kuplāko gadu uzskata 1938., kad pasaules meistarsacīkstes atkal notika Prāgā. Mūsu hokejistiem jau bija gana starptautiskās pieredzes, kuru viņi drošu roku lika lietā: starta spēlē pagarinājumā uzveicot Norvēģiju (3:1; 1:1), tad sīksti spēkojoties ar ASV (0:1) un Vāciju (tāpat 0:1), bet piekāpjoties tābrīža Eiropas čempionei Lielbritānijai (1:5). Galīgā vietu kārtība netika noteikta, Latvija savā apakšgrupā ieņēma ceturto vietu.
Aleksejs Auziņš spēlēja kā viens no septiņiem (!) tālaika komandas uzbrucējiem (vienībā vispār bija 11 hokejisti, no kuriem viens – rezerves vārtsargs.)

To smago zaudējumu Kanādai Auziņš presē raksturoja šādi:
„Pret mums spēlēja tie pasakainie ledushokeja lielmeistari, par kuriem gan bijām dzirdējuši un lasījuši dažādas leģendas, bet nekad nebijām ar viņiem cīnījušies. Mūsu vārti gandrīz vienmēr krita pēc zibenīgām pretinieku kombinācijām. Viņi apved pat vārtsargu un šauj tikai vārtos no tuvuma. Lieliski kanādieši ir uz slidām. Apbrīnojama viņu ķermeņa kustība. Šeibes vadīšana – teicama. Spēlētājs nekad vārtos nemet pats, bet padod šeibi savam blakus stāvošam kollēgam. Kanādieši pie augstām uzvarām pieraduši. Par mūsu pretinieku spēku liecina tas, ka noslēgumā Kanāda izcīnīja pirmo vietu, Lielbritānija – trešo.”

Ja reiz esam sākuši šķirstīt nodzeltējušas slejas, tad vērts pārlasīt to, ko par futbolistu, Latvijas valstsvienības pussargu Alekseju Auziņu, reiz rakstīja laikraksts „Sporta Pasaule” pēc Igaunijas un Latvijas slaktiņa Baltijas kausa izcīņā Tallinā1935. gada augustā.
„Ar diviem igauņu uzbrucējiem cīnās Auziņš, līdz nokrīt un paliek guļot. Sasistu viņu nes projām no laukuma, bet igauņu publika aplaudē. Kur tas redzēts? Auziņš krita par Latviju, jo glāba drošus mūsu vārtus. Pēc Auziņa sasišanas mūsu zēnos laikam rodas „atriebības” spars. Latvija cīnās lieliski.”
Kamēr letiņi un estiņi plēsās, Baltijas kauss tika Lietuvai...
Valstkomandā Aleksis futbolu spēlēja tikai 1935. gadā, piedaloties septiņās oficiālās sacensībās. Toties Latvijas meistarībā viņam atkal bija viena mīlestība: „Rīgas vilki” (līdz 1934. gadam – „Rīgas Vanderers”), kuros viņš cīnījās no 1931. līdz 1939. gadam.

Interesanti tas, ka vienu reizi (1959./1960. gada sezonā) ir notikusi Alekseja Auziņa kausa izcīņa, kurā piedalījās sešas Latvijas PSR labākās hokejkomandas. Togad vecmeistars oficiāli atzīmēja (ar paša līdzdalību spēlēs) savas sporta gaitas trīsdesmito gadskārtu (kaut, kā atceramies, „Amatierī” futbolu sita jau 1927. gadā). Pēc decembrī izspēlētā pirmā riņķa pirmajā vietā bija jubilāra vadītā komanda. „Lokomotīve”, protams.
Rīgas meistarsacīkstēs dzelzceļniekiem togad tik labi neveicās. Finālspēlē pret RER (kur spēlēja arī Auziņa audzēkņi) „Lokomotīve” vispirms ieguva 2:0 pārākumu, tad rerieši sasniedza 3:2, bet dzelzceļnieki atkal – 3:3. Visu izšķīra Auziņa komandas pagurums, spēlējot ar tikai vienu aizsargu pāri (Auziņš, Dumpis) – 4:6.
Bet Auziņa kausa izcīņas otrais riņķis noslīka pavasara atkusnī. Par segtajām hallēm tolaik pat sapņot nevarēja. Toties Auziņa koptais laukums „Lokomotīves” stadionā turējās kā pēdējais...

„Lokomotīves” stadions un Aleksejs Auziņš bija un paliek divi lielumi vienā. Būtu neaprakstāmi žēl, ja tajā, patiesa sporta apdvestajā vietā, kāds atvēzētos celt pliekanu atrakciju parku vai andelēšanās vietu. Tur vēl plīvo nesavtīga hokeja gars! Un galu galā – pie Auziņa bija arī pēdējais ātrslidošanas pilnais aplis Latvijā!

Aleksejs Auziņš, pēc ražena un piemiņā paturama mūža, pēc 53 hokejam ziedotiem gadiem, mūs atstāja 1997. gada 25. aprīlī.