Zupa, kokteiļi un čebureki

Futbols skatīts ir daudz – arī virslīga. Tiesa, tikai caur ekrāniem un monitoriem, klātienē tā arī neierodoties, jo neklātienē redzētais un par virslīgu dzirdētais interesi it nemaz nerosina, tieši otrādi – ir iedvesis bailes. Taču kaut kad jau sevi dzīvē ir jāpārvar, tāpēc Rīgas „Daugavas” – „Jelgavas” mačs varētu būt pateicīgs brīdis, lai atzīmētos. Daugavas stadionā pēdējā laikā esmu jau trešo reizi, tā ka nekāds šoks tā varenais, taču noplukušais stāvs, nav. Kamēr komandas iesildās, jāatrod piemērota sēdvieta. Jā, ieeja, starp citu, bez maksas, un to es pieskaitu pie labā toņa, kaut arī mārketinga speci uzreiz man uzrūks, ka bezmaksas produktam vienmēr būs mazāks noiets nekā maksas, jo piedāvājot kaut ko par brīvu, neglābjami rodas iespaids, ka piedāvāts tiek kaut kas brūns uz kociņa.

Kamēr komandas iesildās, izdodas pārmīt pāris vārdus ar kādu pieredzējušāku futbola vērotāju, kurš gremdājas atmiņās par laikiem, kad šajā pašā stadionā skatījies uz Rīgas „Daugavu” (oriģinālo), „Barcelona”. Laiki, kad publika gāza riņķī, bet tablo, kurš tā arī netika (nevarēja?/negribēja?) ieslēgts, skaitījies ļoti moderns. Jā, nekas navb mūžīgs...Ierodas arī kāda ģimene, kurai pie rokas divas mazas atvases un... mitrās salvetes. Skaidrs - ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta, jo zina, ko sagaidīt jeb, precīzāk, negaidīt no krēsliem. „Mazi bērni Latvijas čempionātā futbolā...” – es pie sevis iedomājos un nosmaidu, paskatoties uz Juriju Popkovu laukuma centrā, kurš vēro savas komandas iesildīšanos...

Spēle tūlīt sāksies, komandas nāk laukumā, bet tad atskan dīvaina čarkstoņa un neskaidra balss no...kosmosa? Nē, izrādās, ka tas ir tikai spēles informators – viltus trauksme, kas pārvelk svītru manai mobilā reportiera karjerai un 50 latu prēmijai. Tomēr, informatoram katru reizi runājot, stadionā netrūka smaidošu cilvēku. Spēle rit, bet pieķeru sevi pie domas, ka man nav ne jausmas, cik daudz jau ir nospēlēts. Lielais tablo nestrādā, bet viņa aizvietotājs ir divas A4 lapas ar lielām, treknām nullēm, kas vēsta par rezultātu.

Tomēr tiesneša svilpe atskan, laiks izlocīt kājas. Nodomāju, jāpameklē, vai šeit ir kāda iespēja iegādāties kādu uzkodu. Kā nu ne – kafejnīcas skatlogi ir vairāk nekā kārdinoši. Zupa, čebureki, kokteiļi, saldējums un vēl dažādas gardas lietas mani tur sagaida. It īpaši, ja vēl nav ēstas pusdienas. Nav alus, taču kam gan todien ir vajadzīgs, ja Vērmanes dārzā notiek alus festivāls? Ejot iekšā, priekšā ir vēl vienas durvis ar lakonisku uzrakstu: „Lūdzu, atveriet durvis!” Sajūtas jau kā pie gastronomiska triumvirāta, taču seko vilšanās – tās ir aizslēgtas. Līdzīgu manevru izmēģina arī Antons Jore, taču arī – nekā. Jocīgi, jo notiek spēle, darba laiks arī vēl ne tuvu nav beidzies, bet durvis ciet. Neko darīt – palicis bez sava čebureka, saldējuma kokteiļa un boršča, dodos labierīcību virzienā. Atkal tradicionālās zaļās un zilās būdas (kāds ir aizdomājies, kāpēc vienmēr šajās krāsās?), bet tā jau dažādos sporta pasākumos Latvijā ir kā norma – pat Pasaules kausā kamaniņu sportā. No blakus būdas iznākušais cilvēks norūc: „Skaidrs, kāpēc „Metta” ne par ko negrib šeit aizvadīt savas spēles!”

Cilvēku tribīnēs nav daudz, taču zināms interesentu loks ir. Kas svarīgi un arī pārsteidz, apgāžot iepriekšējos priekšstatus – visi ir kulturāli cilvēki. Jā, klusi kā pelītes, bet labāk tā, nekā apdzērušies, ar petardēm bruņoti. Atceros savu neseno pieredzi regbijā, kur bija kārtīgs lamu vārdu sortiments, tribīnēs tika tukšots grādīgais un smēķēts. Šeit – nekā tamlīdzīga. Prieks! Tiesa, futbola laukumā gan ir lamuvārdu salūts, un tas prieku aizēno.

Gaidot spēles beigas, aizdomājos, kā futbolisti paši zina, cik vēl atlicis, ko spēlēt? Gan jau kāds no malas uzņem laiku. Arī balss no kosmosa par spēles laiku neziņo, sak – pulksteni pazīstat, rēķināt mākat – kādas problēmas? Atskan svilpe, spēle beidzas. Tauta aplaudē un izklīst. Aplaudēju arī es – bija interesanti!

P.S. Lai kas arī notiktu ap futbolu Latvijā, divu lejasgala komandu duelis uzskatāmi parādīja, ka spēles kvalitāte it nemaz nav zemē metama. Jā, ir brāķi, taču, piemēram, Popkova „Daugava” atstāja ļoti simpātiskas komandas iespaidu. Atraktīvs uzbrucējs Kārkliņš, kuram ir labs uzbrucēja instinkts, kā arī ļoti veikla viņa komandas atgriešanās no uzbrukuma aizsardzībā. Futbola virslīga nav miskaste, bet viss ap futbolu šādu iespaidu diemžēl rada. Jautājums, kurš ir jāuzdod turnīra organizatoriem – kāpēc, piemēram, uz florbolu nāk vairāk skatītāju nekā uz dažu labu futbola spēli? Otrs – kāpēc uz Lielvārdes amatieru basketbola komandas spēlēm tiek tirgotas biļetes par 50 santīmiem, kuras tiek izpirktas, bet futbols pat bez maksas ir neapmeklēts? Meklējiet atbildes, domājiet – potenciāls ir.