Vēstule „Dinamo” psihologiem

Pasaulē ir daudz hokeja komandu, bet vēl ir – Rīgas „Dinamo”. Ko tas nozīmē? To, ka šis klubs šajā zemeslodes daļā, ko sauc par Latviju, ir ne tikai īpašs, bet arī – savdabīgs. Jums ir iespējas strādāt šajā kolektīvā, iepazīt un izprast cilvēkus, vērtēt notikumus, darbības, reakcijas – izdarīt secinājumus un nonākt pie labākā risinājuma. Jūs šobrīd mēģiniet saprast komandu – svētīgi. Tomēr, sākt vajadzēja no darba devēja gala. Skaidrs, ka tie, kas jums maksā, pasūta melodiju, tomēr – iedziļinoties hokejistu psiholoģiskajā portretā, noteikti to skatiet kontekstā ar komandas izaicinājumiem, bet pilnīgi noteikti – arī ar kluba vadības klātbūtni, kas, starp citu, ir visai unikāla parādība un atstāj tiešu ietekmi uz sportiskajiem rezultātiem. Skaidrs, ka organizācijā pastāv noteikta attiecību kultūra, ir sava virtuve, noslēpumi, mazās intrigas vai tieši pretēji – svētki. Tomēr painteresējieties, kāpēc padomes priekšsēdētājs Savickis tik principiāli publiskajā telpā, kā jūs mēdzat izteikties – spoguļojas vai eksponējas par specifiskiem hokeja jautājumiem, ignorējot vispārējo notikumu gaitu, loģiku un komandas sportiskā gara principus. Protams, ka cilvēkam ir jābūt viedoklim, protams, ka viņam nevar to liegt izpaust, bet – Savicka gadījumā ir runa par, atvainojiet, mēteļa virināšanu un tādi akti parasti netiek augsti vērtēti.

Brīdī, kad lasīsiet šīs rindas, komanda jau būs aizvadījusi pirmsspēles iesildīšanos, bet sabiedrība, līdzjutēji vai vienkārši interesenti - iepazinušies ar kluba padomes priekšsēdētāja pēdējām publiskajām atziņām. Uz komandas spēli tas gan tiešā veidā neattieksies, bet Savicka mājiens valstij, ka tai ir finansiāli jāpalīdz Rīgas „Dinamo” projektam, norāda par vairākiem jautājumiem: 1) priekšsēdētājam tā arī neviens nav pateicis, ka viņa pārstāvētā gāzes piegādes starpniecības kompānija, kas skaitās komandas galvenais atbalstītājs, patiesībā peļņu gūst tikai tāpēc, ka tai Latvijā ir monopolstāvoklis. To, starp citu, šīs valsts amatpersonas viņiem savulaik izkārtoja... Ja Savickis ir aizmirsis tā premjera vārdu, lai pavaicā citam „Dinamo” akcionāram Aigaram Kalvītim – viņš Andri Šķēli noteikti nēsā gaišā piemiņā. 2) priekšsēdētājam neviens nav atklājis, ka arī cits kluba akcionārs Guntis Rāvis, savu celtniecības kompāniju balsta un attiecīgo peļņu gūst no saimnieciskās darbības, kas pārsvarā ņemta no valsts lielajiem pasūtījumiem. Ar šiem diviem piemēriem jau ir gana, lai ikviens saprastu – „Dinamo” jau šobrīd tiek uzturēts par Latvijas valsts naudu. Pašreizējā gaušanās, ka projekts, kam nepārprotami ir komerciāls raksturs, ir pelnījis vēl lielāku valsts uzmanību, liek pavaicāt – vai valsts Savickim un kompānijai piespieda šo klubu izveidot?

Tiktāl ārpusledus kaislības un fons. Tagad – pie hokeja. Var saprast, ka „Dinamo” padomes priekšsēdētājs nekad savā mūžā – vai vismaz pēdējos divdesmit gados – sev apkārt nav redzējis cilvēkus, kas viņam uz sevi liktu paskatīties paškritiski. Tā lieliem vadītājiem gadās – viņiem ir raksturīgi savākt apkārt domubiedru komandu vai, sliktākajā gadījumā – grupu, kas skatās savam priekšniekam mutes rajonā. Tostarp jums, kā psihologiem, nav nekāda problēma norādīt, ka pirms sezonas atbildīgajām spēlēm, publiski izteikties un kritizēt pašu uzturētās un formētās komandas galveno treneri – tas, atvainojiet vēlreiz, neliecina par sportisko procesu izpratni. Ja padomē ticis pārrunāts šāds delikāts jautājums, kā trenera profesionalitāte vai kvalitāte, tad normālos kolektīvos tas tā arī paliek starp četrām sienām, vai līdz brīdim – kad abas puses solīdi paspiež viena otrai roku par sadarbību. Savickis ar domubiedriem treneri Rautakalio pirms gada pats izvēlējās un ir grūti atcerēties, ka viņš tajā svinīgajā ņemšanas aktā kaut ko pie sevis murmināja par trenera neprasmi vadīt spēli vai kolektīvu. Tagad viņš, kā saprotams, pa to ir pārliecinājies. Tā var būt – neviens nav perfekts. Bet – kritiski māt trenera virzienā pirms izslēgšanas spēļu pirmā mača, to darīt publiski un vēl žonglēt ar hokeja terminoloģiju – vai tas neliecina par padomes priekšsēdētāja nespēju izprast elementārus procesus, kas raksturīgas sporta spēļu komandām? Hokejisti jau arī nesēž mucās ar vākiem – viņi šādus tiešā priekšnieka mājienus dzird un tulko. Konkrētajā gadījumā, Savickis ir publiski izpaudies, ka trenera darbs padomi neapmierina. Kāpēc spēlētājam būtu tagad jānotic kaut kādiem trenera plāniem vai lūgumiem ievērot spēles kārtību, disciplīnu vai uzdevumus, ja pats galvenais bikšu nēsātājs ir pateicis, ka trenerim „ir kļūdas, bet viņš varētu arī palikt.” Kā tas stiprina trenera autoritāti un kolektīva kopējo garu? Ka vispār – komanda varētu arī labāk spēlēt vairākumā... Protams, ka pilnveidošanai nav robežu, protams, ka neviens nav pasaulē ideāls, kur nu vēl hokeja laukumā, kur situācijas mainās. Vienīgi, būtu jel kāds, kas Savickim pirms uzstāšanās televīzijā, uz galda noliktu sezonas statistiku, kur Rīgas „Dinamo” pēc skaitliskā vairākuma realizācijas ir otra labākā komanda līgā. Jā, nav pirmā, bet – aiz mums ir divdesmit viena cita komanda.

Pirms sezonas galvenajām spēlēm ir vērts atcerēties par komandas galveno aktīvu – par spēlētājiem. Savickis viņus nav aizmirsis, vienīgi – ja nevari pateikt šobrīd neko labu, tad varbūt uz mirkli vajag paturēt muti. Lai beidzas sezona, lai šobrīd spēlētāji koncentrējas galvenajam uzdevumam – spēlei. No „Dinamo” padomes priekšsēdētāja tas būtu par daudz prasīts. Viņš noteikti grib komandā paturēt Holtu, Miķeli Rēdlihu un Karsumu. Pārējie, lai sēž un mutēm vaļā klausās – ja būs prasības, kas pārsniegs vairākus simtus tūkstošus, tad klubs naudu tiem trīs nosauktajiem meklēšot, ja spēlētāji gribēs vairāk – tad gan nevarēs... Tad netikšot likti šķēršļi, lai viņi spēlētu citur. Ja Savickis saka, ka viņš ļoti grib redzēt komandā nākamgad Hosu, bet viss būs atkarīgs, kā leģionārs nospēlēs „šīs spēles”, tad esat droši – Marsels paliek Rīgā. Ozoliņš? Viņa liktenis komandā nav naudas jautājums... Tā Savickis. Kas tad? Ja nevari pateikt, bet intrigu tomēr savērp, tad tā ir nevis kolektīva vadīšana, bet gan manipulēšana. Skaidrs, ka Savickis labi zina, ka viņš Sandim neko nepiedāvās, bet no malas izklausās labi – redz, nauda mums kapteiņa sakarā nav problēma... Bet – varbūt pasaki, ka arī Miķeļa gadījumā nauda komandai nebūs problēma. Protams, tā var uzvesties, protams, ka tā var runāt - tikai laiks un vieta ir jāizvēlas cits.

Kā var aizmirst komandas mērķus? Šogad esot izvirzīts uzdevums – tikt Gagarina kausa izcīņā pēc iespējas tālāk. Kur tas ir dzirdēts? Nekur. Savickis pie reizes varēja pateikt, kas ir šīs iespējas, kas komandu nesīs „pēc iespējas tālāk”? Treneris nav – to jau viņš minēja. Kuri spēlētāji? Holts un Hosa? Abi bauda nedalītu padomes priekšsēdētāja rūpi, ko – cik tālredzīgi komandu sporta veidā!- Savickis jau ir pamanījies izcelt un norādīt... Ko nozīmē šis mistiskais – pēc iespējas tālāk? Vai šo komandu galvenais menedžeris komplektēja ar domu, ka tā var cīnīties par uzvarām? Droši vien tā bija. Tad – laikam jau tomēr vajadzētu cīnīties par kausu, soli pa solim. Jo, sakot – pēc iespējas tālāk – pēc pirmajām četrām spēlēm hokejisti noplātīs rokas un atbildēs – tas jau bija tālu... Vai viņi būs melojuši?

Dārgie, psihologi! Tas bija tikai ieskats Rīgas „Dinamo” komandas vadības domāšanas modelī, ņemot par pamatu Juri Savicki un viņa interviju sabiedriskajā televīzijā. Atvainojiet, iespējams, ka domā viņš savādāk, bet – runā kā pie laidara vārtiem... Parasti šīs lietas profesionālajā sportā tiek ļoti precīzi nodalītas, atbildības lomas akcentētas un darītāji motivēti, vai – spārnoti. Nemeklējiet problēmu komandā – nemeklējiet to arī starp konkrētiem spēlētājiem. Sāciet ar vadību un ietaupīsiet savu laiku... Protams, tādā gadījumā droši vien jūsu darba apmaksa tiks koriģēta, bet citādi – atziņas iegūsiet pārliecinošas.