Mazākums met kūleni

Maz pamazām jaunais treneris ir atradis veidu, kā komandai ierīvēt degunā dažas patiesības, kuras iepriekšējos gados bija redzamas tikai fragmentāri un arī – ne katru vakaru. Kur, nu, katru vakaru! Bija spēles, kad trešdaļa no trešdaļas atšķīrās... Tas nekur nav zudis, arī šosezon esam vērojuši līdzīgus amerikāņu kalniņus, tomēr spēles vaibsti kopumā mainās. Mēs noteikti spēlējam agresīvāk, uzstājīgāk un - dara to laukumā katra maiņa, katrs virknējums. Visas četras maiņas. Uzdevums – pēc iespējas ātrāk virzīt ripu ārā no savas zona vai – sagaidot pretinieku viduszonā, viņus noslāpēt – ir sava pieteikuma pirmssākumos. Protams, ka nesanāk visiem vienādi, taču virzība ir uzskatāma. Tas nav tipiskais forchecking, ko pazīst visā pasaulē un izmanto arvien vairāk KHL klubu, taču – iespēju robežās un tik, cik atļauj katra spēlētāja meistarība, fiziskā gatavība un izpratne, Rīgas Dinamo liek uz ledus šosezon citu spēli. Vienubrīd tika izvirzīta versija, ka spēlētāji, skrienot cauri zaudējumu alejai, ko allaž pavada nepacietīgu līdzjutēju un šajā gadījumā – arī komandas vadības taures – nolēmuši paši mest kūleni, trenera plānam ierādot vietiņu aizkrāsnē. Tā teikt – spēlēsim kā sanāk, nevis kā mums liek. Šādi viņi tika galā ar krīzēm un krīzītēm iepriekšējās sezonās, daļai nosēdinot zemapziņā, šķietami, vienkāršu ugunsdzēšanas formulu. Šis gan nav tas gadījums, jo Peka Rautakalio savas komandas nevada tikai tad, kad tiek izmests... Tā kā viņš joprojām ir Rīgas Dinamo galvenais treneris, variet būt droši – somu sirmā bārda savu krampi un spītību nav pazaudējis, kur nu vēl pavadu. Var diskutēt, vai šis hokejs ir skatāms, vai tas neizkropļo mūsu tradicionāli piekoptās spēles vaibstus, tomēr, kad šādās reizēs izvirza pretjautājumu – kas ir mūsu hokeja firmas zīme, izrādās, ka neko vairāk par padomju hokeja skolas mantojumu nosaukt nespējam. Vien nelaime, ka padomju laiki ir beigušies un arī hokeja materiāls, kā izrādās – neizstaro vairs treknumu vai pārbagātību. Lūk, ar to arī Rautakalio atnāca, sev un citiem pavaicājot – kas ir Latvijas hokeja spilgtākā iezīme, identitāte?

Sezonas pirmā puse ir devusi daudz vielu pārdomām - likusi sapīkt par pasētajiem punktiem un zaudējumiem, ļāvusi izbaudīt uzvaras. Daži priecājas par Miķeli, citi – par vietu tabulā, vēl kāds lamā Sējēju par komplektāciju, vai tieši pretēji – ceļ debesīs vārtsargu treneri Naumovu par drosmi uzticēties Jučeram. Pēc realizētā skaitliskā vairākuma izspēlēm, mēs esam pirmie līgā. Iespaidīgi! Pēc spēles vai statistikas mazākumā – piecpadsmitie. Tomēr atļaušos apgalvot, ka tieši šis otrais ir daudz svarīgāks rādītājs, jo labs mazākums sākas ar disciplīnu, kārtību. Laba spēle mazākumā diktē arī notikumus laukumā, piespiežot pretiniekus psihot vai sajusties mazliet nepiepildītiem. Vaicāsiet – par ko tirgus? Piecpadsmitais rādītājs nudien nav tas, ar ko vajadzētu izcelties, kur nu vēl dižoties. Labi, tad atgriežamie sezonas sākumā. Septembrī mums bija sešas spēle, kurās izcīnījām vienu uzvaru. Starp citu, tā viena bija pret CSKA (5:3), kad zaudējām trīs vārtus mazākumā. Kopumā šajā mēnesī zaudējām astoņus vārtus mazākumā, vidēji spēlē nopelnot vairāk par 10 soda minūtēm par noteikuma pārkāpumiem. Oktobrī ir daudz vairāk spēļu – trīspadsmit – bet mazākumā jau esam zaudējuši par vieniem vārtiem mazāk, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi – septiņus. Tikai divos mačos – pret Lev (5:3) un Znaroku (5:2) – zaudējot vārtus mazākumā, mēs esam uzvarējuši arī spēlē. Vidējais soda minūšu skaits mačā gan saglabājas – desmit minūtes uz lāviņas... Nu, un tagad novembris. 8 spēles, 3 zaudēti vārti mazākumā. Tie trīs bija vēl pirms lielā pārtraukuma, kad mūs skoloja Avangards un Severstaļ. Pēc pārtraukuma ir bijušas piecas spēles, visās esam nokļuvuši mazākuma situācijās (vidēji mačā 8 minūtes, tātad – labāk kā sezonas pirmajos divos mēnešos) un neesam nevienā no gadījumiem ļāvuši pretiniekam gavilēt. Simboliski, ka tieši šī sērija sakrīt ar mūsu piecu uzvarēto spēļu virteni, kas arī sniedz atbildi – kāda nozīme ir veiksmīgai mazākuma noturēšanai. Taisnības labad gan jāsaka, ka pretinieks , ko esam apspēlējuši jau minētajās piecās spēlēs, kopumā vairākuma izspēlē nav bijis neko izcils – zemāks par līgas vidējo - taču, piemēram, Amur personā mums pretī nostājās komanda, kam šogad šajā ziņā zobrati griezās... Neļāvām. Lūk, video fragments, kas diezgan spilgti raksturo Dinamo darbības mazākumā pret Habarovskas kareivjiem. Var pabrīnīties, cik bikli šajās epizodēs spēlē Amur, taču te nu būtu vietā atgādināt veco, bet trāpīgo teicienu – spēlē tā, kā ļauj pretinieks. Un atkārtojoties – mēs neļāvām, nevis pretinieks negribēja...

Kas noticis? Pirmkārt, vienādos sastāvos spēlējam disciplinētāk – attiecīgi, pretiniekam ir mazāks iespēju skaits mūs vazāt pa zonu vairākumā. Nākamais – mazākumā spēlējam nevis pasīvi, bet sākam jau otru komandu baidīt viņu zonā. Viens (uzbrucējs) dodas reidā, lai patraucētu uzsākt saspēli, uzbrukumu vai ievilkt ripu mūsu galā. Ja savā zonā tomēr tiekam iespiesti, tad četrinieks pa pāriem kustās kā galda futbola spēlē, pēc principa – aizsargs ar uzbrucēju savas darbības koordinē sinhroni, kas visbiežāk novirza pretinieku uz laukuma stūriem. Mazākumā vispār nepiedalās Ozoliņš, kas iepriekšējos divos gados tā nebija. Acīmredzot Rautakalio nav paslinkojis un apskatījies, ka šī nav Sanda stihija. Pat NHL karjerā viņam šo uzdevumu uzticēja tikai ārkārtas gadījumos, turklāt, tad viņš bija... jaunāks un ātrāks. Kāpēc domāt, ka pēkšņi četrdesmit gadu vecumā kapteinis ir sevī atradis jaunu pielietojumu un kvalitātes? Autoritāte? Nu, un... Racionāli, bez emocijām. Lietderīgi komandai. No uzbrucējiem mazākumu visbiežāk dodas neitralizēt šādi pāri: Karsums-Sprukts, Varjs-Nieminens, Cipulis – Ņiživijs, Meija-Lusenius - pēdējā mačā pret Amur blakus Gintam bija arī Miķelis. Fragmentāri izmests tiek arī Šindels. Aizsargu pāri: Galviņš- Krišjānis, Reķis-Sotnieks, Laviņš-Jēkabs. Starp citu, ja pretinieks vairākumā izteikti maisa gaisu mūsu vārtu priekšā, tad Jēkaba veseris tur viņu gaida. Šajā ziņā Ješka ir darītājs, nevis vērotājs un - maz būs tādu pretinieku muguras skriemeļu, kas viņa klātbūtni nejutīs. Ja salīdzina skaitlisko mazākumu sezonas sākumā un vidū, tad labā šobrīd ir vairāk. Jā, tas ticis sasniegts pret nosacīti vājākām skaitliskā vairākuma izspēles komandām, taču – ja nesāksim savu spēli pilnveidot pret klibajiem, līdz spraunajiem būsim jau aplauzušies saknē. Šajā ziņā, Salavats Julajevs būs pirmais lakmusa papīriņš mūsu mazākuma jaunās versijas varējumam. Taču vēl labāk – vispār nenonākt līdz mazākumam... Bet, te, atkal pamatā ir vārdiņš - disciplīna.