Jāsāk no sākuma

Pirms sezonas, ieskicējot gaidāmās mūsu leģionāru gaitas, 28. oktobra vakars būtu atzīmēts ar sarkanu - Itālijas A sērijas mačā starp Montegranaro un Kremonu šovakar aci pret aci būtu jātiekas diviem latviešiem. Taču Jāņa Porziņģa "Vanoli" komandas sastāvā vairs nav nu jau pāris nedēļu, bet "Sutor" rindās nebūs arī Rolanda Freimaņa - otro nedēļu pēc kārtas viņš paliks ārpus spēles pieteikuma. Montegranaro klubs līgumu ar latviešu uzbrucēju noslēdza uz diviem mēnešiem, no kuriem šobrīd aiz muguras tikai puse, tā ka - jāmeklē cits izskaidrojums. To palīdz izdarīt pats Rolands.

"Čalis, kura aizvietošanai tiku paņemts, atgriezies pēc traumas - tagad esam divi uz vienu vietu sastāvā. Leģionāru kvotu dēļ abiem vietas nav. Man jau bija dotas trīs spēles sevi pierādīt, tagad iespēja tiek dota viņam. Pēc tam - acīmredzot, paliks labākais no mums diviem," situāciju iezīmē spēlētājs. Konkurents par vietu sastāvā, kurš tagad atgriezies, ir 27 gadus vecais amerikānis Zakarijs Endrjūss. Pagājušajā svētdienā "Sutor" zaudējumā, ko Freimanis noskatījās no malas, Endrjūss 13 minūtēs neko daudz nespēja - iemeta divus punktus no soda līnijas, aizmeta garām visus metienus no spēles, neizcīnīja nevienu bumbu un nopelnīja koeficientu -2. "Viņam ir līgums uz diviem gadiem, kas, protams, šajā situācijā ir priekšrocība. Tajā pašā laikā treneris man pateica, ka cerot - es palikšu komandā. Iespējams, lai uzmundrinātu vai mierinātu, taču, ja godīgi, tas amerikānis šķiet tāds... Nekāds. Taču tas šķiet man un ne jau man lemt."

Spēlētāja teiktais īsti nesaskan Montegranaro trenera, slavenā Karlo Rekalkati medijos it kā paustajām pretenzijām par latvieša nepārliecinošo spēli aizsardzībā. Freimanis par to pārsteigts. "Man pašam tā bija pirmā dzirdēšana - kad izlasīju, pats biju šokā. Nezinu... Neticu, ka viņš tā būtu teicis, bet nu... Varbūt. Katrā ziņā, par to nekādu pretenziju viņam nav bijis, mums ir ļoti normāls kontakts. Arī manam aģentam viņš teica, ka ļoti apmierināts ar to, ko redzēja." Lai vai kā, situācijas atrisinājumu, lai arī kāds tas būtu, gaida arī viņš - vadīt dienas neziņā nav patīkamākā lieta. Rolands paredz - divu nedēļu laikā būs skaidrs, kuram nāksies kravāt somas un doties prom no Montegranaro - viņam vai amerikānim. Viņš neslēpj - ļoti labprāt paliktu... "Pēdējo nedēļu laikā esmu atguvis gan fizisko formu, gan spēli un pārliecību. Jūtos labi. Divas nedēļas pēc izlases neko nopietnu nebiju darījis - tad sākumā bija tā grūtāk pierast pie šī līmeņa un ātrumiem. Tagad viss kārtībā."

Runājot par Freimani, pašreizējā situācija klubā nav pirmā, kas radījusi bažas. Pirms gada Eiropas čempionāta finālturnīrā Šauļos viņš vēl bija viens no Latvijas izlases spilgtākajiem spēlētājiem un rezultāta veidotājiem, bet šovasar jau pilnīgi cita situācija - jau pārbaudes mačos bija jūtams, ka 24 gadus vecais uzbrucējs pazaudējis pozīcijas komandā, un vēlāk kvalifikācijas turnīrā tas apstiprinājās - kopā tikai 40 minūtes spēles laika. "To situāciju negribu komentēt, godīgi saku. Tā būs labāk. Paliksim pie tā, ka tāda bija trenera izvēle," Rolands komentāros izvēlas būt ieturēts. Sliktāk sagatavojies? Vājāks nekā gadu iepriekš? "Nē, pats tā neuzskatu. Grūti spriest. Jā, varbūt tik veiksmīgi nenospēlēju tās pārbaudes spēles, sevi tā neparādīju, taču - noteikti būtu bijis gatavs dot daudz vairāk, nekā šoreiz bija iespēja. Taču tas viss ir pagājis. Galvenais, ka tikām uz čempi, viss pārējais ir mazsvarīgi."

Kluba meklējumus spēle izlasē gan ietekmējusi, nenoliedz Rolands. "Bija dažādi varianti, taču pēc izlases - nozuda..." Šajā jomā Freimanim pēdējos gados nav veicies - izvēle par labu Hueskas un Žironas komandām, kas spēlēja Spānijas otrajā līgā, izrādījās kļūdainas, sabremzējot iespējamo karjeras izaugsmi. Tāpēc pēc pagājušās sezonas spēlētājs pieņēma lēmumu nomainīt aģentu. Spānijā gan labprāt būtu palicis, taču - šādu variantu nebija. Tā vietā tagad Itālija. "Te man viss sākas no sākuma - viss jāveido no jauna. Tajā, ko darīju pirms tam, nekas īsti nesanāca. Kas vainīgs? Noteikti pats, droši vien arī aģents, apstākļu sakritības. Taču nav laika par to žēloties, jāskatās uz priekšu," apņēmības pilns Freimanis. "Šoreiz pat ir sajūta, ka [ar Montegranaro izvēli] varētu būt trāpīts, taču... Nekad nevar zināt. Jāpagaida, kā atrisināsies pašreizējā situācija." Ja tomēr nāksies doties prom, pats spēlētājs pārliecināts - bez darba nepaliks. "Nē, nedomāju, ka tā varētu būt. Tā vienkārši nevar notikt. Nav iespējams divu mēnešu laikā pēkšņi kļūt par sliktu un nevienam nevajadzīgu spēlētāju. Būs labi. Ja ne šajā komandā, tad citā. Galvenais - pašam jāturpina strādāt."