Čekulajeva sveiciens Starkovam

Kad ar Čekulajevu sazinājos augustā, viņš straujo progresu karjerā skaidroja ar krietni palielināto darba apjomu treniņos. Šonedēļ viņš atzina, kas pēdējos pāris mēnešos trenējies vēl vairāk un cītīgāk. “Rezultāts ir redzams. Esmu uz pareizā ceļa,” sprieda Narvas “Trans” snaiperis, kurš septembrī nosvinēja 26 gadu jubileju.

Līdz šim Igaunijas čempionāta rekords kopš 2005. gada piederēja bijušajam Igaunijas valstsvienības uzbrucējam Tarmo Nēmelo - 41 gols. “Vēl pirms rekorda labošanas man diezgan bieži prasīja, kad tas notiks. Parasti atbildēju, ka cenšos par to nedomāt. Un es nemeloju, tā tas tiešām bija, jo ļoti gribēju koncentrēties katrai spēlei,” Čekulajevam bijusi sava recepte, kā tiekties uz mērķi. Protams, lielāko daļu vārtu Aleksandrs guvis pret komandām, kas ierindojas tabulas otrajā daļā, taču nav tā, ka palicis tukšā arī pret medaļu pretendentēm.

Līdz Igaunijas čempionāta finišam Narvas “Trans” atlikušas piecas spēles. Čekulajevs neslēpa, ka grib uzvarēt visās, lai pacīnītos par visaugstākā kaluma godalgām. Šobrīd situācija labāko četriniekā, kas cīnās par medaļām, ir sekojoša: 1. Tallinas “Flora” 69 punkti 29 spēlēs, 2. Narvas “Trans” 66 (31), 3. “Nomme Kalju” 66 (30), 4. Tallinas “Levadia” 60 (30). Līderiem ir pateicīgs kalendārs, tāpēc “Trans” par zeltu cīnīties būs grūti. Bet, ja ”Flora” paklūp, viss var mainīties, jo abām komandām jātiekas savā starpā čempionāta pēdējā kārtā. “Par zeltu cīnīties būs grūti, taču darīsim visu, kas ir mūsu spēkos,” norādīja Čekulajevs.

Mazliet dīvaini, ka 42 goli pagaidām nav likuši sarosīties Latvijas valstsvienības treneru štābam. Rodas, jautājums, cik vārti Čekulajevam ir jāgūst, lai viņa kandidatūru uzskatītu par izskatīšanas vērtu? Domāju, ka Aleksandrs šobrīd būtu cienīgs būt ceturtais vai piektais uzbrucējs kandidātu sarakstā. Vai viņš šobrīd uzbrukumā ir sliktāks par Andreju Perepļotkinu un Vladislavu Kozlovu, kura kontā šogad virslīgā ir 11 vārtu? Diezin vai. Vai labāks? Lielāku skaidrību varētu iegūt, ja pavērotu viņu valstsvienības treniņos.

Iespējams, treneriem atmiņā palicis tas, ka Čekulajevs pēc 51 gola 2007. gadā Latvijas čempionāta 1. līgā nespēja nostiprināties virslīgā. Aleksandrs atzinis, ka toreiz viņam bijušas citas domas galvā un arī attieksme pret futbolu. Pēdējos gados tā mainījusies, un rezultāts nav izpalicis. Cilvēki mainās.

“Pagaidām no valstsvienības neviens nav zvanījis. Protams, ka būtu patīkami saņemt izsaukumu,” Čekulajeva balsī varēja saklausīt vēlmi uzvilkt Latvijas valstsvienības kreklu. Patīkami, ka Aleksandrs nepārvērtē sevis iespēto un apzinās hierarhiju. Vēl tad, kad sazinājāmies augustā, viņš runāja tiešu valodu: “Ja gribu, lai par mani parādās interese arī Latvijas valstsvienībā, man ir jāspēlē spēcīgākā čempionātā.” Interese no ārzemju komandām esot, bet tas, kur un vai vedīs Čekulajeva ceļš, rādīs tikai laiks.

42 vārti 30 spēlēs nenozīmē, ka Čekulajevam uz valstsvienību visiem vārtiem jābūt vaļā, taču tas ir pietiekami liels vārtu skaits, lai to neuzskatītu par nejaušību un apstākļu sakritību. Pat tad, ja Igaunijas čempionātu nevērtējam pārāk augstu, tik daudz golu jāprot iesist arī tur. Ja tas šosezon būtu tik viegli, tad Čekulajevs nebūtu vienīgais tāds bombardieris. Manuprāt, Aleksandrs ir pelnījis būt Latvijas valstsvienības kandidātos, bet tālākais jau ir treneru ziņā. Ar šīs rezultativitātes ignorēšana diezin vai treneri pelnīs plusiņus līdzjutēju acīs.

Starp citu, ja Čekulajevs vēl papildinās gūto vārtu kontu, viņš nākamgad varētu būt diezgan augstu Eiropas labāko vārtu guvēju rangā. Arī par spīti tam, ka lielvalstu čempionātos gūtos vārtus reizina ar divi. Tas saprotams, jo Igaunijas “Meistriliiga” turnīru taču nevar salīdzināt ar Anglijas premjerlīgu un citiem elites čempionātiem. Tur nepieciešama augstāka meistarība, lai gūtu vārtus. Ja kā piemēru ņemtu iepriekšējo rangu, Aleksandrs ar 42 vārtiem būtu labāko desmitniekā blakus tādiem lielmeistariem kā Samuels Eto, Karloss Tevess un Dimitars Berbatovs. Lai arī karjerā tas diezin vai ko kardināli mainītu, ieraksts tik un tā patīkams!