Par attieksmi

Šorīt portālā sportacentrs.com noskatījos kopsavilkumu no spēles, kurā mūsu labākais futbola vārtsargs Andris Vaņins palīdz "Sion" komandai nosargāt vietu Šveices superlīgā. Teikt kā viens otrs, ka mūsu Andža atkal vismaz trīs reižu glābis, es negrasos, jo redzētās epizodes vairāk liecināja par to, ka Andris vienkārši labi izdarīja savu darbu. Jā, bija daži ne tik tīkami sitieni vārtsargam, bet nekas ārkārtējs. Katra noķertā vai atvairītā bumba tomēr vēl nenozīmē komandas glābšanu no droša vārtu zaudējuma - to, ka vārtsargs paveicis ko ārkārtēju. Sargāt vārtus - tas tomēr ir viņa uzdevums! Tas tā - nelielai atkāpei.

Šī otrā pārspēle starp "Aarau" un "Sion" vienībām noslēdzās vakar vakarā. Tāpēc vēl jo vairāk biju pārsteigts, ka nepilnu diennakti vēlāk - otrdien pēcpusdienā, ierodoties "Skonto" stadionā, kopā ar visiem Latvijas valstsvienības kandidātiem sviedrus treniņā jau lēja arī Vaņins. Pat tīri matemātiski viņam nebija viegli paspēt būt klāt, taču viņš bija. Un ne tikai bija, bet acīmredzami rūpīgi gatavojās Baltijas kausa izcīņas spēlēm, kas nedēļas nogalē notiks Igaunijā.

"Vakar pēc izbraukuma spēles mājās pārrados vienpadsmitos vakarā. Pagulēju vienu stundiņu un trijos naktī devos uz lidostu Ženēvā. Reiss bija septiņos no rīta. Latvijā ierados pusdivos dienā," Vaņins pastāstīja par iepriekšējās diennakts maršrutu. Valstsvienība uz treniņu otrdien "Skonto" stadionā sapulcējās pulksten 17. Tas nozīmē, ka Andris burtiski "nometa" savas mantas, kaut ko iekoda un steidza uz stadionu.

Šis, manuprāt, ir stāsts par attieksmi. Par ļoti nopietnu attieksmi pret Latvijas valstsvienību. Vaņinam līdzīgi kā daudziem aiz muguras ir gara sezona. Pērn Šveicē tā sākās 17. jūlijā, bet noslēdzās tikai šonedēļ... Parēķiniet paši, cik tā bijusi gara! Turklāt arī nākamā jau klauvē pie durvīm! Laiks atelpai ir gaužām īss, bet Vaņins nav pirmais, kurš steigs to izmantot. Jo tā tomēr ir valstsvienība - komanda, kurai jebkuram sevi cienošam futbolistam jābūt pirmajā vietā! Vaņinam tas tā noteikti ir.

Tik nevajag pārprast. Šis raksts nav ar zemtekstu, lai netiešā veidā kritizētu citus valstsvienības dalībniekus, kuru nav klāt. Piemēram, Kasparu Gorkšu, Denisu Ivanovu un Artjomu Rudņevu. Nebūt ne. Šie kungi ir devušies pelnītā atvaļinājumā, taču arī situācija ar viņiem ir mazliet cita, jo sezona beigusies jau pirms vairākām nedēļām. Nav viegli noturēt sevi formā 12 mēnešus gadā. Profesionāli sportisti to ļoti labi zina. Arī futbolisti ir pelnījuši atelpu. Un, starp citu, pieminētie - jo īpaši!

Ar Vaņinu ir citādāk, jo viņam sezona beidzās tikai šonedēļ. Tātad viņš vēl ir tonusā. Andris gan neslēpj, ka nogurums kaulos ir jūtams, bet to viņš teica, lai atbildētu uz manu jautājumu, nevis - lai pasūkstītos. Īpaši saspringts bijis pēdējais mēnesis, kurā aizvadīts padaudz spēļu. Taču vairāk par fizisko sakrājies morālais nogurums. "Gribējās pamainīt vidi, redzēt pazīstamas sejas, draugus. Man vienmēr ir bijis patīkami atgriezties," neslēpa 32 gadu vecais vārtsargs. "Kas attiecas uz Baltijas līgu, Kulakovam (Latvijas valstsvienības vārtsargu treneris Aleksandrs Kulakovs - IK) pateicu, ka esmu gatavs spēlēt abās spēles."

Vaņins jau labu laiku vairs nav spēlētājs, par kura lietderību un meistarību vajadzētu šaubīties vai pārliecināties. Tā teikt - ko tur vēl pārbaudīt? Un tomēr Andris šo situāciju nav izmantojis savtīgos nolūkos un ir gatavs spēlēt. Vēl jo vairāk. Atceros, cik ļoti viņš bija vīlies, uzzinājis, ka Latvijas valstsvienības nesenais mačs pret poļiem paredzēts 22. maijā. Tas bija laiks, kad Vaņins bija aizņemts klubā un nekādi nevarēja būt klāt. Andris negrib laist garām nevienu valstsvienības spēli. Lūk, tādai ir jābūt attieksmei!

P.S. Starp citu, arī pērn Andris Vaņins spilgti nodemonstrēja savu attieksmi - "Sion" iepriekšējā vakarā triumfēja Šveices kausa izcīņā, bet jau nākamajā dienā viņš bija valstsvienības treniņā Ķeizarmežā!