Baumaņa fenomens

Pirmizrādei sākoties vēros daudzajos kailajos pakaušos un rūpīgi krāsotajās matu cirtās, prātodams: te nu vairāk par pieklājīgu uzplikšķināšanu pašās beigās nesagaidīt. Un, paldies Dievam, rūgti vīlos. Zāle nereti uzbrāzmoja aplausos un smieklos, asaras pa tumsu gan nevarēju saskatīt (bet gan jau bija, kur nu bez tām). Ja jau parasti vēsā pirmizrāžu publika neslēpj emocijas, tad „kaut kas tur ir”!

Pieteiktās vērtības filmas veidotāji ir spējuši īstenot mākslas tēlos. Basketbola sacensību ainas pārliecina – bet vai maz citādi var būt, ja kinematogrāfam talkā nākuši tādi groza bumbas speciālisti, kādi ir Tālivaldis Pētersons, Jānis Rimbenieks, Ainārs Bagatskis. Neuzmācīgs, nedeklaratīvs, toties stingri iezīmēts ir galvenais un vadošais filmas tēls, savas lietas un Latvijas patriots, treneris Valdemārs Baumanis (Jānis Āmanis). Joprojām izrādās, ka latvieši (pat aktieri) basketbolu prot, turklāt zina arī, kas ir patriotisms un kas ir uzdrīkstēšanās, apņēmība. Māk to atainot.
Man ir laimējies nebūt kinokritiķim, tādēļ neuzskatu par pienākumu paust: labs jau tas kino ir, tomēr te ir tāda blusa un še vēl ir tāda uts. (Gan jau kāda ir.) Manuprāt „Sapņu komanda 1935” ir Aigara Graubas un Andreja Ēķa līdz šim augstākais sasniegums. Rekords, sportiski runājot. Par to – paldies!

Valdemārs Baumanis

#Dzimis 1905. gada 19. aprīlī Liepājā, miris 1992. gada 24. aprīlī Čikāgā.
#Basketbolu kopis no 1922. gada līdz mūža galam. Aktīvs spēlētājs līdz 1930. gadam, kopš 1931. gada strādājis par treneri un rīkotāju.
#Divkārtējs Latvijas čempions. Valstsvienībā aizvadījis 6 spēles, arī pirmo valstu sacīksti Eiropā Latvija — Igaunija.
#Latvijas izlases treneris tās lielāko panākumu brīžos — 1935. gadā Eiropas čempioni, 1939. gadā otrā vieta Eiropā.
#Pirmais FIBA tiesnesis Latvijā, tiesājis jau 1936. gada olimpiskajās spēlēs.
#Baumaņa trenētais ASK trīsreiz kļuvis par Latvijas meistariem.
#Pēc Otrā pasaules kara emigrācijā Vācijā organizējis latviešu basketbola atdzimšanu, trenējis Lībekas komandu "Rīga". Strādājis par treneri Francijā. ASV (kopš 1956. gada) 35 gadus vadījis Vidējo valstu latviešu sporta padomi.
#Apbalvots ar Viestura ordeni (1938. gadā).
#No sava mūža 87 gadiem Latvijā dzīvoja un strādāja vien pirmos 40.

Liepājas zēns līdz ar vecākiem tūdaļ pēc kara ierodas Rīgā, kur arī iepazīstas ar sportu. Vispirms ar to vienkāršāko — skriešanu, bet itin drīz (1922. gadā) Rīgā ar basketbolu ierodas amerikāņu Jaunatnes kristīgās savienības instruktori. Voldis ir pirmo interesentu vidū Vingrotāju ielas zālē, tādēļ dabiska šķiet arī viņa dalība pirmajās Latvijas meistarsacīkstēs JKS sastāvā. Kristīgie jaunekļi, kā jau basketbola pirmsācēji, ir favorīti, tomēr viņus pārspēlē par pirmo vietu uzveic Latvijas sporta biedrības ekipa (tā tolaik, smalki franciski, sauca komandas). Vēlāk, divdesmitajos gados, Baumanim gan izdodas ar to pašu JKS divi lāgi kļūt par Latvijas meistaru (tā tolaik sauca čempionus). Viņš ir arī aktīvs pirmās Eiropas stapvalstu spēles dalībnieks Starp Latviju un Igauniju, kaut tolaik vēl šo vēsturisko svarīgumu neapzinās. Šodien mēs esam pamatoti lepni ne tikai par pirmo Eiropas meistaru titulu, bet arī ar pirmo valstu sacīksti, ar dalību tajā. Bet tolaik basketbolu spēlēja priekam, nevis prātojot par pēdām un atmiņām vēstures lappusēs.
Valdemāra Baumaņa prieks izpaudās arī volejbolā, kur tāpat iegūts savs Latvijas meistartituls. Toties mācības pēc ģimnāzijas beigšanas turpinājās Rīgas Karaskolā, līdz ar to sportā no JKS pārejot uz Armijas sporta klubu. Smags ceļa locītavas savainojums pārtrauc viņa aktīvās sporta gaitas pavisam agri — 25 gadu vecumā. Latvijas basketbols līdz ar to zaudēja labu spēlētāju, valsts meistaru un valstskomandas dalībnieku. Toties Latvijas basketbols ieguva profesionālu treneri (tolaik teica — trenētājs, vai pat tikai: vienības sastādītājs).
Līdz Otrajam pasaules karam nopietni, zinoši, autoritatīvi treneri Latvijas sportā bija retums. Liela ietekme un prasme gan bija amerikāņu instruktoriem, taču viņi Latvijā uzturējās salīdzinoši neilgu laiku. Valdemārs Baumanis bija viens no pirmajiem mūsu sporta speciālistiem, tomēr algu saņēma nevis kā treneris, bet gan virsnieks. Valsts izlasi viņš trenēja bez īpaša atalgojuma.
Par turpmāko – filma. Tā jāredz katram latvietim...
Mājās pārbraucot, notiek kas neiedomājams — treneri, kurš vadījis (un radījis) pirmos Eiropas čempionus, noņem no vietas. "Universitātes sports" (Roberts Plūme) parastajā konkurencē nokož ASK (Valdemārs Baumanis), jo students Džems Raudziņš esot nepelnīti maz laists laukumā. Virsnieks Baumanis vispār tiek pārcelts no Rīgas uz garnizonu Alūksnē. Gatavojoties 1936. gada olimpiskajām spēlēm valstskomandā mainās vadītāji (Grasis, Dekšenieks), neviens nav labs, līdz pēdējā brīdī lūdz atpakaļ Baumani no "Alūksnes trimdas". Viņš vairs nav ar mieru — galīgi pietrūkst laika nopietnam darbam. Un... Berlīnē latvieši diemžēl krietni izgāžas, dalot 15. līdz 18. vietu 21 komandas konkurencē. Bez trenera Baumaņa...

2. Eiropas meistarsacīkstēm Rīgā Latvijas nacionālo ekipu gatavo vesela četru vīru saeima, kur galvenais ir Ādolfs Grasis, bet viņu kontrolē trīs vīru komisija. Iznākumā — pašu mājās tikai sestā vieta. Gribis negribis jālūdz atkal Baumanis, un tagad viņš piekrīt, jo līdz 3. Eiropas meistarsacīkstēm vēl laika gana. Var izvērsties, no sirds un pārdomāti (cerams arī – netraucēti) pastrādāt. Kārtīgā darbā rezultāti neizpaliek, Baumanis ar sasniegumiem uzskatāmi parāda: kurš ir profesionālākais, labākais basketbola treneris Latvijā. Kopš viņš pārņem vadību, Latvija valstsacīkstēs nezaudē ne reizi, gūst pirmo vietu prestižajā Berlīnes turnīrā.
Jau daudzkārt runāts par to, kā brāļi leiši mūs rupjā kārtā apšmauca Kauņā, spēlē, kurā izšķīrās Eiropas meistara tituls. Tāpat kā Jānim Daliņam olimpiskajā Losandželosā 1932. gadā, tā basketbolistiem Kauņā 1939. gadā otrā vieta bija zaudējuma vērtē. Tikai šodien spējam novērtēt Baumaņa un viņa komandas sasniegumu. (Kad atnāks latviešiem tie laiki?)

Baumaņa audzēknis Jānis Zebeliņš savā grāmatā “Karavīrs un sportists Valdemārs Baumanis” atceras: "Labos nodomus pārtrauca krievu okupācija. Pirmajā komūnistu valdīšanas laikā V.Baumanis kā virsnieks nokļūst sarkanarmijas rindās un tikai par mata tiesu paglābjas no deportācijas. Laikam taču viņu režīmam tādi vīri kā Baumanis likās sporta propagandai noderīgi! Šajā un sekojošā vācu okupācijas laikā līdz Latvijas atstāšanai Valdemāra Baumaņa sirds pieder biedrības ASK basketbolistu un futbolistu dzīves veicināšanai. Kaut arī ierobežotos apstākļos, abos sporta veidos ASK vienības ir Latvijas valsts meistarsacīkšu galvgalā, un Baumanim pienākas galvenā atzinība."
Pienāk laiks, kad uz austrumfronti sūta arī treneri, virsleitnantu Baumani. No Krievijas līdz Meklenburgai iet viņa karaceļš, kura galā Baumanis jau ir majors. Tieši kauju darbībā viņš, par laimi, gan netiek sūtīts, vācu armija izmanto latvieša izcilo rīkotāja talantu administratīvā darbā. Viņš komandē apgādes pulku, kura paspārnē gādīgi vāc daudzus latviešu sportistus, tā paglābdams ne vienu vien talantu no drošas, turklāt bezjēdzīgas nāves nacistu interesēs. Kara beigās viņš Vācijā atkal iespēj organizēt latviešu karavīru basketbola vienību, bet Vācijai kapitulējot izved savu piectūkstoš vīru pulku pie amerikāņiem — izglābjot no posta krievu ķetnās.

Bēgļu nometnēs sporta vadītājs Baumanis organizēja pusēdušo latviešu basketbolistu un futbolistu mačus ar amerikāņu komandām. Bet 1947. gadā latviešu basketbola komanda "Rīgas zvaigznes" (All stars of Riga) triumfālā turnīrā Francijā gūst 10 uzvaras 10 spēlēs — komandu vada Baumanis. Tas ir tik iespaidīgi, ka latviešus aicina no Vācijas bēgļu nometnēm pārcelties uz dzīvi Francijā. Pirmais šim aicinājumam sekoja treneris. Tad Zebeliņš: "Valdemārs Baumanis dažos gados pārvērta 80 000 apdzīvoto Bretanas pilsētu par ievērojamu basketbola cietoksni visas Francijas mērogā. Baumana 8 gados pret viņa trenētām vienībām spēlēja ne vien visas izcilākās Francijas basketbola vienības, bet arī no ... citām zemēm. V.Baumanis laiku pa laikam sapulcināja latviešu basketbolistu izlasi Francijā, lai propogandētu Latvijas vārdu un draudzīgās sacensībās demonstrētu mūsu basketbolistu māku. Cik žēl, ka šajā laika posmā Francijā Valdemāram Baumanim liktenis bija lēmis strādāt galvenokārt nevis ar latviešu, bet franču jaunatni. Tas bija sistemātisks un auglīgs darbs, ko šī Francijas novada sporta vadītāji neaizmirsa un daudzināja vēl ilgus gadus."
Pēdējo mūža posmu — 36 gadus, kopš 1956. gada — izcilais latviešu treneris aizvadīja Čikāgas tuvumā, ASV. Vienmēr aktīvs sporta un citos latviešu sabiedrību vienojošos darbos — tāds viņš palicis tautiešu piemiņā.