Sāpīgā Eirolīga

Vakar ACB līgas devītajā spēļu kārtā Bilbao komanda izcīnīja savu ceturto uzvaru, taču ar to joprojām ir par maz, lai atgrieztos tabulas astoņniekā. Pašreizējie Spānijas vicečempioni to atstāja pēc novembra trīs zaudējumu sērijas, un sezonas sākumu pagaidām nevar saukt par izdevušos - biežāk zaudēts nekā vinnēts gan Spānijā, gan Eirolīgā, kur komanda ieņem pat pēdējo vietu grupā (tiesa, situācija ir ļoti blīva, un trīs no atlikušajām četrām spēlēm ir savā laukumā). Pagājušajā trešdienā "Gescrap" (komandas nosaukumā tagad iekļauts jaunā ģenerālsponsora zīmols) zaudēja Grieķijā pret "Olympiacos", un tā bija līdz šim Eirolīgas karjerā ražīgākā spēle Bilbao latvietim Jānim Blūmam - 24 minūtēs 14 punktu. "Augstākais līmenis, kādā esmu spēlējis, un uz ko tiecies 14 gadus, kopš nopietni spēlēju basketbolu. Protams, tas ir kaut kas īpašs, taču..." savus iespaidus sāk stāstīt pats basketbolists, bet tad apraujas.

Aiz "taču..." seko iemesls, kāpēc Jānis Blūms novembrī nav tas pats, kas bija Jānis Blūms maijā, kad kopā ar komandas biedriem izplēsa vietu ACB finālā, vai Jānis Blūms septembrī, kad ārdīja Francijas izlasies aizsardzību un pārējos Latvijas pretiniekus Eiropas čempionātā - veselības problēmas, kas oktobra vidū spēlētājam uzkrita kā sniegs uz galvas. "Vienā svētdienas rītā pamodos un vienkārši nevarēju pacelt kāju... Lielais kvadricepsa muskulis bija piepampis un nežēlīgi sāpēja," pēkšņo pavērsienu atceras Blūms. "Tobrīd bija palikušas pāris dienas līdz Eirolīgas sākumam, tieši pirmais mačs mājās pret "Olympiacos". Sapratu, ka jāsaņemas lai tur vai kas - tas tomēr bija liels sapnis, tur spēlēt. It kā izdevās - izgāju pamatsastāvā, normāli nolaidu, taču pēc tam labāk nepalika."

Nākamajā nedēļā, kad Bilbao devās uz maču Francijā, Jānis palika mājās - tā bija pirmā spēle četru gadu laikā, kad viņš nebija gatavs palīdzēt komandai. Sākumā teica, ka celim pārslodze, un tam vajadzētu atpūsties. Biju dilemmas priekšā, taču pateicu: vai nu mani ar nestuvēm no laukuma nonesīs, vai nu es spēlēšu! Ārsti teica - vajadzīgs pusotrs mēnesis pilnīga miera. To es nevaru atļauties. Ja tagad izkritīšu ārā, visticamāk manā vietā paņems kādu citu, un tad nebūs man vairs ne Eirolīgas, ne vispār jebkā. Jāciešas," sarūgtināts par notikušo, tomēr joprojām pozitīvi noskaņots spēlētājs. "Magnētiskajā rezonansē parādīja, ka bijuši divi lieli sasitumi, taču - neatceros neko tādu. Tagad jau vairāk nekā mēnesi trenējos un spēlēju tādā stulbā režīmā - eju un visu daru, taču laukumā savu darbu spēju izdarīt par procentiem 70-80. Pats saproti, ko Eirolīgā nozīmē spēlēt ar 70-80%... Metienu precizitāte nav tik laba, aizsardzība uzreiz pieklibo. Nevaru normāli izskriet no apakšas un uzmest, kā to parasti darīju, nevaru tik ātri atrauties pēc pick`n roll. Pašam riebjas šādi attaisnoties, taču tā šobrīd tāda ir situācija - laikam bišķi esmu pārforsējis."

Lai dabūtu savu spēlētāju atpakaļ uz abām kājām, klubs pacenties sameklēt un pieaicināt vienu no Spānijas labākajiem speciālistiem šajā jomā - ārstu, kuram savas kaites uztic arī pazīstamais spāņu tenisists Rafaels Nadals. "Reizi nedēļā viņš man veic vienu procedūru - no rokas tiek paņemtas asinis, tad tās sasaldē un taisa plazmu, ko pēc tam laiž iekšā celī. Tā esot viena no jaunākajām terapijām, kas uzrādījusi labus rezultātus. Tagad jāgaida, kas būs," stāsta basketbolists. Pēc šādas eksekūcijas nākamās 24 stundas - nekādas fiziskas aktivitātes. Izklausās baisi, tāpēc jautāju, vai šāds eksperiments nevar atstāt kādas sekas ilgtermiņā? "Prasīju viņam šo jautājumu. Viņš atbildēja, ka daudzi to taisījuši, un vajadzētu palikt labāk. Ja esot tāda iespēja - vajadzētu mazliet pasačkot treniņos, varbūt pa laikam pat kādu izlaist. Jā, bija runa par ilgāku atpūtu, taču arī pats dakteris pateica: nekādu garantiju jau vienalga nav. Var sanākt, ka mēnesi atpūties, atnāc atpakaļ, nākamajā rītā pamosties un - atkal tas pats..."

Jānis atzīst, ka pēc pirmās nedēļas pie slavenā daktera Sančesa un viņa plazmas terapijas pašsajūta patiešām uzlabojusies. Vēl tabletes, daudz masāžu... Atgādinu par iepriekš teikto - par pārforsēšanu. "Laikam būs mazliet jāpadomā par sevi. Tomēr jau 30 būs tūlīt. Citādi visu vasaru močīju visus sporta veidus pēc kārtas, un pēc tam brīnos... [Smejas.] Tad vēl izlase, un tad beigās attopies, ka atpūtu organismam neesi iedevis vispār." Izlase... "Pēc čempionāta it kā domāju, ka varētu vēl divus gadus, bet tagad pat nezinu. Jāskatās, kā būs ar veselību. Ja tāds, kāds esmu šobrīd - labāk lai kāds cits spēlē... To, ka spēlēju šovasar, nevienu brīdi nenožēloju, un gribu spēlēt vēl - par to nav runas. Taču tas nav jautājums, uz kuru var atbildēt novembrī. Skatīsimies, kas būs ar kāju, skatīsimies, kas būs pavasarī - šobrīd to man nevar pateikt neviens. Tagad jākoncentrējas tam, lai būtu kaut cik noderīgs savam klubam šeit, Spānijā." Prātīga runa. Un godīga. Tāpēc šobrīd atliek vien novēlēt veselību - tad jau pārējo Jānis izdarīs pats.