Skolotāji Vītoliņi
Tas, ka Harijs Vītoliņš aizvadītajā pasaules čempionātā Minskā bija Krievijas izlases treneris un ka tieši viņš uzvarētajā finālmačā vadīja komandu, bija savā ziņā pat simboliski. Harija vectēvs - Harijs Vītoliņš I - taču uzreiz pēc Otrā pasaules kara bija viens no tiem, kas skoloja krievus tolaik par kanādiešu hokeju sauktajā spēlē. Vectēvs mācija ābeci, mazdēls - sekmēja pasaules čempionu titula atgūšanu.
Krievijā jeb PSRS Krievijas daļā ļoti populārs bija hokejs ar bumbiņu, starptautiski saukts par bendiju. To spēlēja lielākā daļa futbolistu, jo tolaik lielākā daļa no viņiem pēc futbola sezona sāka hokeja sezonu, bet pavasarī - atkal futbola sezonu. Kanādiešu hokejs sākumā lielu atsaucību nemaz neguva. Tā ripa bija tāda neveikla, laukums tik ierobežots... Pie liela plašuma pieradušie krievu hokeja meistari ripu stumdīja pa ledu, skrēja zemajās apmalēs, krita un klupa. Vārdu sakot - mocījās nevis spēlēja. Kam lai prasa padomu, kā to kanādiešu hokeju spēlēt? Skaidrs, ka padomu var atrast Latvijā, jo vēl pirms Otrā pasaules kara Latvija - būdama neatkarīga valsts - piedalījās pasaules un Eiropas čempionātos, kā arī 1936. gada ziemas olimpiskajās spēlēs.
1946. gada decembrī sākās pirmais PSRS čempionāts, tam bija pieteikta arī Rīgas "Dinamo" komanda, kuras rindās bija vairāki pirmskara hokejisti - spēlētāji, kas kanādiešu hokeju jau bija labi apguvuši. Vēl pirms čempionāta Harijs Vītoliņš I, Edgars Klāvs (viņš pārtulkoja krievu valodā kanādiešu hokeja noteikumus) un Aleksandrs Rehtšprehers (spēlēja arī Latvijas futbola izlasē) devās uz Maskavu "mācīt krievus spēlēt kanādiešu hokeju". Mūsējie mācīja ripas pārvaldīšanu, mācīja, kā ripu var atraukt no ledus, mācīja vēl visādas nianses, par kurām krievu hokejistiem - un tas ir tikai saprotams - nebija nojautas. Toreiz "piedzima" arī "bullītis" - hokeja soda metiens. Piedzima no latviešu vārda bullītis, jo tieši bullīti, kas skrien uz sarkanu lupatu, krievu hokejistiem esot atgādinājis spēlētājs, kas izpildīja soda metienu... Krievu hokjisti mūsējiem prasīja, kā latviski sauc vīriešu dzimtas teļu, uzzināja, ka par bullīti un tā arī neoficiāli nosauca soda metienu. Skolnieki izrādījās ļoti spējīgi, viņi jauno spēli apguva ātri un pirmajā PSRS čempionātā rīdzinieki nemaz netika trijniekā (4. vieta).
Harijs Vītoliņš II arī bija hokejists un hokeja treneris. Tieši viņa vadībā augstākos panākumus guva "Latvijas bērzs" - savulaik iekļuva PSRS čempionāta 1. līgā un pēc tam kopējā PSRS hokeja rangā ierindojās 26. vietā (14. vieta 1. līgā). Harijs Vītoliņš II nebija tik labs spēlētājs, kā bija viņa tēvs un par kādu kļuva dēls, taču viņš bija labs treneris un pēc tam hokeja federācijas darbinieks. Tieši Harijs II bija Latvijas hokeja federācijas ģenerālsekretārs pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas un kaut kur tur augšā viņš noteikti lepojas ar sava dēla panākumiem gan hokeja laukumos (Rīgas "Dinamo" PSRS čempionātos, iekļūšana NHL, Šveicē, Latvijas izlasē...), gan trenera darbā.
Harijs Vītoliņš jaunākais trenera lomā sevi apliecināja jau Latvijas izlasē (pirms tam - Šveicē), bet visspilgtāk - atkal pārī ar Oļegu Znaroku vispirms MVD un Maskavas "Dinamo" komandās, bet nupat arī Krievijas izlasē. Vectēvs noteikti būtu lepns par savu mazdēlu.