Desmitā spēle bija...vakar
Šovakar uz hokeju nebūs jāiet... Tātad – nebūs kārtējais zaudējums, vai ne? Tas nozīmē, ka vakars būs mierīgāks kā iepriekšējais un varēs pasēdēt pie televizora vai loga, ar domām par labākiem laikiem. Šobrīd labā ir pamaz... Ja nu vienīgi – Rīgas Dinamo hokejisti paši labi saprot, kur šobrīd atrodas.
Ja viņi saprot, jācer – pratīs tikt ārā no šī melnā cauruma, kas valda viņu spēlē uz laukuma. Ja salīdzina mūsējo sniegumu pēdējās divās spēlēs ar pretinieku spalvām, tad mēs esam šobrīd tuvāk tām sajutām, kas bija pirms KHL pirmās sezonas. Atceraties, ko tolaik teica gan liels, gan mazs? Mums tur nebūs ko darīt, mums noslaucīs degunus, mūsos noslaucīs kājas, sagremos un izspļaus, jeb labākajā gadījumā – mūs nesitīs stipri, bet precīzi. Kas noticis ar komandu, kura, mūsuprāt, nav pelnījusi tādu vietu turnīra tabulā? Jā, starp citu – mēģiniet katrs sev atbildēt – kas vispār ir mūsu vieta, ja ielūkojamies tajā pašā tabulā... Budžetiņš nav mūsu un tas pats mazs, komplektācija ir balstīta tikai uz Latvijas hokeja skolas audzēkņu pleciem - gan uz ledus, gan menedžmentā, viesstrādnieku piesaistē mums tirgū jāspēlē viltīgā tēva dēla loma, kas skatās uz vienu pusi, bet dara kaut ko citu, lai parējos maldinātu. Cilvēks no malas pienāk un retoriski pavaicā – bet kā, pirmajos trijos gados mēs ar visu to pašu komplektu bijām labāki, spēlējām labāk, uzvedāmies labāk, zobus tīrījām, kājas mazgājām, mati vienmēr spīdēja, ieziesti ar želeju. Kas bijis – to nevar atņemt. Tāpat kā šobrīd nevar teikt – viss, pasākums beidzies, dīdžejs iet mājās. Pareizi jau treneris saka – sezonas pirmajā mēnesī komandas nepazaudē vietu izslēgšanas spēlēs, tāpat kā tās šajā mēnesī šos godus vēl nenodrošina. Maz ir tādu, kas iedziļinās un saprot, ka arī krievi nestāv uz vietas, ka arī viņiem šis projekts, kas saucas – Kontinentālā hokeja līga – ar katru nākamo gadu dod gan vielu pārdomām, gan pieredzi, gan secinājumus, gan pareizāku rīcību. Ja mēs dzīvojām nostaļģijā par pirmajām trīs, vai vismaz – pēdējām divām sezonām, tad iztēlojoties, ko savās galviņās ir pārvārījuši šajā laikā, piemēram, tie paši Sanktpēterburgas SKA... Tagad Amur visus dauza pa labi un pa kreisi – kam tas rādījās sapņos pirms sezonas? Viss mainās – jāmainās arī mums. No šī viedokļa raugoties, Rīgas Dinamo treneru nomaiņa, kam līdzi ir jānes arī cits taktikas un spēles kvalitātes līmenis - ir attaisnojama. Ja hokeju mēs salīdzinām ar biznesu, tad arī uzņēmējdarbībā pārmaiņas jāveic, kad esi sasniedzis mānīgo komforta zonu – šķietamo, viss notiek! Kad velies lejup no kalna, tad jau ir par vēlu.
Rīgas Dinamo ir zaudējusi spēles, bet nedrīkst pazaudēt vēso saprātu – un tas attiecās ne tikai uz treneriem un spēlētājiem, bet arī uz vadību. Pieņemu, ka Skanstes ielas ofisā tagad tikai kluba sekretārei vēl nav konkrēts viedoklis, kas būtu jādara tālāk – visi citi to zina un saprot. Saprotams, tāpat kā šo rindu autors, kam patiešām ir ārkārtīgi viegli bārstīt padomus... Nu, piemēram, par trenera Rautakalio lielo kļūdu, kas, iespējams, tieši šobrīd arī ģenerē acīmredzamo un neticamo spēlētāju bālo sniegumu uz ledus. Vai atceraties, kas tā bija? Treneris atnāca ar skaidru pārliecību un plānu, ko viņš darīs. Viņš pie šī plāna nepalika, jo ieraudzīja, ka patiesībā – esošais hokejistu sastāvs, vai vismaz lielākā daļa no viņiem, nebūs gatava to izpildīt. Ja viņi nav mentāli no bērnības audzināti pie šādas taktikas, tad tur nekas nesanākšot. Tā viņš teica, jo gribēja kā labāk. Runa ir par spēka spēli. Starp citu, tā sauktajā forechecking sistēmā, kas citiem vārdiem ir agresīvs presings pa visu laukumu, tieši spēka cīņām vai pabeigtām epizodēm ar spēka paņēmienu, ir vislielākā nozīme. Kaspars Daugaviņš, kas trenējās kopā ar Dinamo visu vasaru un, kas redzēja, kas notiek komandā, šo rindu autoram vaļsirdīgi atzina – vecīt, daudzi no hokejistiem nemaz nesaprot, cik tas ir grūti... Bet - tas ir jāiemācās. Turklāt, mācību procesā nekā skaista nav – vēl vairāk, katrā treniņā ir jasitās, katra nodarbība ir kā maza spēles sastāvdaļa, katrs vingrinājums – kā izdzīvošana. Var apvemties... Ja paskatās un salīdzina to, ko hokejisti dara treniņos, ar to, kas notiek spēles laikā uz ledus – īstajā mačā var redzēt tikai atblāzmu. Lielos vai mazos laukumus liksim mierā – tie paši slovāki atbrauca un nospēlēja pēc mūsu iedomātajām notīm kā raimondi pauli vai igori krustoji. Nu, jā – bet atkal, maz bija tādu, kas pamanīja un saprata, ka Popradas Lev patiesībā zem sava lietussarga ir pulcējusi sastāvu, kas pa vienam spēlētajam ņemot, ir pieredze, kvalitāte un meistarība. Jo, piekritīsiet – spēlēt un cīnīties par vietu Čehijas vai Slovākijas izlases sastāvā, nu galīgi nav tas pats, kas būt Latvijas izlases vecim.
Pa pusei piefrizēta vai pielāgota forechecking sistēma nemaz nevar nest augļus, jo pusfabrikāts ir tikai un vienīgi kaut kā palieka, nevis jauna kārtība. Tad labāk vispār atteikties no tādām iedomām. Bet – tad tā vairs nav Rautakalio komanda. Leģionāri mums nav slikti, taču viņi atbrauca uz nometni fiziski negatavi. Tajā pašā laikā – lielākā daļa no mūsējiem esot bijuši gatavāki par jebkuru dārzeni Centrāltirgū, taču šobrīd mēs redzam, ka uz ledus nav nekāda starpība – visi uzvedas un spēlē vienādi. Varbūt, sajutuši, ka treneris kaut par mata tiesu piekāpjas savā principialitātē un stingrībā – spēlētājiem galvās kaut kas noklikšķēja? Komandu sporta veidos šādas parādības ir ierasta lieta – kā no tām atbrīvoties, kā dabūt ārā rezultātu? 1) Mainām treneri. 2) Mainām spēlētājus. 3) Mainām maiņu aprises jau ar esošajiem kauliem. 4) Mainām taktiku. 5) Turpinām strādāt. Pirmo punktu var piepildīt visātrāk, jo trenera darbs nav pateicīgs. Par otro, starp citu, komandas vadība jau ir aizdomājusies – divi, trīs, vai pat visi četri jauni uzbrucēji jau tuvākajā laikā tikšot meklēti. Trešais jau tiek kosmētiski darīts, bet varētu atļauties agresīvāk. Nu, piemēram, nosēdināt malā kapteini, vai – vismaz nepārspēlēt viņu, ļaut sevi ārpus spēles fiziski savākt Ņiživijam un Ankipānam, izmantot lietderīgāk Meijas jaudu, izšķirt Spruktu un Karsumu, sākt uzticēties aizsargu galā Andersonam. Nu – apmēram – tādā vīzē... Ceturtais – sasaucas ar pirmo. Piektais – pacietībai parasti, meklējot veiksmi un savu spēli, ir lielākā nozīme. Viss ir spēlētāju galvās! Tā teica treneris un – tā atzīst arī paši hokejisti. Redzam, ka dažiem arī kājās kaut kas ir, vai, gluži pretēji – nav. Uzvārdus? Nav jābūt optikas veikala pārdevējam/konsultantam, lai to redzētu. Viņi joprojām ir viena komanda, vienoti savos mēslos un ziepēs, vienoti – tagad mēģinot to visu pagriezt uz saulainās tāles pusi.
Desmit spēles būšot kā pirmais atskaites punkts šai sezonai – tā ir teicis gan treneris, gan kapteinis, gan arī menedžeris. Sešas jau ir aiz muguras, četras – palikušas. Gaidīt desmito var tikai statistiķi, jo mēs jau labi saprotam – tagad katra spēle ir kā pēdējā. Labāk gan izklausās – katra nākamā spēle ir kā pirmā, kurā redzam pazīmes komandas spēlei. Pret Znaroku spēka un ātruma nebija vairāk kā pret Popradu, bet bija lielāka pašatdeve. Kapteinis ir vaļsirdīgi atzinis, ka balsi komandas ģērbtuvē vēl nav pacēlis, lai dauzītu matračus vai slaucītu putekļus. Viņš desmit spēles nosaka par savu atskaites punktu. Menedžeris sakās, ka pārmaiņas noteikti būs – bet pēc desmitās spēles. Treneris paliek ar pārliecību, ka jāturpina strādāt – jo tikai darbs dos rezultātu. Kurš var pretoties šādām pragmatiskām atziņām vai vīzijām? Mēs taču šajā sezonā esam redzējuši, kā šī komanda spēj ātri iziet no savas zonas, kā viņi savāc viduszonu, kā neļauj ieskrieties pretiniekam, kā bloķē metienus, vai izspēlē vairākumu. Fragmenti ir, tagad vajag savākties kopbildei.
Kas atliek līdzjutējam? Neskatīties turnīra tabulā – jo tas nepalīdz ne komandai, ne arī pašu sirdsmieram. Jo šī ir tā reize, kad varam bezkaislīgi teikt – kas uz ledus, tas kabatā...
-3 [+] [-]
+27 [+] [-]
+7 [+] [-]
Ka jau teicu vakar...labi ka vartos nav Jucers,ar sadu speli RD ka komanda jauno dzeku saestu.Holtam pieredze un vins glabj bet ari vinam ir ieksa tik cik ir un kaut kad vajadzes atputu.Spelet ar vienu vartu viru var sanakt bedigi..pajautajiet Znarokam kad pern vina vartu virs neiztureja slodzi.tad jautajums ja turpina stradat tad kada virziena un ar kadu merkji?
+13 [+] [-]
Par Dinamo satāvu - Ankipānu, Ņiživiju ( tāpat viņiem pēc manām domām tā ir pēdējā sezona vismaz Rīgā) var būt vēl kādu, kas nevar, bet varbūt negrib, pa taisno uz Metalurgu, lai pārdomā dzīvi, vai atjauno savu fizisko kondīciju! Ja vecie vairs nevar, tad jādod ir jaunajiem, vai tiem, kas var mizot, cīnīties un sisties pa katru metru! Pa lielam sliktāk nebūs, drīzāk būs labāk, jo vismaz nogurdinās pretinieku, varbūt gūs arī vārtus, kā Podziņš piemēram.
p.s. es par to, ja vecie nevar vai negrib, jādot iespēja jaunajiem! Un basta!
-3 [+] [-]
+9 [+] [-]
+17 [+] [-]
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
+4 [+] [-]
-1 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Tiem kas mīl piesaukt RD rādītājus otrās sezonas sākumā der atcerēties, ka RD pēc 6 spēlēm bija 6 punkti (uzvara par Spartak un Vitjaz).
+6 [+] [-]
1. Ņižiku un Ankipānu uz dienām 10 nometnē, jo abiem fiziskais pieklibo pasmagi. Saša bez ātruma pilnīgi neko nevar izdarīt viņu nostumj malā bez variantiem. Pirmā maiņa spīdēja ar Lundmarku un šādu to vajadzētu arī atjaunot. Savukārt Spruktam un Karsumam blakus vai nu Štālu vai Cipuli. Lai gan no pēdējā produktivitāte arī maza.
2. Nezinu cik gatavs vai negatavs ir Melins, bet ja vēl 2-3 spēles no viņa nebūs produktivitāte, tad mājās 7-8 spēles parasti ir atskaites punkts un man liekas, ka būtu tikai loģiski ielikt Bukartu atpakaļ pie Meijas un Džeriņa.
3. Neesmu tik kritisks par Luceniusu čalim rokas labas piespēlē ja būtu blakus meistarīgāki partneri domājams būtu arī labāks sniegums.
4. Par rezultātiem runājot, vakar bija atdeve, bet nebija metienu. Maskavieši mūs vnk nomētāja, kamēr mēs vairākumā tikai saspēlējāmies mēģinot no labas situācijas izspēlēt vēl labāku. Ja 3 spēles ripas vairāk nekrīt vārtos, tad acīmredzot ir jāmet jāmet un vēlreiz jāmet savādāk jau iemest nevar.
+1 [+] [-]
Un cita starpā, šajā te pašā otrajā sezonā šie 6 punkti palika vēl lidz 9ajai spēlei, kad RD uzvarēja Sevetsral. Tā kā nekādas panikas.
+5 [+] [-]
Sējēja lielāka kļūda, aizsradzības cementēšana no saviem puikiem vien, pārliecinoši līgas lejas gala aizsardzība.
Puikas skrēja jo bija izslāpuši pēc hokeja, patiesais līmenis parādās tikai tgd.
Tas ko nevaru izprast, vairākuma izspēles 4+Ozoliņš īslaicību. Jā bija ļoti riskantas izspeļe, bet tās var pieslīpēt, tās var atstrādāt, Ozoliņš tā ieguva stenlija kausu, kapēc viņam neļaut izpauzties, vismaz vienāvietā viņš to varētu, jo aizsardzība no viņa pašlaik nav ne pa kapeiku labāka kā pārējiem dēliem...
[+] [-]
+2 [+] [-]
Ja var ticēt petrovičam
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+4 [+] [-]
+3 [+] [-]
[+] [-]
+4 [+] [-]
Lundmarks- Vargs- Miķelis;
Karsums- Sprukts- Meija; (Ankijs pašlaik der tikai par čekeri, būtu neslikts centrs, Meija ir nopelnījis vietu šajā maiņā).
Bukarts; Džeriņš- Podziņš;
Ņiživijs- Ankipāns- Cipulis. (lai veterāni cīnās ar citu komandu jaunuļiem un pierāda, ka ir labāki).
+1 [+] [-]
Eliteprospects.com - Corey Locke
Daugavas komandas biedrs- Centrs, pg sezonā Binghentonā 69 spēlēs 21 vārti + 65 piespēles= 86 pts
+ būs vēl viena brīva vieta letiņam vingerim (Bukarts vai ŠTāls).
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]