Kapteinis izsalcis, komandai sāk spīdēt acis

Dzelzceļnieku kausā varēja pamanīt vairākas iestrādnes, kas šo Rīgas Dinamo modeli atšķir no iepriekš redzētā. Pirmkārt, svešvārds forechecking ir ne tikai teorija, bet arī prakse – agresivitāte, kas no mūsu puses tiek aizsākta vēl pretiniekam esot ar ripu aiz saviem vārtiem, sasien gan otras komandas rokas, gan domas, par kājām nerunājot. Protams, tas prasa augstu slidošanas tempu, azartu un darba intensitāti, taču – mēs neesam pirmie, kas tā spēlē. Somi tādā manierē kļuva par pasaules hokeja lielvalsti. Ņemot vērā, ka Rīgas Dinamo sastāvā spēlē vairāk kā puse no valstsvienības lietderīgā sastāvā, ka arī to, ka arī izlases jaunais treneris Teds Nolas ar augstāk pieminēto svešvārdu mutē gan guļas, gan ceļas, jaunā kārtība var kļūt par nopietnu izaicinājumu visiem Latvijas hokeja līmeņiem. Turklāt, sistēma kā tāda prasa ne tikai izpildījumu, bet arī ticību. Ja neizdosies Pekam, arī Tedis ar saviem indiāņu likumiem droši varēs iet bekot, atstājot Lipmanu ar dāvinātajām bungām pie eglītes... Pazīmes rāda – kaut kas sāk veidoties. Tas savukārt līdzi nes pārliecību spēlētājos, kas no replikām - „nu šitais neies cauri”, "ta’ viņi mūs saraus gabalos”, „baigais sviests” – tagad sākuši pieklājīgi murrāt par sezonas gatavību un „grūtā darba iegūtajiem augļiem”. Nekas liels nav sasniegt, bet divas pēdējās pārbaudes uzvaras pār SaiPa un Minskas Dinamo, priekšplānā iznes Pekas Rautakalio cieto pārliecību, par savas lietas pareizumu. Abos minētājos mačos mēs pretinieku solīdi nomētājām (attiecīgi – 37/18 un 36/28 metieni mačā!), abos – bijām labāki iemetienos, un abos vakaros skrējām... Kas jautri? Bija epizodes, kad neskrējām un tad, protams, varēja noskatīties izmisuma vai apjukuma epizodēs. Bet tās bija svētīgas, jo saka priekšā – veči, uz vienas kājas šo kārtību nepavilksiet. Vai nu atdošanās katram solim, piespēlei, metienam pilnībā, vai – ar kāju pa pakaļu (lasi – zaudējumi).

Pirmdienas treniņš bija kā turpinājums aizvadītajai nedēļas nogalei, pacietīgi slīpējot pretuzbrukumu skrējienus. Uz ledus nebija tie, kas laizīja aizvadītajā turnīrā iegūtās brūces (Luseniuss, Laviņš, Jēkabs, Varjs) un tie, kas aizdoti meitas uzņēmumiem (Podziņš ar Bukartu aizbrauca palīgā HK Rīga uz Omsku). Toties bija kapteinis – pilnā bruņojumā un apņēmībā. Ozoliņš uz ledus aizvadīja pirmo pilnvērtīgo treniņu kopš Valmieras nometnes, kas noteikti ir labā ziņa. Varēja redzēt, ka Sandis ir izsalcis pēc hokeja un arī trenerim viņa atgriešanās patīk. Paredzams, ka kapteinis brauks kopā ar komandu arī uz Doņeckas turnīru, vien nav zināms - vai viņu metīs iekšā spēles kārtībā. Pats viņš jau gribētu daudz, tomēr šajā situācijā jānovērtē muguras plānums. Kauli, skriemeļi, diski un viss, kas ap tiem – prasa rūpīgu un pacietīgu slodzes mēru. Visi to saprot, bet vārds „pacietība” diemžēl paša Ozoliņa vārdnīcā šajā sezonas posmā nav atrodama pirmajās lappusēs. Cerēsim, ka viņš būs prātīgs savā azartā.

Pēc Dzelzceļnieku kausa Peka neslēpa savas domas, nomainot sava priekšgājēja plati ar nosaukumu„Interesanti...”, pret daudznozīmīgo – „Vēl neesmu apmierināts...” Viņš domā, ka vārtsargi šajā turnīrā atradušies savu spēju un formas zemākajā punktā, tātad – tālāk būs tikai labāk. Aizsargiem joprojām tiek piedzīta viņu loma agresīvā hokeja kontekstā, kad jāprot ne tikai racionāli tikt galā ar ripu savā zonā, bet konkrēti pieslēgties arī uzbrukumam. Uzbrucēju virknējumus Rautakalio nedala pēc numuriem vai snieguma, līdz ar to spekulēt – kurš kurā maiņā spēlēs un, kā šīs maiņas tiek sauktas, šobrīd ir lieki. Pēc spēlētāju atlases vai komandas komplektācijas, izskatās, ka soms liks skriet visiem četriem trijniekiem, tā īpaši neuzsverot – kurš te mums visvājākais (vai – vislabākais). Leģionāru kvalitatīvā klātbūtne ļauj vaļu jauniem radošiem meklējumiem ,taču no laba pēc vēl labāka Peka neskries – tas būtu negausīgi. Līdz ar to var prognozēt, ka Ņiživijs – Varjs – Miķelis un Karsums-Sprukts- Ankipāns sezonu sāks kopā. Uz to pašu pusi velk arī Melina saspēle ar Džeriņu un Meiju, kur pirmais šajā maiņā lika abiem latviešiem beidzot izskatīties kā normāliem hokejistiem pašos labākajos gados. Kas paliek pāri? Lundmarks, Cipulis, Luseniuss, Štāls, Bukarts, Podziņš... Lundmarks tur būs, tāpat kā Cipulis. Abus, starp citu, pirmdienas treniņā iespēlēja kopā. Tad atliek vien uzminēt ar trešo. Luseniuss kā centrs vai Štāls kā enerģijas batoniņš... Jā, viens no viņiem. Diemžēl pagaidām Bukartam ar savām iemaņām nebūs viegli šī sastāva durvis atslēgt vai uzlauzt, lai gan sezona gara – hokejā mēdz notikt visādi pagriezieni. Roberta attieksme vasarā pret treniņdarbu var tikai priecēt, tātad – apritē viņš ir, bet vietu sastāvā jānopelna ar zobiem un nagiem... Iedzimtais uzbrucēja talants nebūs arguments. Iespējams, ka arī Podziņu kādu brīdi treneris turēs izstieptas rokas attālumā, bet ne tuvāk – jaunā statuss ļauj mums pieteikt viņu un vēl vienu lieku aizsargu, taču – var jau spēlēt arī ar sešiem aizsargiem... Tas, ka mums no personālsastāva kaut kas paliek pāri – nav nemaz slikti. Forechecking ir smags darbs, kas neizbēgami burzīs komandu.
Starp citu, jau burza...