Masaļskis: Es ļoti gribēju spēlēt Rīgā

Sāga ap Masaļska spēlēšanu Rīgā bija samocīta, jo Dinamo tā arī ne reizi nelika publiski saprast, ka viņi patiešām savā komandā arī nākamajā sezonā grib redzēt savu galveno varoni. Vismaz kā pirmo numuru noteikti nē... Tas bija mazliet dīvaini, ja atceramies, ka Edgars ir savējais, turklāt trīsdesmit viena gada vecumā ar pieredzi un spēles izpratni – pašā briedumā! Latvijas izlases centrālā ass! Kāpēc Rīgas Dinamo vadība un akcionāri savu stratēģiju pret šo nopietno posteni un Masaļska iespējamo kandidatūru, izvēlējās būvēt pēc principa – a kur viņš liksies... – tā arī nav palicis skaidrs. Kamēr notika ņemšanās un sarunas par variantiem un līguma projekta redakcijām, varēja redzēt, ka Edgars pa savu komandu uzskata Rīgas Dinamo – viņš bija pārliecināts, ka paliks šajā klubā. Tagad viņa balsī ir mazliet rūgtums... Līgumu ar Hantimansijskas Jugra viņš parakstīja pirms stundas, lai gan vēl pirms 12 stundām cerēja, ka Rīga viņam tomēr neatteiks. Neatteica ar, bet pretī arī neņēma...

- Man patiešām ir liels sarūgtinājums par šo gala iznākumu, kas attiecas uz sarunām ar Dinamo, taču kā profesionāls sportists es saprotu – viņi mani vērtē pēc savas vērtību skalas... Ja citi šajā tirgū domā savādāk, vai man ir tiesības pārmest kaut ko Rīgai? Play off spēles vēl nebija beigušās, kad es jau saņēmu piedāvājumus – no Minskas, Maskavas, Kijevas... Taču mana prioritāte visu laiku bija Dinamo – tā tomēr ir mana pilsēta un mana komanda, te ir mani līdzjutēji! Kad sākām sarunas, sapratu, ka būs sarežģīti. Meklēju kompromisu – sākumā Rīgai piedāvāju to pašu līguma apjomu, ko man bija gatava maksāt Minska. Viņi atteicās. Nu, labi – nebūšu āzis, gāju pretī... Pasperu soli, bet skatos – partneri otrā ielas pusē palikuši turpat.
- Varbūt viņi saprata, ka Tev pašam jau arī to variantu nav nemaz tik daudz, ka nekur jau nespruksi?
- Nezinu. Varbūt. Taču es visus savus variantus biju viennozīmīgi pakārtojis sarunām ar Rīgu. Vilku laiku, cerībā, ka tomēr Dinamo atradīs iespēju, taču notika pretējais. Ja godīgi – es daudz piekāpos, ja atceros ar ko mūsu sarunas sākās. Komanda laikam domāja, ka tādā garā varēs arī turpināt – viņi cieti kā akmens, bet es tikai liecos zemāk un zemāk... Tad viņi paziņoja, ka ir vienojušies ar diviem citiem vārtsargiem. Kad ieraudzīju Karlsona algu, kas bija nopublicēta zviedru avīzēs, sapratu, ka viņi patiesībā ir iedevuši gandrīz to pašu līgumu, ko prasīju es. Man bija skumji...
- Tajā brīdī jau bija skaidrs, ka Dinamo tev aiziet gar degunu...
- Jā. Man atlika vien atgriezties pie citiem piedāvājumiem... Minskai jau bija sākušās problēmas un es nevēlējos tur pa vidu maisīties, Maskavas Spartak bija vienojušies ar Hašeku – tur arī vairs nebija robu... Tad bija Kijeva un Jugra. Domāju, ņemšu Kijevu – tuvāk mājai. Bet arī viņi noplīsa... Tas sakrita ar laiku, kad Karlsons tomēr Rīgai atteica un mans aģents burtiski tajā pašā pusstundā nolika Dinamo uz galda jaunu piedāvājumu... Taču komanda atbildēja ātri – viņi nepiekāpās ne par nieka tiesu.
- Tad attiecīgi nokļūšana Jugrā vairs bija formalitāte...
- No vienas puses – jā, taču es joprojām vilku gumiju – negribēju viņiem sniegt atbildi, pirms nebiju ticis skaidrībā ar Rīgu. Es taču arī redzēju, ka viņu noskatītais pirmais numurs ir izkāpis no vagona, tātad – man tomēr tur vēl bija varianti. Jugra pat vienā brīdī palika ellīgi – sak, Edgar, nosauc datumu, kad tu sniegsi atbildi, jo mēs taču arī nevaram gaidīt bezgalīgi... Nosaucu. Vēl vakar aģents zvanīja Dinamo cilvēkiem, taču tur nekas nebija mainījies – vai ņemiet, ko piedāvā, vai – nekas. Mēs pat nolaidām ciparu zemāk par Karlsona publiskotajiem skaitļiem, taču tas nenostrādāja. Nezinu, viņi laikam manā nepiekāpībā saskatīja izmisumu – patiešām domāja, ka es tikai ar Rīgu vien varu rēķināties...
- Tu jau pats tā arī uzvedies!
- Bet kā savādāk – ja man būtu jāizvēlas viena vieta KHL, kur vēlos spēlēt, tad noteikti būtu Rīga. Te mani apmierināja viss! Taču hokejs ir mans darbs, man ar šo arodu jāpelna iztika. Ar emocijām vien man būtu ļoti grūti pabarot ģimeni. Man šobrīd ir 31 gads – ceru, ka vēl spēlēšu ilgi, taču šobrīd man ir vajadzīga ne tikai sportiskā stabilitāte, bet arī materiālā. Teicu Dinamo – varbūt varam salīgt uzreiz par diviem gadiem, tad arī summas izstieptos savādākas? Viņi to negribēja i’ ne dzirdēt. Tikai kaut kad pēdējās nedēļās šādi pieņēmumi no viņu puses sāka izskanēt, bet – par summām bija mūžīgais sasalums...
- Tad Jugrā tev arī būs divi gadu līgums?
- Nē, ar viņiem salīgu uz sezonu. Komanda šogad debitēs līgā, tas, protams, ir risks, taču no otras puses – no kolēģiem Krievijā savācu daudz labu rekomendāciju, ieteikumus, padomus. Organizācija esot laba, sporta infrastruktūra tāpat – tikai jāstrādā. Skaidrs, ka viņi ar mani rēķinās kā ar pirmo numuru, taču es labi apzinos, ka jebkuram vārtsargam vieta sastāvā ir jānopelna. Man būs konkurenti divi krievu vārtsargi – jācīnās. Komandai plānotas 12 pārbaudes spēles, trīs turnīri – viss notiks izbraukumā. Viegli nebūs, bet gan jau tikšu galā. Ģimene man pievienosies vēlāk. Tagad esmu jau pasūtījis Kanādā jaunu formu – to sola atsūtīt tuvāko nedēļu laikā. Dzīve un karjera turpinās.
- Vai zini, ka tur būs auksti?
- Zinu, bet – es nebaidos. Līdzjutējiem Rīgā vēlos pateikties par atbalstu, jo es sajutu viņu mīlestību un attieksmi. Šoreiz tā ir sanācis, ka man ir uz kādu laiku jāizbrauc, taču – Rīga ir un paliks mana pilsēta. Hokejistiem karjeras nav garas – jāizmanto katra iespēja, lai varu parūpēties par saviem tuvākajiem. Ja viņiem būs labi, tātad – arī man ir labi.

Edgar, lai Tev veicas!