Caur ērkšķiem uz...zvaigznēm?

Vasara pirms olimpiskās sezonas: skeletonisti atkal ir pārlēkuši jau tā augstu uzstādītajai spēju latiņai, bobslejistu fiziskie rādītāji patīkami mulsina pat trenerus, bet kamaniņbraucējiem vispār viss norit tik gludi, ka izlases galvenais treneris, kurš nevienu sportistu vasaras periodā netrenē, mierīgi var nodoties golfa priekiem. Idille!

Kad sportisti izlien no savām vasaras migām un vēlā rudenī stājas uz starta līdzās saviem konkurentiem, tad lēnām sāk zīmēties pirmās spēku samērus raksturojošās kontūras. Jāatzīst, neviens no trim mūsu viscerīgākajiem sporta veidiem šosezon nevarēja lepoties ar taisni uzvilktām līnijām.

Martins Dukurs sezonu iesāka ar uzvaru un...nākamajos divos posmos noraudzījās, kā uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena stāv citi. Brālis Tomass pirmajos divos Ziemeļamerikas posmos nevarēja ielauzties labāko trijniekā, bet, kad beidzot to izdarīja, tad apsteidza savu tikpat kā neuzvaramo brāli par veselām piecām vietām! Skaidrs, ka šāds olimpiskās sezonas sākums mazliet nobiedēja Latvijas skeletona izlasi un tās priekšstāvi Daini Dukuru, kurš Ziemassvētkos paziņoja par savu aiziešanu no Siguldas trases direktora amata.

Raibu sezonu ir aizvadījuši arī bobslejisti, kuriem olimpiskajā sezonā bija vairāk pārbaudījumu nekā iepriekšējās trijās sezonās kopā. Melbārža ekipāža pārsniedz pieļaujamo svaru un sezonu sāk ar „nullīti”, Ķibermanis zibeņo sev iepriekš nezināmās trasēs un...Leikplesidā smagi krīt un dabū uzreiz trīs „nullītes” (divi izlaisti posmi divniekos, viens – četriniekos). Melbārdis teju nedēļu mocās ar devīto virāžu Vinterbergā, līdz pēdējā sacensību dienā uzliek punktu uz i – nokrītot...Kad šķiet, ka visas nedienas jau ceļu ir šķērsojušas, pēkšņu principialitātes lēkmi piedzīvo sacensību žūrija un Eiropas čempionātā Kēnigszē atņem Melbārdim/Dreiškenam medaļu. Un visam pa vidu Intara Dambja olimpiskā drāma vairāku mēnešu garumā...

Kamaniņbraucēji (precīzāk - daļa no viņiem) pirmssezonas ciklā izcēlās ar žūpošanu un ekskursijām pa dažādu valstu (Krievijas un Latvijas) policijas iecirkņiem, saglabājot savas pozīcijas LOV sastāvos. Taču, par spīti visam, sezonas pirmajā posmā Lillehammerē parādīja zobus. Pesimisti jau tad norādīja, ka āķis slēpjas tajā, ka mūsu izlase šajā trasē bija trenējusies teju divas nedēļas, tāpēc sezonas turpinājums nemaz nerādās tik spožs. Laikam jau taisnība vien viņiem bija. Pat Pasaules kausa posms (un reizē arī Eiropas čempionāts) Siguldā drīzāk lika neticībā pašūpot galvu, nekā ar smaidu uz lūpām gaidīt olimpiskos startus.

Kas smagi nāk, tas labi nāk. Savelkot sezonas galus kopā, vismaz skeletonā atkal vecā aina – dubultuzvara Pasaules kausa kopvērtējumā, arī Eiropas čempionātā un kopumā četras dubultuzvaras arī sacensībās. Sezonas otrā puse ir aizritējusi vairāk nekā gludi, taču ir lietas, kas dara piesardzīgus. Vispirms jau krievu sportisti Tretjakovs un Čudinovs, kas patiešām visas sezonu spēja noturēt iespaidīgu sportisko formu. Acīmredzot startā mūsu brāļiem handikapa pār krieviem nebūs, paliek braukšana, tehnika un...laika ņemšana. Ja bobsleja vidē krievi aizvadītajā sezonā ir izrādījuši nervozitātes pazīmes par saviem rezultātiem, tad skeletonā visi ir aizdomīgi mierīgi, pat smaidīgi...Sezonā piekto dubultuzvaru Sočos prognozēt nevar, bet gribētos uz to cerēt. Viss, ko var prognozēt, - būs grūti, ļoti grūti.

Interesanti, ka brīvvalsts laikā latvieši pie olimpiskajām godalgām bobslejā vēl nemaz nav tikuši. Sočos mēs nebūsim galvenie favorīti uz medaļām, taču „melno zirdziņu” lomas šoreiz vislabāk piestāv mūsu abiem Oskariem. Abiem! Augstāk minēto likstu un arī citu iemeslu dēļ starta numuri mūsējiem nebūs tie spīdošākie, taču gribētos ticēt, ka ledus kvalitāte šoreiz nebūs tā, kas izšķirs medaļu likteni. Pērn ap šo laiku Oskars Melbārdis plauktā krāmēja veselus trīs kristāla globusus, šogad var palepoties ar divām uzvarām pēc kārtas (iepriekš nebijis panākums), taču pasūkstīties par neplānotiem līkločiem un nosacīti zemām vietām PK kopvērtējumā kā divniekos, tā četriniekos. Pirms dažiem gadiem, kad Oskaru Melbārdi sāka dresēt par pilotu, kā mērķis tika izvirzīts veiksmīgs starts 2018. gada olimpiādē. Bet liktenis bija lēmis citādi – Soči nebūs pieredzes gūšanas spēles, kaut arī visi saprot, ka labākie gadi vēl ir tikai priekšā. Bet gribas jau tagad un uzreiz! Pirms nepilniem trim gadiem, kad Oskaru Ķibermani iesēdināja pilota krēslā, kā mērķis tika izvirzīts cienīgs starts Jaunatnes olimpiādē Insbrukā. Starp vienaudžiem Ķibermanis palika ceturtais, taču nu ir vienīgais, kas spējis atrast sev vietu starp vīriem. Sočos viņš var pārsteigt, var arī nepārsteigt, taču – nevar izgāzties. Jo tā jau ir krietni apsteidzis laiku.

Kamaniņbraucēju vietas arī šosezon galvenokārt bija meklējamas otrajā vai pat trešajā desmitā. Arī stafetē cerētais spožums tika pieredzēts vienīgi Siguldā. Pazīstams scenārijs – arī pirms Turīnas gāja līdzīgi, arī Vankūverā mūsējie neieradās, apkrāvušies ar tituliem un medaļām. Taču pēdējās divās olimpiskajās spēlēs ir bijis pa kādai medaļai. Uz līdzīgu notikumu attīstību šis priviliģētais sporta veids cer arī Sočos. Kas mums varētu tās nest? Stafetes komanda, kas ārpus mājām tā arī ne reizi šosezon neiebrauca medaļās? Pasaules kausa kopvērtējums it kā šķiet nepielūdzams: Šici devītie, Gudramovičam/Kalniņam 14. vieta, otrajā desmitā visi trīs vīri - Rubenis (13.), Kivlenieks (17.), Mauriņš (19.) -, šosezon ar izcilību nepriecēja arī Tīruma (15.) un Zirne (26.). Tomēr reizēm ir muļķīgi meklēt loģiku tur, kur tās nemaz nav. Šajā gadījumā – kamaniņbraucēju rezultātos.

Neesam vienīgā valsts pasaulē, kam ir sava trase. Neesam vienīgie, kas mērķtiecīgi gatavojas olimpiskajām spēlēm. Martins Dukurs gadu gaitā bija sadeldējas varenā Tretjakova starta handikapu līdz minimumam, bet šosezon krievs atkal aizmuka. Melbārdis bija pieradinājis sevi un citus, ka starta ieskrējienā viņam ar kolēģiem konkurentu nav, bet olimpiskajā sezonā tomēr bariņš uzradās. Kamaniņbraucēji pērn ieguva bronzas medaļu pasaules čempionātā stafetē, bet šogad pārsvarā mīcījās ap sesto vietu. Tiesa, olimpiskās sezonas ir īpašas ar to, ka vismaz vienās sacensībās maskas krīt un četru gadu darbs tiek izteikts četru braucienu summā. Kur būs mūsu vieta – tuvāk ērkšķiem vai zvaigznēm?