Kad kaplis ir atbilstošs darbarīks

Šī ir otrā sezona Pekas Rautakalio vadībā un, lai arī post-padomju telpā tiek bieži piesaukti 3 gadi, kas nepieciešami komandas izveidei, ir tikai loģiski sagaidīt, ka komanda otrajā gadā spers soli uz priekšu un spēs pārliecinošāk gan saprast, gan izpildīt trenera ieceres laukumā. Protams, tas nav tikai treneru jautājums, bet arī komandas kā organizācijas, kas kaut vai komandas komplektācijā nodemonstrētu, ka darbojas pārdomāti, stratēģiski, atbilstoši plānam un balstoties izvirzītos mērķos. Pirmo 9 spēļu sausais atlikums ir 9 punkti turnīra tabulā, procesā gūstot vien 16 vārtus jeb mazāk par divām ripām vidēji spēlē (1.78), kas ir dalīts otrs sliktākais rādītājs līgā. Reaģējot uz šādu nevarību, ar vien skaļāk izskan kritiskas balsis - tiek kritizēts treneris, komandas spēle un spēlētāji jau nodēvēti par kapļiem, proti, par tādiem, kas neko vairāk par cīnīšanos un sišanos laukumā nespēj izpildīt. Šādai kritikai, protams, ir pamats, vien būtiski ir salikt atbilstošus akcentus un „kapļu” apzīmējumam noņemt nievājošo pieskaņu.

Lai to izdarītu, būtiski apskatīties uz to, kas komandai ir. Un komandai ir krietni daudz, iespējams pat vairāk, nekā tai trūkst. Pirmkārt, un galvenokārt, komandai ir labi un pārdomāti nostādīta spēle bez ripas, proti, komandas zīmējums, taktiskais risinājums un spēlētāju darbības ripas atņemšanā. Komanda spēlē aktīvu presingu jeb forchecking pa visu laukumu (atsevišķās spēlēs arī variējot to, cik augstu rīdzinieki sāk sēsties virsū pretinieka spēlētājiem). Proti, ripas atgūšanai, ikviens spēlētājs komandā ņem rokās kapli un no sirds kaplē. Jebkuram no līdzšinējiem pretiniekiem šāda rīdzinieku spēle ir sagādājusi lielas problēmas un pretiniekiem ir ļoti grūti iegūt jaudu vai brīvu ledu saviem uzbrukumiem, kas ir liels kompliments rīdzinieku spēlei. Protams, neiztikt bez individuālām kļūdām vai pretinieka meistarības demonstrējumiem un rīdzinieku aizsardzības dambjos reizi pa reizei parādās arī pa sūcei, tomēr šādas kaplēšanas sausais atlikums ir 9 spēlēs ielaisti 20 vārti jeb 2.22 vārti vidēji spēlē, kas pēc vidēji spēlē ielaistajām ripām ir starp labākajiem rādītājiem līgā (uz šo brīdi septītais labākais). Arī abiem vārtsargiem ir solīda personiskā statistika, ja skatās vidēji spēlē ielaistās ripas un atvairīto metienu procentu – Jučeram 1.97 ripas vidēji spēlē un atvairīti 91,8% metienu, kamēr Telkvistam 2.01 ripa vidēji spēlē un atvairīti 91,0% metienu, kas arī ir komandas kopējās spēles nopelns. Tā ir sausa statistika, bet pēc būtības tas nozīmē, ka ar šādu cītīgu kaplēšanu Rīgas „Dinamo” pilnīgi visās spēlēs ir bijis konkurētspējīgs, katrā spēlē bijusi iespēja uzvarēt. Tas ir ļoti solīds un nebūt ne vienkārši veidojams pamats, uz kura attīstīt komandas panākumus. Protams, lielākie pārbaudījumi šajā NHL lokauta laikā rīdzinieku kapļiem vēl priekšā un tāpat ļoti būtisks ir jautājums par to, kāpēc svara kausi beigu beigās biežāk ir svērušies par labu pretiniekiem, nevis rīdziniekiem. Par to mazliet zemāk, vispirms par vēl vienu būtisku lietu, kas komandai ir.

Skatoties uz Rīgas „Dinamo”, neizbēgami jāpatur prātā Latvijas hokeja kopējais konteksts un kluba darbību ietekme uz šīs valsts hokeja un hokejistu attīstības perspektīvām. Un šajā sakarā Rīgas „Dinamo” un Pekas Rautakalio izvēlētais kurss ļauj ar labām cerībām raudzīties tuvākajā nākotnē. Runa, protams, ir par Latvijas hokeja jaunās paaudzes iesaistīšanu lielajā komandā un ne tikai par iesaistīšanu, bet arī par būtisku lomu uzticēšanu un ievērojama spēlēs laika piešķiršanu. Protams, ņemot vērā kluba intereses te varētu uzdot jautājumus par komandas komplektācijas atbilstību vārdos paustajiem mērķiem vai Pekas piedāvātajam spēlēs modelim, proti, vai šie jaunieši ir tāda izmēra un asuma kapļi, ar kuriem varēs tikt līdz vagas galam? Tajā pašā laikā, šāds jautājums būtu arī pārspīlējums, jo jauniešiem ir savi uzdevumi laukumā, viņi labi tiek ar tiem galā, laiku pa laikam arī nopelnot iespēju pārbaudīt savas spējas citā ampluā, piemēram, noturot rezultātu komandai svarīgā mazākumā.

Ir būtiski saprast, ka augstākā līmeņa hokejā, spēlētājiem ir, pirmkārt, jāspēj kaplēt no A-Z, ja spēlētājs ir fiziski un taktiski tik labi sagatavots, ka spēj kaplēt, tad ir jautājums vai bez kapļa viņam arsenālā ir vēl kaut kas ko piedāvāt (tehnika, metiens, spēlēs lasīšana utt.). Ja ir, tad viņš būs konkurētspējīgs augstākā līmeņa hokejā, ja nav, nu tad ar kapli vien var arī nepietikt, tomēr izredzes spēlēt augstākā līmeņa hokejā būs lielākas nekā tam, kurš par kapļa asināšanu piemirsis. Protams, kā jau visur, arī te ir iespējami izņēmumi, bet tad ir jābūt ļoti spilgtam talantam. Katrā gadījumā šīs sezonas Rīgas „Dinamo” komplektācija un trenera izvēlētais risinājums ir brīnišķīga ziņa Latvijas hokejam, un Pekas vadībā puiši var lieliski sevi sagatavot nākamajam kvalitatīvajam lēcienam (kurš nu būs tam gatavs).

Lai kā arī būtu, turnīra tabula turpina rādīt neiepriecinošu ainu, un nepieciešami risinājumi, lai situāciju strauji uzlabotu. Galvenā problēma, protams, ir acīmredzama – rīdzinieki nespēj gūt vārtus, proti, spēle uzbrukumā klibo ar abām kājām. Šajā sakarā kā iemesls bieži tiek piesaukts Pekas bezjēdzīgais kaplis vai viduvējas meistarības spēlētāji, sevišķi leģionāri, kuri nespēj realizēt momentus. Protams, komandas sniegumam uzbrukumā ir gan sakars ar Peku (un pārējiem treneriem, kas par to atbildīgi), gan leģionāriem (kam vārtu gūšana ietilpst tiešajos darba uzdevumos), tomēr tam ir krietni mazāk sakara ar kaplēšanu. Ja rīdzinieki tiešām spētu uzbrukumā kaplēt, tad būtu arī rezultāts. Jā, rīdzinieki, sevišķi veicot pāreju no aizsardzības uzbrukumā, spēlē vienkāršoti, maksimāli minimizējot iespējas kļūdīties un tā spēlē ne tikai ceturtais virknējums. To var dēvēt par kaplēšanu, bet tās ir tikai loģiskas prasības, kuras ievēro lielākā daļa augsta līmeņa komandu.

Tajā pašā laikā, spēlējot pretinieka zonā, nekādu kaplēšanu ieraudzīt nav iespējams, vai labākajā gadījumā, tā parādās tikai epizodiski. Par kaplēšanu varētu runāt tad, ja rīdzinieki mērķtiecīgi veidotu spiedienu pretinieku vārtsargiem, vārtu priekšā visu laiku būtu traucējums, pēc izspēles uz aizsargiem, vārtu priekšā par atlēkušo ripu cīnītos divi, ja ne visi trīs uzbrucēji. Rīdzinieku spēlē šādas pārliecinošas darbības nevar novērot, jā, ir daži vārtu guvumi, kurus var pierakstīt šādai manierei, piemēram – Krišjāņa veiksmīgais metiens, kad ceturtais virknējums pēc uzvarēta iemetiena nosedza vārtsargu un Mika veiksmīgais pielabojums pēc Galviņa uzmetiena. Tomēr, kas būtiski, nav neviena vārtu guvuma ar atkārtotu metienu... tad par kādu kaplēšanu pretinieka zonā ir runa?

Uzbrukuma komandai nav, tas ir fakts. Kā iemesls Pekas pieejas kritizēšanai, tiek minēts arī tas, ka puiši pildot Pekas norādījumus un strādājot aizsardzībā iztērē tik daudz spēka, ka uzbrukumam vienkārši vairs nekas nepaliek. Šis arguments jau saknē ir bezjēdzīgs, jo pēc būtības tas skan – esam vāji un labāk tādi arī paliekam. Latvijas kopējā hokeja kontekstā tas nozīmē - spēlējam labāk savu aizsardzības hokeju, ko esam darījuši 20 gadus, tas nekas, ka šis periods (sevišķi pēdējā piecgadē) vairāk raksturīgs ne tikai ar bezierunu zaudējumiem gandrīz visās kaut cik izšķirošās spēlēs pret spēcīgiem pretiniekiem (apakšgrupu retās uzvaras, protams, ir patīkamas, bet ne vairāk), bet arī zaudējumi pret līdzvērtīgiem pretiniekiem ir sastājušies garā rindā. Proti, Latvijas hokejs tieši šobrīd vēl tikai mācās salauzt pretinieku arī tad, ja tas nemetas pārgalvīgos uzbrukumos, bet cītīgi strādā pa visu laukumu. Līdz pilnībai gan vēl ļoti tāls ceļš, bet tas ir vismaz loģisks un sapratīgs virziens.

Atgriežoties pie Rīgas „Dinamo” uzbrukuma, tad problēma ir nevis kaplēšanā, bet tajā, ka uzbrukumam trūkst pārdomātu darbību. Lēmumi uzbrukumā ir drudžaini un sasteigti, pietrūkst pārdomātas un mērķtiecīgas visa piecnieka darbības uzbrukuma veidošanā, un kā labākais risinājums bieži tiek izvēlēts uzmetiens uz vārtiem, neizvērtējot, vai tas konkrētā situācijā tiešām ir nepieciešams un saasina situāciju. Ne velti šajā ziņā izceļas pirmais virknējums, kur uzbrucējiem, īpaši Džonsonam un Indrašim, ir rūpīgāka attieksme pret ripu un puiši biežāk nekā komanda caurmērā, meklē variantus kā saasināt situāciju. Šajā sakarā pozitīvs papildinājums ir arī Kaspars Daugaviņš, kurš pirmajās spēlēs ir nodemonstrējis, ka arī pretinieka zonā, esot zem spiediena, spēj saglabāt vēsu galvu un atrast veiksmīgus risinājumus uzbrukumam. Iespējams, ka ar jauna centra iesaistīšanu, Kaspars pa malu šīs savas īpašības varēs izmantot pilnvērtīgāk.

Šīs īpašības sevišķi nozīmīgas ir spēlējot vairākumā, kas rīdziniekiem šobrīd ir ļoti viduvējs. Lielās līnijās – uzlabojot spēli nevienādos sastāvos, rīdzinieki pat varētu atļauties spēlēt tā kā spēlējuši līdz šim un punkti krātos. Skaitliskajā vairākumā nepieciešams pārdomāt aizsargu izmantošanu, jo pagaidām aizsargiem nav izdevies būtiski ietekmēt vairākuma izspēles, bet tur rīdziniekiem ir potenciāls un rezerves.

Kas attiecas uz kaplēšanu uzbrukuma zonā, tad mērķtiecīgs spiediens uz pretinieka vārtiem, komandai noteikti palīdzētu, bet pie pašreizējā salikuma, uz to, šķiet, gatavs tikai ceturtais virknējums un vien atsevišķi spēlētāji pārējos virknējumos. Tāpēc atliek novēlēt rīdziniekiem nepazaudēt kapli un uzbrukumā mazliet rūpīgāku attieksmi pret ripu, un vēsāku galvu, tad rezultāts nekur nepazudīs. Lai izdodas!