Visticamāk, ka toreiz tieši tā arī bija...

Lai pēc iespējas precīzāk rekonstruētu šobrīd Latvijā tik populārās sporta spēles pirmos soļus mūsu zemē, SA+ vērsās pie Andra Dzeņa, kurš florbolā šo gadu laikā ir apēdis vairākus pudus sāls. Būdams viens no sporta spēles pamatlicējiem Latvijā, Dzenis arī šodien turpina darboties LFS, tostarp aktīvi strādājot pie pasaules čempionāta organizēšanas, kas tolaik, 90. gadu sākumā, noteikti pat sapņos nerādījās. „Visticamāk, ka toreiz tieši tā arī bija...” aplūkojot paša izveidoto sarakstu, kurā pēc SA+ lūguma ir uzskaitīts ne mazums florbola pirmsākumu dēku stāstu, nosaka Dzenis.

Viss sākās Līvu laukumā...

Andris Dzenis atklāj, ka līdz pat 90. gadu sākumam par florbolu lāga nav zinājis – ir bijusi vien nojausma, ka tāds sporta veids kaut kur pasaulē tiek spēlēts. 90. gadu sākumā viņš, tobrīd strādādams Latvijas Jaunatnes progresa savienībā, viesojās Zviedrijā, kur kopā ar zviedru sporta darbinieku Rolfu Niordu aizsāka sarunas par velobrauciena apkārt Baltijas jūrai organizēšanu. Tikšanās un sarunas ar Niordu bijušas vairākas, bet viena no tām, kas notika Rīgā, izvērtās diezgan negaidīti. „Tā bija 1990. vai 1991. gada vasara. Sanāca tā, ka viņam līdzi bija viens kolēģis, kurš bija atvedis somu ar dīvainām nūjām. Droši vien tur bija desmit vienkāršas nūjas un kādas dažas bumbiņas iekšā. Šo somu šis jaunais cilvēks pasniedza mums un teica: „Tas ir florbols – spēlējiet!” Mēs šo komplektu saņēmām Līvu laukumā, kopā ar mani bija mans kolēģis Jānis Kivkulis. Mēs nolēmām, ka šis komplekts tiks uzglabāts pie Jāņa. Tā tas arī tika uzglabāts, līdz 1993. gadā parādījās ziņa, ka kaut kur Vidzemē kādas pilsētas apvidū notiek turnīrs tādā sporta veidā, ko sauc par florbolu. Cik mēs varējām saprast, droši vien tur reāli noteikumi neeksistēja. Paši klāt nebijām,” atminas Dzenis.

Parādoties pirmajai kustībai, drīz vien parādījās nepieciešamība pēc organizatoriska ietvara, līdz ar to 1993. gada 11. decembrī Ādažu sporta namā tika dibināta...Latvijas Florbola (grīdbumbas) savienība. Lai arī sākotnēji bijusi iecere jauno veidojumu nosaukt visai klasiski – par Latvijas Florbola federāciju -, tomēr abreviatūra LFF esot bijusi jau novērota kāda cita sporta veida federācijas logo, līdz ar to, lai lieki nekonkurētu, izvēlēts šāds nosaukuma modelis.

Pirmajos gados kopš florbola ienākšanas Latvijā sporta veids izcēlās ar dažādiem ļoti inovatīviem inventāra risinājumiem. „Aizbraucot pie kādas jaunas komandas un redzot, kāds ir viņu treniņš, man skaidri bija redzams, ka viņu nūjas sastāv no skaistām plastmasas lāpstiņām, kuras ir pienaglotas pie skaistiem slotas kātiem. Apmales sākumā tika veidotas no vingrošanas soliem, kas salikti apkārt laukumam. Tā tika spēlēts gan lielos laukumos, gan mazajos skolu laukumiņos, kur skatītāji stāvēja, piespiedušies pie zviedru sienām.” Daži ir izcēlušies ar īpašu darba mīlestību, lietai pieejot...teiksim tā – ļoti pamatīgi: „Ir atmiņā tādas apmales, kuras tika veidotas no spundētajiem dēļiem. Tās bija ļoti stabilas, faktiski neapgāžamas, jo, lai nesabojātu laukuma zīmējumu ar izgrūstītām apmalēm, kā tas bieži vien spēlē gadās, drošības pēc spēļu rīkotāji bija tās pienaglojuši pie grīdas, lai neapgāžas un netiek izgrūstītas,” iespējams, ekstrēmāko novērojumu atmiņā atsauc Dzenis. Labi, ka visi palika dzīvi...

„Sadarbībā ar Latvijas skolu sporta federāciju ir nācies, teiksim, kādās piecpadsmit Latvijas reģionu vietās novadīt tādas kā iepazīšanās stundas jeb prezentācijas cilvēkiem, kas florbolu redz pirmo reizi. Tas nozīmē, ka man līdzi bija nūju komplekts, bumbiņas. Es tur sākumā ierādīju, kā tas ir darāms, un tad no skatītājiem tika veidotas divas komandas un spēlēts florbols,” iepazīšanas braucienus atminas florbola funkcionārs. Kā pats saka, ar līdzīgām vieslekcijām ir savulaik uzstājies vairākās valstīs, līdz ar to iegājis arī to vēsturē kā florbola sēklas sējējs.

Florbols benzīntankā

Uzsākot jaunu sporta veidu, vislielākās grūtības esot sagādājusi atbalstītāju piesaiste. Ja tagad florbols var palepoties ar zināmu atbalstītāju loku un lomu sporta sabiedrībā (Solvita Āboltiņa taču kura katra sporta veida apbalvošanā nepiedalās!), tad pirmajos gados saņemtie atteikumi savā krāšņumā un izdomā pārspējuši cits citu. „Es biju tas, kam savulaik bija jāmeklē līdzekļi. Es šodien mēģināšu atcerēties kādas trīs atbildes, kas savulaik ir saņemtas līdzekļu meklēšanas laikā. Viena atbilde bija tāda: „Jā, mūsu uzņēmums ļoti nopietni nodarbojas ar sponsorēšanu. Mums ir vesels saraksts ar organizācijām, kuras mēs atbalstām, bet jūsu asociācija šajā sarakstā nebūs nekad.” Cita atbilde kādā citā uzņēmumā, kur strādāja man ļoti labi pazīstams kolēģis, bija apmēram tāda: „Jā, mēs atbalstām sportu, atbalstām vairākas sporta komandas. Mēs, protams, atbalstīsim arī jūs, bet – tikai tad, kad jūs kļūsiet par pasaules čempioniem.” Vēl viena saruna bija pie sabiedrībā populāras organizācijas viena no vadītājiem, kas beidzās apmēram šādi: „Parasti es šādas lietas neatbalstu, bet šajā gadījumā es gribētu jūs atbalstīt un mans atbalsts izpaudīsies šādi: es jums netraucēšu.””

Tomēr bija sabiedrībā labi zināmi zīmoli, kas savu atbalstu neliedza. „Tajos gados notika arī florbola prezentācijas DUS „Neste” asfaltētajās teritorijās, sadarbībā ar ļoti labu dzērienu „Coca – Cola”. Droši vien kādās divdesmit stacijās man divu nedēļu laikā iznāca vadīt šīs prezentācijas. Tas izskatījās tā: tur jau bija daži fragmenti no mūsu esošajām apmalēm, nolikti vārti. Klātesošie varēja izdarīt pa kādam metienam pa vārtiem, labākajiem bija balvas. Visparastākā balva bija pudele „Coca – Cola”,” stāsta Dzenis. Lai sporta veidu iznestu tautās, florbolisti nesmādēja nevienu iespēju. Tā ir sanācis attapties pat florbolam „ļoti radniecīgajā” gaisa balonu festivālā...

"A cik es iemetu?"

Lai arī florbols vēl aizvien nav profesionāls sporta veids nevienā pasaules valstī (un par tādu droši vien nekļūs, kamēr neizpelnīsies olimpiskā sporta veida statusu), tomēr gadu gaitā tā standarti – kā attieksmes, tā meistarības – ir ļoti auguši. Dzenis pastāsta kādu gadījumu, kas ļoti uzskatāmi raksturo florbola pirmsākumus Latvijā. „Tie bija tie laiki, kad mēs tā īpaši neuztraucāmies par kāda stiprāka dzēriena lietošanu sadzīvē. Es nerunāju par sacensībām, bet droši vien visādi ir gadījies. Viens no tādiem stāstiem var raksturot tā brīža situāciju. Komandai pie komandas bija jābrauc. Ja gadījās kāds garāks izbraukums, tad „gatavošanās” spēlei turpinājās arī mikroautobusā. Gadījums bija tāds: viens no spēlētājiem pirms došanās uz spēli bija ļoti, ļoti „noguris”. Pārējie bija aizgājuši uz spēli, viņš bija palicis mikroautobusā atgūt spēkus. Pēc spēles pārējie kolēģi atgriezās un, rībinot durvis, pamodināja šo spēlētāju. Ietērpjot to aptuvenā dialogā:

- Vai jau ir laiks iet uz spēli? - viņš jautāja.
- Nē, spēle jau ir notikusi, beigusies, - viņam atbildēja.
- Ahā! Un kurš tad uzvarēja?
- Nu, kā? Mēs!
- Ar kādu „ščotu”?
- 8:6
- A cik es iemetu?

Uz pēdējo jautājumu gan varēja atbildēt dažādi – lai arī „nogurušais” spēlētājs laukumā tā arī nedevās, nevarētu teikt, ka izbraukumā būtu palicis „sausā”.

Dzenis izstāsta vēl vienu atgadījumu no florbola pūra lādes. Lai nodrošinātu televīzijas translācijas no kāda turnīra norises vietas, zālē tika ierīkots papildu apgaismojums. Vien bēda tāda, ka, izņemot dažus izredzētos, neviens īsti nezināja, kā to ieslēgt. „Man gadījās zālē ierasties no rīta, kad bija treniņš kādām no komandām. Es redzēju, ka papildu apgaismojums nedeg. Gaišs jau bija, bet bija jānodrošina tā, lai arī treniņā būtu tādi paši apstākļi, kā būs spēlē. Tuvojoties laukumam es saprotu, ka ar to gaismu kaut kas nebūs labi. Es jau aprunājos ar apsardzes vadītāju, lūdzot man palīdzēt atrast gaismas slēdzi, bet mēs neatradām. Es piegāju pie komandas, kas bija laukumā. Treneris ar mani runāja, un, lai arī manas angļu valodas zināšanas nebija sevišķi izcilas, viņš man lika saprast, ka viņam gribētos, lai tā gaisma būtu. Es arī mēģināju teikt, ka saprotu, bet mēs tā īsti nevarējām saprast, par kurām gaismām mēs runājam. Tad sekoja ļoti skaists mirklis: es, paceļot rokas, jautāju: „Vai šīs gaismas?” Un tieši tajā brīdī visas gaismas iedegās...Droši vien apsardzes cilvēks turpināja meklēt slēdzi un to atrada, bet viņš atrada tieši tajā brīdī, kad es biju pacēlis rokas pret spuldzēm. Varu atzīmēt, ka treniņš nesākās tūlīt, jo tie cilvēki, kas klausījās mani, vēl ilgi brīnījās...” stāsta Dzenis.

Viņš atstāsta arī kādu atgadījumu, ko viņam mēdz ik pa laikam atgādināt ārzemju kolēģi: „Kādā no mūsu sporta namiem notika Latvijas finālspēle, kurā skatītāju bija vairāk nekā sēdvietu. Uz šo spēli bija ieradušies Starptautiskās Florbola federācijas (IFF) valdes locekļi. Viņi viesojās Latvijā un mēs nolēmām viņus aizvest arī uz kādu spēli, lai redz, kā tas notiek Latvijā. Viņi vēl šodien to atceras...Viņus, izņemot mani, neviens nepazina, līdz ar to neizdevās viņiem atbrīvot sēdvietas. Tas bija interesants fakts: zāle bija tik maza, ka nepietika vietas IFF valdes locekļiem, kuri bija kādi septiņi astoņi. Šodien tā nevarētu būt – mēs jau sen būtu viņiem rezervējuši vietas.”

Pirmajos gados, lai aizbrauktu uz pasaules čempionātu, arī visiem spēlētājiem nācās nākt talkā ar zināmu finansiālo artavu, un tie nebija pieci vai desmit lati benzīnam. Gulēts ir pat militārajās bāzēs uz grīdas, taču Dzenis uz to laiku šodien skatās ar lepnumu – kā Latvija ieņēma savas „Top 6” pozīcijas pasaulē, tā arī tās nav atdevusi šodien. Par spīti kāzusiem un neērtībām.

Šodien Latvijas vīriešu virslīgā dalībnieku skaits ir sasniedzis 14 komandu atzīmi. Teju visām apakšā ir pilnvērtīgas bērnu un jauniešu piramīdas. Finālspēles klātienē apmeklē gandrīz pusotrs tūkstotis skatītāju. Apmales vairs neviens grīdā nenaglo, ar slotas kātiem neviens vairs nespēlē un arī degvielas uzpildes stacijās rokās tiek ņemtas degvielas uzpildes „pistoles” un varbūt kāds hotdogs, bet ne vairs florbola nūjas. Tātad zināms progress 20 gadu laikā acīmredzot ir panākts...