Ārzemju treneri Latvijā: kurš labākais?

1. Kurts Lindstrems (Latvijas hokeja izlase no 2001. līdz 2004. gadam)
Latvijas izlasei tikai trīs reizes izdevies aizsniegtie līdz pasaules čempionāta 7. vietai. Tā tas bija 1997. gadā, un šo panākumu kā pirmais spēja atkārtot tieši Lindstrems, kas ir titulētākais ārzemju treneris, kāds jebkad strādājis Latvijas hokejā.

2001. gadā Kurre, kas pirms tam bija izcīnījis medaļas Zviedrijas izlases vadībā, bet somus pirmo un vienīgo reizi 1995. gadā aizvadījis līdz pasaules čempionāta zelta godalgām, aizstāja Haraldu Vasiļjevu.

Trīs pasaules čempionāti Lindstrema vadībā, un rezultāti ar kāpumu - 11., 9. un 7. vieta. Soltleiksitijas olimpiādē Lindstrems aizvadīja Latviju līdz tās pagaidām augstākajai vietai - devītajai (atcerēsimies Latvija - Slovākija 6;6). Tiesa, toreiz, uzvarot vāciešus, bija iespēja pat iekļūt pamatturnīrā.

Lindstrema, kas spēja saliedēt komandu, iesaistīt tajā jaunos spēlētājus (pieminēšanas vērta ir Krišjāņa Rēdliha kā hokejista glābšana) vadībā Latvija 65 izcīnīja 32 uzvaras. Lindstrems aizgāja pēc valstsvienības atkārtotā rekorda - Prāgā bija visas iespējas sasniegt vēl nebijušu virsotni 1/4 fināla mačā ar togad neiespaidīgo Zviedriju...

2. Ramūns Butauts (BK "Rīga" un "ASK Rīga" no 2005. līdz 2008. gadam)
Lietuvas jauniešu izlases un "Siauliai" klubu trenējušais Butauts 2005. gadā piekrita pieticīgās BK "Rīga" piedāvājumam. Un jau nākamsezon varēja veidot daudz spēcīgāku klubu - tika atjaunota "ASK Rīga", kurā ieguldīja pietiekami daudz līdzekļu, lai šis klubs nonāktu vistuvāk Eiropas standartiem no vienībām, kādas mums jebkad bijušas.

Butautam atlika komandu sakārtot, ko viņš autoritatīvi un veiksmīgi arī izdarīja, aizvadot līdz uzvarai Latvijas čempionātā un 3. vietai BBL. Tādējādi Butauta vadībā "ASK Rīga" sasniedza maksimumu, uz ko tolaik atvēzēties mūsējie ("Žalgiris" un "Lietuvos rytas" bija neaizsniedzami). Protams, jāatceras arī veiksmīgās "ASK Rīga" spēles Eirokausos.

Par to, ka rīdzinieki tikuši pie Butauta, mūs apskauda lietuvieši, kuri, kad vēl "ASK Rīga" nebija bankrotējusi, viņu apstiprināja par savas valstvienības galveno treneri. Tas jau vien ko nozīmē.

3. Jūliuss Šuplers (Rīgas "Dinamo" no 2008. gada)
Atjaunojot Rīgas "Dinamo" un iesaistoties KHL dzimšanas sezonā, bija nepieciešams pieredzējis treneris, ko Viesturs Koziols ar dinamiešu valdes akceptu atrada Slovākijā. Lai gan vārds "atrada" nebūs īsti vietā - Rīgā Šuplers savulaik jau bija strādājis ar "Rīga 2000".

Tā nu Šuplers, atvadījies no Slovākijas izlases, ķērās pie smaga uzdevuma - no nulles izveidot Krievijā konkurētspējīgu komandu, kas viņam arī izdevās - pirmajā sezonā rīdzinieki pārsteidza visus, regulārajā čempionātā izcīnot 10. vietu! Šogad Jūliuss, lai gan pēc neveiksmīgā sezonas sākuma paklīda runas par viņa iespējamo atstādināšanu, turpina iesākto un atkal veiksmīgi stūrē "Dinamo" kuģi pretī play-off. Kluba priekšniecības uzticēšanās Šupleram ir liela, un viņš nepieviļ ne vadību, ne daudzos līdzjutējus.

4. Rīdigers Abramčiks (FK "Liepājas metalurgs" no 2008. gada)
Latvijas futbolā ir strādājuši daudzi ārzemju treneri (atcerēsimies Sauļu Cekanaviču, Sauļu Širmeli, Polu Ešvortu, Romānu Grigorčuku vienā vienīgā FK "Ventspils", Abramčika priekšgājēju Liepājā Benjaminu Zeļkēviču, ar ko liepājnieki izcīnīja čempionu titulu), tomēr, mūsuprāt, izcelšanas vērts ir tieši šis bijušais Vācijas izlases (19 mači) , "Schalke-04" (202) un Dortmundes "Borussia" (90) klubu spēlētājs.

2008. gadā, piekritis liepājnieku piedāvājumam, aizstājis Juriju Andrejevu, Abramčiks īsā laikā spēja komandu uzjundīt, un sezonu metalurgi noslēdza otrajā vietā. Bet šogad, spītējot tam, ka ventspilnieki Nuncio Dzavetjēri vadībā, tikuši pie vēsturiskā panākuma (iekļūšana Eiropas līgas grupu turnīrā), ievērojami pastiprināja sastāvu, ar saviem pieticīgajiem resursiem (klubs bija spiests sezonas laikā pārdot vairākus līderus ar Genādiju Soloņicinu un Ģirtu Karlsonu priekšgalā) izcīnīja Latvijas zeltu! Būtu otrādi, šajā ailītē jūs noteikti ieraudzītu Dzavetjēri vārdu. Bet viņam, tāpat kā Abramčikam (līgums pagarināts vēl uz sezonu) viss vēl priekšā.

5. Ķēstutis Kemzura (Latvijas basketbola izlase no 2008. līdz 2009. gadam)
Lietuvieši mūs patiesi apskauda - tikuši pie Butauta, tagad arī Kemzuras, ko kaimiņos uzskata par savu šobrīd respektējamāko no vietējās treneru kalves. Un tomēr Kemzura, līdz tam pastrādājis "Besiktas", "Lietuvos rytas", "Benetton" (pabūdams arī Lietuvas izlasē asistenta postenī), bet "Khimki" aizvadījis līdz Krievijas vicečempiona titulam, piekrita LBS piedāvājumam.

Visi labi atceramies, kas iznāca no "tagad vai nekad", taču Kemzura šajā iznākumā ir vismazāk vainīgais, vienkārši viņam acīmredzot bija grūti iedomāties, kas gaida. Kamdēļ tad Ķēstutim atvēlēta vieta labāko sešiniekā? Tieši viņa laikā beidzot tika atklātas visas kārtis, kas savu brīdi gaidīja jau gadu gadiem. To, ko Kemzura ir devis Latvijas izlasei, spēsim novērtēt tikai pēc kāda laiciņa. Lietuvieši tagad priecājas, jo tieši šis speciālists vedīs viņu izlasi uz pasaules čempionātu.

6. Revazs Dzodzuašvili (Latvijas futbola izlase no 1998. līdz 1999. gadam)
Bijušais PSRS izlases aizsargs (1970. gada pasaules čempionāta dalībnieks un Minhenes olimpiādes bronzas medaļnieks) Latvijā ieradās 1997. gadā, kļūstot par "Skonto" kluba trenera palīgu, bet vēl pēc gada viņu iecēla par valstsvienības vadītāju. Atcerēsimies, kā Dzodzuašvili, kas darbu sāka ar milzīgu apņemšanos un maksimālismu (lieliskas uzvaras mijās ar smagiem zaudējumiem), laika valstsvienība sāka 2000. gada Eiropas čempionāta kvalifikāciju! Uzvaras pār Norvēģiju un Grieķiju vien ko vērtas!Tieši Dzodzuašvili laikā mainījās Latvijas izlases futbolistu psiholoģija - laime meklējama ne tikai savu vārtu sargāšanā, bet arī sāncenšu cietokšņa iekarošanā. Dzodziks pie izlases stūres gan nebija ilgi (pēc pārbaudes mača ar Brazīliju viņš devās laimes meklējumos uz Saūda Arābiju, bet vēlāk atgriezās "Skonto" klubā, lai tālāk dotos uz dzimteni), taču uz viņu aizstājušā Garija Džonsona fona izskatās kā lauva.

Un kāds, pēc jūsu domām, varētu būt labāko sešinieks? Varbūt tur vieta dodama jau pieminētajam Grigorčukam, varbūt Aleksandram Sidjakinam, Gašperam Okornam vai Nenadam Trajkovičam?