LBL dzemdību spazmas

Padomju laikā Latvijas basketbola izlasei augstākais pieejamais sacensību līmenis bija PSRS tautu spartakiādes. Valstij atgūstot neatkarību mūsu basketbolisti ieguva izeju pasaulē: ar klubu komandu līdzdalību Eiropas kausos, ar izlases startu pasaules līmeņa sacensībās līdz pat olimpiskajām spēlēm zem Latvijas (nevis PSRS) karoga. Spēlētāji guva iespēju brīvi piedalīties pasaules basketbola tirgū. Sportistus vairs nevadīja un neapmaksāja (kaut skopi, bet tomēr) partija un valdība, par sevi nācās parūpēties pašiem. Kā to izdarīt – lūk, kur jautājums.

Skaidra lieta: līdzšinējās padomju republikas basketbola meistarsacīkstes tolaik bija izvirtušas par ķeksīša pievilkšanas pasākumu. Savukārt patiesas meistarības rādīšana PSRS meistarsacīkstēs (TTT, VEF, ASK) bija beigusies līdz ar impērijas krahu. Jā, radās dažādu, oficiālu un neoficiālu starptautisku sacensību iespējas, taču tās rādījās neregulāras un basketbola dzīves uzturēšanai nepietiekamas. Bija akūta nepieciešamība pēc kārtīga pašmāju čempionāta. Līdzšinējā sistēma neapmierināja nevienu – tikai dažādā mērā un atšķirīgās izpausmēs. Vajadzēja vien garaiņus, kas veicina uzvārīšanos. Tādi atradās.

Kādreizējā VEF meistarkomandā vārīšanos vadīja Vilis Krištopans (tolaik vēl Krištopāns), Valdis Valters, Juris Visockis un personas, kas viņus pavadīja. Jau 1980. gadā notika opozīcijas revolūcija pret trenera Krauliņa šķietami konservatīvām darba metodēm un būtību. Galu galā tas lielais oktobris tika piepildīts, Krauliņu nomainīja Valdmanis, bet revolucionāri ieguva īsto atvēzienu uz pārvērtību izvešanu dzīvē. Līdz kurām vēl bija jāgaida desmit gadi un jāsagaida Latvijas neatkarība. Tad revolucionāri nāca klajā ar ideju par pusprofesionālu basketbola līgu Latvijā. Radās atbalsts basketboliskajā vidē, arī jaunradušos uzņēmēju skaitā groza bumbas cienītāju netrūka. Juris Briņķis, Ķīpsalas peldbaseina direktors, eksbasketbolists un basketbolista tēvs, atvēlēja telpas līgas dibināšanas sanāksmēm, pats aktīvi piedaloties. Uldis Grāvītis, tālaika Basketbola federācijas priekšsēdētājs, uz jaunajām ierosmēm raudzījās ar piesardzīgu labvēlību, saglabājot atturīga diplomāta lomu – kaut tika raustīts un plēsts uz divām pusēm.

Jo – kur ir demokrātija, tur arī pozīcija un opozīcija. Pret LBL nostājās daži padzīvojušie un līdzšinējā kārtībā ieaugušie basketbola darbinieki, kuriem pārmaiņas šķita visa viņu līdz šim padarītā (ne mazā!) darba noliegšana un sagrāve. Izcilākais opozīcijas pārstāvis un līderis bija Tālivaldis Pētersons. Treneris un rīkotājs, kura vārds cieši saistīts ar izcilu jauniešu audzināšanu basketbolam, ar minibasketbolu Latvijā, ar laikraksta Sports tradicionālo balvu izcīņu četru republiku jauniešiem, ar garo spēlētāju meklēšanas konkursu, ar VEF dublieru komandas panākumiem, ar Basketbola dienas iedibināšanu un regulāru atzīmēšanu, ar visu to labo, kas vien padomju apstākļos bija iespējams.
Opozīcija pozīciju nosauca par Latvijas basketbola kapračiem, pozīcija opozīciju – par vecajiem stagnātiem. Šo rindu autors nokļuva pie pēdējiem viena iemesla dēļ: piekritu un atbalstīju viedokli, ka līgas dibināšana ir pāragra un sasteigta. Jo nākamajā, 1992. gadā, gaidīja olimpiskās spēles. Valsts izlases pamats un kodols bija vēl saglabātā VEF meistarkomanda. Līgai notiekot tai bija jāpajūk visos vējos, spēlētājiem sadaloties pa daudziem klubiem. Olimpiskā ideja kā visnozīmīgākā šķita arī basketboliskajiem tautiešiem no Zviedrijas: starptautiski autoritatīvajam FIBA komisāram Alī Strunkem un vecajam basketbolistam Andrim Grīnbergam. Viņi ar saviem argumentiem plaši piedalījās iebildumos pret LBL.

Protama lieta, ka pretinieki katrs meklēja atbalstītājus un aizstāvjus. LBL rosinātāji balstījās uz jaunajām finanšu un ražošanas struktūrām (Banka Baltija, Consum, Interbaltija, Brocēnu cementšīfera kombināts, Nākotne, Bungor u.c.) bet opozīcija metās pēc palīgiem ierastā vietā – valsts sporta vadībā. Drīz kļuva skaidrs, kādi laiki pienākuši: daudz lielāka kalibra un trāpīgāka artilērija izrādījās pozīcijas ierakumos. Opozīcijas lielgabali gan pēc inerces vēl šāva, taču tie bija tikai blīkšķi bez tieša trāpījuma. Vieniem bija reāls darbs un reāla nauda, otriem – tikai kritikānisms bez konkrētajā situācijā balstītiem attīstības priekšlikumiem. Protams, ka liela nozīme – kā jau demokrātijā – bija presei, kuras slejās tāpat rībēja ne pa jokam. Diemžēl ne vienmēr godīgiem līdzekļiem: kopš tām dienām atceros vienīgo reizi, kad „Latvijas Jaunatne” atmeta atpakaļ manu basketbola rakstu – polemiku ar LBL apoloģētu Visocki. Savukārt laikraksta Sporta tālaika turētāji Milleri atteikumu pamatoja ar to, ka Ošiņa rakstu dēļ laikrakstam krītoties tirāža.
Galu galā ne jau rakstītāji noteica: būt līgai vai nebūt. Galvenā izrādījās tā pati nauda, kuru repšuku paskatā sponsori basketbolistu ģērbtuvēs mētāja pa labi un kreisi veselām paciņām. Presē notiekošās kaujas vienīgi veicināja līgas atpazīstamību, popularitāti – ko nu opozīcija nekādi nebija vēlējusies. Katrā ziņā skatītāju lielā interese jau ar pirmajiem LBL mačiem apliecināja: pasākums attaisnojies Latvijas basketbola nākotnes vārdā. Un ar to tad būtu pateikts galvenais un te liekams punkts strīdīgajiem teikumiem.

Interesanti būtu vēl atcerēties: kas gan aizvadītajos divos gadu desmitos noticis ar seno kauju veterāniem, kādas pārvērtības zem basketbola karoga piedzīvotas.
No 16 līgas dibinātājām juridiskajām personām patlaban vairāk vai mazāk dzirdams tikai par četrām. (Tajā skaitā Ķīpsalas peldbaseins, pie kura jāskrūvē LBL dibināšanas piemiņas plāksne.) No četriem fiziskiem pamatlicējiem basketbolā balsi paceļ vairs tikai viena.
No 10 komandām, kuras uzsāka LBL pirmo sezonu, patlaban pie dzīvības ir vairs tikai divas: Ventspils un VEF (vai nav zīmīgi – pašlaik Latvijā labākās!).
Vilis Krištopans, pirmais LBL prezidents, kā jau visi būs pamanījuši, sev par nelaimi atradies arī valsts ministru prezidenta godā. Bijis pie maka turēšanas Vācijas – Latvijas bankā. Pašlaik viņu ar Latviju saista golfa un biznesa intereses, bet pastāvīgā dzīvesvieta ir namiņš Floridā.
Valdis Valters laikam gan pats nezinās nosaukt pareizā secībā visus tos amatus un iniciatīvas, kuras šajos gados uzņēmies un atmetis. No LBL viceprezidenta līdz LBS viceprezidentam. No valsts izlases trenera līdz paša vārdā nosauktas basketbola skolas dibinātājam. No Rīgas domes deputāta līdz VEF kluba atjaunotājam. Patlaban izmēģina spēkus žurnālistikā pie SA+.
Juris Visockis, kā spēlētājs izcīnījis pirmo LBL čempiona titulu no Brocēnu komandas, basketbola rīkošanai licis mieru un pilnībā ziedojies grāmatrūpniecībai. Pa to burzmu bijis arī Rīgas vicemērs, atstājot par sevi piemiņu ar šaušalīgo Triangula bastionu Daugavkrastā. Taču viņu piemin arī sakarā ar izdevniecības Jumava basketbolam veltītas literatūras izdošanu, kura turpinās.
Juris Briņķis, viens no pirmajiem LBL viceprezidentiem, bez LBL laida pasaulē vēl vairākus biznesa projektus. Aizgāja no šīs pasaules labprātīgi, gadu tūkstošu mijā.
Tālis Freimanis, vēl viens LBL viceprezidents, bija zicpriekšsēdētājs Bankā Baltija. Tagad sniedz ekonomiskas konsultācijas interesentiem.
Uldis Grāvītis jau trešo gadu desmitu ir sekmīgs un cienīts Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas rektors. Basketbola sacensībās gan pēdējā laikā it kā nav manīts...
Tālivaldis Pētersons, organiski nespējot savas idejas sakrustot ar Valtera iecerēm, no basketbola 1992. gadā, pēc zaudējuma LBF – LBS kongresā, aizgāja pilnīgi, kategoriski un uz neatgriešanos. Visu savu milzīgo enerģiju Pētersona kungs uz ilgiem gadiem ieguldīja politiski represēto aktivitātēs. Tagad pensionārs.
Alī Strunke, FIBA tiesnesis, ilggadīgs Zviedrijas basketbola savienības ģenerālsekretārs, Baltijas kausa izcīņas organizators, vairs nav mūsu vidū ne Stokholmā, nedz Rīgā.
Andris Grīnbergs, bijis LBS revīzijas komisijas priekšsēdētājs, tagad nozudis personiskā biznesa džungļos.
Vienīgi šo rindu autors aizvadītajā divdesmitgadē nav piedzīvojis būtiskas pārvērtības – jo zemāk par žurnālistu jau nav, kur krist.

Bet 1992. gada olimpiskās spēles Latvijas vīriešu basketbola izlasei beidzās jau kvalifikācijas sacensībās.