Gaidas...

... Gluži vai tāpat, kā ar "Euro 2004", kad Latvijas futbola valstsvienība debitēja Eiropas čempionāta finālturnīrā. Pērn bija iespēja nedaudz nobaudīt Eiropas lielo klubu turnīru "smaržu". Tie, kuri bija klāt, piekritīs, ka aura tomēr bija citāda nekā kvalifikācijas mačos - ne tikai cita līmeņa vizuālais noformējums, bet arī saturs laukumā. Žurnālistiem interesantāku un darbīgāku atmosfēru gādāja bagātīgais ārzemju kolēģu skaits.

Atgādināšu, ka FK "Ventspils" Eiropas līgas grupu turnīrā tikās ar visai "skanīgiem" klubiem - Berlīnes "Hertha", Lisabonas "Sporting" un "Heerenveen". Spēlēt pret šādiem klubiem nav mūsu komandu ikdiena. Mūsu flagmaņiem - "Skonto", FK "Ventspils" un "Liepājas metalurgs" - tās parasti ir maksimums divas spēles gadā. Piemēram, "Liepājas metalurgam" šogad, kad Čempionu līgā dabūja pērienu no Prāgas "Sparta", kas ar zināmu regularitāti tomēr bauda Eiropas klubu sacensību grupu turnīrus. "Skonto" un FK "Ventspils" šogad netika pat līdz tādam klubam kā "Sparta", jo paklupa pret pavisam mazpazīstamajiem "Portadown" un "Teteks" futbolistiem.

Atgriežoties pie FK "Ventspils" sekmēm pērn, būtiski, ka nebijām tikai fons, bet izrādījām cienīgu pretestību. Pa reizei atņēmām punktus visiem trim pretiniekiem, ietekmējot favorītu cīņu par izkļūšanu no grupas. Turklāt nebija tā, ka pēc negaidītās iekļūšanas grupu turnīrā visi tie, kas šo vietu izcīnīja, tiktu pastumti malā, lai aizstātu ar pilnīgi citiem - meistarīgākiem - futbolistiem (šoreiz neiedziļināsimies niansēs par atteikšanos no Rimka, Kačanova un Cilinšeka pakalpojumiem), baidoties izgāzties. Jā, tika pastiprināta aizsardzība, izmaiņas bija, taču ne tik kardinālas, ka pie vārda vairs netiktu vietējie. Gribas secināt, ka tikt pie kārotā kumosa - iekļūt grupu turnīrā - ir grūtāk, nekā pēc tam tajā cienīgi izskatīties. Jā, tā ir vienas pieredzes vispārināšana, taču citas pieredzes mums nemaz nav.

Tomēr pēc gada, kad emocijas apaugušas ar putekļu kārtu, nākas atgriezties realitātē. FK "Ventspils" panākums pērn bija vienas sezonas veiksmes stāsts, nevis augošas Latvijas futbola konkurētspējas rādītājs. Sakrita daudz dažādu nianšu, kuru starpā, protams, bija treneru, futbolistu un arī kluba vadības ieguldītais laiks, darbs un līdzekļi.

Dažs teiks, būtu ventspilnieki saglabājuši sastāvu, šogad grupu turnīrā spēlētu atkal. Nedomāju. Piekrītu, ka Dzamperīni un Hodels bija labi aizsargi, taču ar to vien būtu par maz. Pēdējā desmitgadē tai pašā Ventspilī ir bijuši arī spēcīgāki sastāvi par 2009. gada modeli, taču aizvien kāda no kvalifikācijas barjerām bija par augstu.

Redzot, cik strauji pat Latvijas spēcīgākajiem un turīgākajiem klubiem jāsavelk jostas, liela optimisma nav, ka FK "Ventspils" panākumu tik drīz izdosies atkārtot. Tomēr tas nenozīmē, ka futbola sabiedrībai jānokar galvas, jo katrā desmitgadē mēs taču esam nobaudījuši lielā futbola šarmu gan Latvijas valstsvienības, gan klubu kontekstā!

Iepriekšējā desmitgadē izlases vīri ar krampīgu aizsardzību apturēja zenītā esošos Eiropas čempionus dāņus (1992. gads), "Skonto" atveda "Barcelona", Milānas "Inter" un "Chelsea", FK "Ventspils" atrādīja "Stuttgart" un "Newcastle United", "Liepājas metalurgs" - "Schalke 04" un Kijevas "Dynamo" (šoreiz pievērsim acis uz to, ka vienā otrā spēlē "mūsējie" pie teikšanas tika maz, jo pārāk augsta bija sāncenšu meistarības latiņa). Šās desmitgades epicentrā, protams, 2004. gada Eiropas čempionāts, bet arī FK "Ventspils" ceļa izlaušana uz UEFA Eiropas līgas grupu turnīru iespiedīsies atmiņā. Nez, ko mums sniegs nākamā desmitgade? Skaitītāju varēsim ieslēgt pēc 33 dienām...