Kurš pirmais pateiks – Nē!

Apstaigājis komandas hokejistus, treneris katram no viņiem veltīja pāris mirkļus, vārdus vai teikumus. Tās bija pieklājības frāzes ar pamatu, kas nu tajā brīdī Jūlim atradās pa rokai un uz mēles. Spēlētāji labi saprata, ka treneris šādi rīkojas ne tikai tāpēc, ka beigusies sezona. Visus priekšpusdienu Šuplers bija savā dzīvoklī krāmējis mantas, lai postos mājup – pastaiga gar hokejistu galdiņiem viņam arī savā ziņā bija kā šo darbu turpinājums. Viņš atvadījās, jo saprata, ka šis Rīgas posms ir beidzies. To saprata arī spēlētāji, tāpēc trenera mirkļa pieturas pieņēma kā dabisku pieklājības ābeci, kas līdz šim nebija redzētas. Pērn pēc sezonas viņš tā neuzvedās...

Šobrīd nav tādu pazīmju, kas mums teiktu priekšā – Šuplers nezina, ko darīt ar Rīgas Dinamo akcionāru priekšlikumu. Jau pieminētā krāmēšanās un atvadīšanās no komandas, kaimiņiem un visiem, kas pagadījās pa ceļam vai rokai, savā ziņā ir tikai daļa no trenera pēdējiem akordiem šajā pilsētā. Tie ir samocīti – nekā no tā Šuplera tēla, ko bijām pieraduši redzēt iepriekšējos gados. No tā paša tēla, ko viņš tik rūpīgi bija kopis sabiedrībā. Tagad slovāku hokeja speciālists atgādināja uzvilktu atsperi vienā minūtē un nervozu skudru pūzni – nākamajā. Laikam viņš nebija novērtējis vai bija pārvērtējis apstākļus, kas iezīmēja viņa vietu pie šīs komandas. Viņš gaidīja sarunas par darbu, bet saņēma formālu apliecinājumu. Tā drīzāk izskatījās pēc darba intervijas, kurā darba devējs ir atļāvies uzaicināt pretendentu pie galda vien pieklājības pēc, saprotot, ka šis konkrētais cilvēks te velti kavē laiku. Viņš grib strādāt Rīgā, taču nezina, kā to panākt. Akcionāru attieksmes kūleni Šuplers ne tikai nesaprata, viņš to bija nogulējis...

Ja izvelkam fragmentus no visām Šuplera pēcsezonas intervijām, tad, šķiet, ka runa ir par diviem cilvēkiem. Vienā pusē mēs redzam, kā viņš pēc preses konferences piedāvā pretinieku komandas trenerim veldzējošo ūdens glāzi, otrā noliekam teikumu – jums, žurnālistiem, nekad nav labi... Vienā pusē Šuplers Latvijas himnas laikā kustina lūpas, kā dziedādams līdzi – otrā viņš runā par cilvēkiem, kas no viņa prasa, bet paši neko no hokeja nesaprot (laikam vadība)... Redzam treneri, kurš pie akcionāru galda mierīgi apliecina, ka Dinamo spēj tikt pat Gagarina kausa finālā, bet pēc sezonas saka, ka tad jau viņam ir lielākas izredzes aizbraukt līdz Mēnesim... Te ir Jūlis, kurš pats izvēlas sastāvu kā to saprot, te ir viņa teikums – dodiet man vēl labu spēlētāju piecnieku un tad būs rezultāts... Citā sarunā viņš ir gatavs ar Demitru un Rahūneku sastāvā apspēlēt Jaroslavļu, vēl kādā pažēlojas, ka viņam nav palīga, kas izbraukumos nestu viņa trīs lielās somas... Kad Latvijas izlase pagājušajā nedēļā aizvadīja savu pirmo treniņu, Šuplers pie Piņķu halles ieejas kā satrakojies lamāja kolēģi Matuli par kaut kādiem viņa rakstiem. Kad Latvijas televīzijas žurnālisti mēģināja uzrunāt vai izvaicāt treneri šopirmdien par viņa nākotni, viņš atkliedza – tā ir mana privātā darīšana... Jūlis nervozē, jo ieplānotājā scenārijā kaut kas ir misējies. Kāpēc cilvēks, kas kā raksta anonīmie krievu preses interneta portāli, esot „Krievijā uz izķeršanu”, nespēj savaldīt savas emocijas šādā brīdī? Par ko stress, ja zini – nebūs Rīga, būs Maskava, nebūs tā, būs cita... Cilvēks, kam pilna kabata ar piedāvājumiem, varētu ne tikai smaidīt, bet arī dziedāt un izbaudīt, kā viņu te Rīgā mīl vai tieši pretēji – nenovērtē. Vai tā nebūtu salda garša? Tā nenotiek.

Izmantojot labāko pēdējo dienu paraugus, šī brīža situāciju ar Šupleru var raksturot vienkārši – kur viņš trenēs, nav zināms, bet Rīga tā nebūs... Tagad atliek sagaidīt, kā viena vai otra puse par to paziņos publiski. Arī tas ir sabiedrisko attiecību triks, jo, piemēram, no Dinamo puses viss ir vienkārši – viņi piedāvā un gaida atbildi. Piedāvājums Šupleru neapmierina, bet pateikt skaļi – es neņemšu to, kas man nolikts uz galda, viņš negrib. Jo tad viņš nav tas Šuplers, kas gribējis šādā situācijā būt. Viņam vairs nav rokās neviena trumpja – tikai liekie. Ievērojāt – publiskajā telpā līdz šim nav neviena anonīmā rakstiņa par to, ka slovāks nepieņem Rīgas piedāvājumu, bet ir vesela virkne ar tādiem stāstiem kā – CSKA, Spartak, tagad klāt nācis vēl Lokomotiv, kur it kā jau tūlīt, tūlīt treneris strādāšot. Rīgā arī nesēž muļķi – viņiem noteikti ir plāns B. Ja Šuplers pēkšņi pateiks – es tomēr gribu pieņemt jūsu pieticīgos noteikumus, viņš sagaida nākamo dūrienu. Tad būs skaidrs, ka viņam nav kur sprukt un Dinamo akcionāri, kā jau to darījuši agrāk, piedāvājumu noliks uz vēl zemāku slieksni. Pa šiem gadiem Jūlis ir kaut kā iemācījies tulkot Savicka komandas domu gājienu un, ja raugāmies no īpašnieku pozīcijām – tas nav nekas ārkārtējs. Ja tev prasa par vienu kilogramu makaronu vienu latu, bet tu kliedz, ka citur ir lētāk – tad ej un atrodi. Ja pēc mirkļa esi atpakaļ pie tā paša galda un saki, ka – labi, ņemšu par latu – jebkurš tirgonis pateiks – nē, tagad makaroni maksā 1,20 Ls kilogramā. Ko darīt? Lamāties vai skriet prom... Pauze starp piedāvājumu un atbildi šobrīd aizkustina. Treneris zina, ko darīt ar Rīgas Dinamo pirmo priekšlikumu – iemest miskastē! – taču zīmīgi, ka viņš neko nedara. Tagad iztēlojaties Dinamo īpašniekus. Viņi šodien formāli satiekas ar Šupleru un saka: klau, mēs runājam par darbu, bet lasām, ka tu jau es piekritis braukt uz Maskavu? Jūli, nav solīdi... Šuplers saka – es tas neesmu, internetā visādas baumas raksta. Jā, raksta, bet – kāpēc tikai par tevi šajās dienās viņi raksta, bet par Rīgas Dinamo – nē?

Ja šodien Šuplera sakarā tiks pateikts – nē, tad jautājums – ko Rīgas Dinamo darīs tālāk? Naivais šo rindu autora priekšlikums, ka līdzšinējais otrais treneris Artis Ābols varētu tikt iemēģināts šajā amatā, pagaidām neizskatās reāls no priekšnieku puses. Par maz svara... Lai gan formāli – Ābols ir vienīgais no Dinamo treneru korpusa, kam ir līgums ar klubu arī uz nākamo sezonu. Protams, ka tas nav nekāds arguments – tikai fona informācija, lai dzīve interesantāka. Tas, ka menedžeris Sējējs pēdējo nedēļu pavadīja Čehijā (un Slovākijā?) – arī nav mazsvarīgi. Pieņemsim, atpūtās, jo sezona bija gara un nogurdinoša. Tajā pašā laikā neaizmirsīsim, ka tajā pusē viņam ir daudz paziņu. Piemēram, brāļi Hosas un viņa tēvs Františeks... Starp citu, pēdējais ir hokeja treneris. Tāpat zināms, ka Somijā ir vismaz viens treneris, kas šosezon ir ticies ar Dinamo menedžeri. Vai darba sakarā? Ne tikai... Brīvs no darba Omskā ir Vasilijs Tihonovs – slavenā Tihonova dēls, pirmais Eiropas treneris, kas bijis NHL fārmkluba galvenais treneris, dzīvoklis Rīgā. Vārdu sakot – bez trenera jau nepaliksim.