Paveicās – 88 gadus pēc Stokholmas

Tas ilgotais brīdis mums pienāca tikai turpat desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas. Proti, Latvijai beidzot atspīdēja olimpiskais zelts. Un tas notika Sidnejā, gadu tūkstošu mijā, kad svētdienā, 24. septembrī 2000. gadā, Rīgas Vingrošanas skolas audzēknis Igors Vihrovs vingrošanā brīvajās kustībās 97 sacensoņu konkurencē pārspēja itin visus un pats nedaudz apmulsis stājās uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Pirmo reizi olimpiskās kustības vēsturē par godu uzvarētājam tika atskaņota neatkarīgās valsts himna “Dievs, svētī Latviju”. Jo iepriekšējās 14 zelta medaļas Latvijas sportisti saņēma “Par brīvu un varenu republiksaimi”…
Mums, mājāspalicējiem un īkšķu turētājiem par Latvijas sportistiem, Igora sasniegums lielākoties bija negaidīts pārsteigums. Kas viņš tāds?...

Ar saviem septiņiem gadiem, cieši turēdamies vecmāmiņai pie rokas, 1985. gadā Rīgas Vingrošanas skolā pirmo reizi ienāca Igors Vihrovs. Dzimis Rīgā, taču jau paspējis izbraukāt Irkutsku un Jakutsku Sibīrijā, kur ģimene devās peļņas meklējumos. Padomju laikos ar to varēja tikt pie kārotā, bet dārgā kooperatīvā dzīvokļa. Igora tēvs spēlēja hokeju Rīgas “Dinamo” jauniešos, nūju cilāja arī trijos Sibīrijas gados, taču pie vingrošanas puisēnu noveda vecmāmiņa – mazdēls esot tāds patukls, enerģiskas kustības viņu padarīšot vingrāku un slaidāku.
Jaunpienācējus vētīja treneris Aleksandrs Patruševs un viņa kundze Irina. Trenere, uzskatījusi apaļīgo Igoru, paklusi uzbilda vīru, ka šitais apalītis gan vingrošanai nederēšot, lai ejot vien mierīgs mājās. Taču Aleksandrs lēma: lai uz pirmo treniņu tomēr paliek, tad jau tālāk redzēs, kā būs būt…
Izrādījās, ka resnītis treniņā skrien ātrāk par visiem slaidajiem un kalsnajiem, arī kustībās nepavisam nav lācīgi neveikls. Tā viņš atnāca, un tā viņš palika – uz divdesmit gadiem.

Tādēļ bija jāatsakās gandrīz no visiem dzīves priekiem. Nav jau arī ne dukas nedz lustes klīst pa naktsklubiem tad, kad dienā esi ilgas stundas pavadījis vingrošanas zālē. Ar savu nākamo sievu Igors par laimi iepazinās turpat, vingrotāju vidē. Inna pēc vingrotājas gaitām bija trenere “Daugavas” sporta skolā, kuru uz pāris gadiem pievienoja RVS. To laiku Igors veikli izmantoja, lai laimīgi apprecētos. Citam nekam vaļas neiznāca. Bērnībā treniņš bija stundu no rīta pirms skolas mācībām, vakarā atkal trīs līdz piecas stundas uz paklāja vai rīkiem. Kad vidusskola bija pabeigta, tad treniņi jau sliecās līdz septiņām stundām ik dienas. Septiņas dienas nedēļā. Jo treneris sacīja: “Labs ir, svētdienā jūs treniņu izlaidīsiet. Kopā sanāk piecdesmit divi treniņi gadā. Tas taču ir pietiekams laiks, lai tajā varētu vēl ko vajadzīgu iemācīties?”
Bija viss – arī apnikums un izbeigt gribēšana, arī konflikti un aizvainojuma sajūta, tomēr treneris prata saglabāt Vihrovu vingrošanā – jo sāka jau saskatīt jauneklī labas perspektīvas, dotumus lieliem sasniegumiem. Pēc Patruševa aizbraukšanas Vihrovs jau bija spējīgs trenēties pats par sevi, kaut oficiāli aizbildņi viņam tika piešķirti.
1997. gadā negaidīti nomira Igora tēvs. Nu viņš bija vecākais vīrietis ģimenē, pēc labām dzimtas tradīcijām – gādnieks. Kā šo pienākumu apvienot ar līdzdalību profesionālā vingrošanā, kura Latvijā ne tuvu nav tik labi apmaksāta, kā citās zemēs? Igors domāja meklēt naudīgu darbu, kas nozīmēja vingrošanu izbeigt. Māte tomēr atrunāja, teica: turpini, tev izdodas, gan nāks sasniegumi, nāks līdzekļi. Un mātēm tak vienmēr ir taisnība – olimpiskajā gadā Igors brīvajās kustībās Eiropas meistarsacīkstēs beidzot izcīnīja bronzas medaļu.

Igors Vihrovs: „Pat zvirbulis drīkst skatīties uz karali; tāpat katram sportistam ļauts sapņot par visaugstāko – par olimpisko zelta medaļu. Visi cer, bet tikai retajam izdodas. Es toreiz nedomāju, ka man tas reālajā dzīvē ir iespējams. Jo nāku no mazās Latvijas, nevis sportam līdzekļus nežēlojošās, vingrošanas talantiem bagātās lielvalsts ASV, Japānas vai Krievijas. Mūsu sporta nodrošinājums nav tāds, lai varētu izvirzīt zelta medaļu par sasniedzamu mērķi. Kādu citu godalgu – varbūt… Pie mums netiek izvērtēta perspektīva, pietiekamu atbalstu dod tikai tad, kad jau ir sasniegts rezultāts.”

Man tā laime netika—Sidnejā visu savām acīm vēroja “Dienas” speciālkorespondents Arturs Vaiders:
“Kad brīvās kustības uz Super-Dome paaugstinājuma bija izpildījuši trīs vīri, tablo izskatījās pieblīvēts – krievam Nemovam 9,800 punkti, bulgāram Jovčevam 9,787, bet ķīnietim Jaņam 9,750. Ko tobrīd domāja Latvijas treniņtērpā tērptais duets blakus paaugstinājumam?
Igors Vihrovs: Pēc tāda sākuma šķita, ka labākā gadījumā varu cerēt uz sesto vietu, jo pirmie trīs bija vingrojuši fantastiski.
Arturs Mickevičs (Vihrova treneris): Es atcerējos mūsu sarunu pēc pirmās dienas, kad prognozēju, ka trijniekam vajadzētu pietikt ar 9,750. Tagad bija skaidrs, ka ar to nepietiks, turklāt Igora labākais rezultāts līdz šim bija 9,700. Gaidīju un ticēju, kas cits man vēl atlika.
Nākamajiem dalībniekiem jau sākās sīkas kļūdiņas. Sestā vieta šķita jau droša, jo amerikānis Hems samierinājās ar 9,25, bet krievs Podgornijs jau iesildoties bija apskādējis potīti un diez vai varēja konkurēt ar labākajiem.
Arturs Mickevičs: Man radās aizdomas, ka tiesneši kaut ko kalkulē, un ne jau mūsu labā. Pie sevis lūdzos, lai piešķir vismaz trešo vietu.
Lai ko arī domāja katrs no soģiem, nenovērtēt Igora sniegumu viņi vienkārši nedrīkstēja. Latvijas himnas skanēšanu zem Super-Dome velvēm visvairāk veicināja mums līdzīgo mazo valstu tiesneši – slovēnis un islandietis ielika 9,85, bet korejietis, gruzīns, kazahs un austrālietis pa 9,80. Šaubu par čempionu vairs nebija, un zālē sākās gaviles.
Pats čempions priekā palēcās, bet tad līdz pat dienas beigām bija ļoti ieturēts, pat apmulsis: “Vēl neesmu aptvēris, ko esmu izdarījis. Gribu pateikt paldies visiem, kas man palīdzējuši sasniegt šo panākumu. Esmu kā no citas pasaules ieradies.”
Varbūt palīdzēja tas, ka nevingroji daudzcīņas sacensībās?
Man nebija izvēles, jo kājas kaulu plēves iekaisums neļāva trenēties. Nedēļu nodzīvoju dīkā, tikai vakar mazliet pamēģināju dažus elementus. Te ir ļoti ciets paaugstinājums, tāpēc daudziem ir sīkas vai nopietnas kaites. Varbūt atpūta palīdzēja, jo biju svaigāks. Ļoti daudz manā labā darbojās ārsti un masieri.
Tagad tu būsi bagāts vīrs, jo saņemsi valdības prēmiju.
Par tādām lietām vēl neesmu domājis. Nauda nebija stimuls, lai tiektos pēc olimpiskā zelta.
Arturs Mickēvičs: Tieši olimpiskajām spēlēm mums bija sagatavots pārsteigums – pēdējā kaskāde beidzās ar divkāršo salto kopā ar divkāršo pirueti. Riskanta kombinācija, bet Igors to izpildīja lieliski.
Preses konferencē sudraba medaļas ieguvējam Aleksejam Nemovam kāds Krievijas žurnālists pavaicāja: Vai piekrīti, ka zelta medaļu tev nozaga tiesneši?
Aleksejs Nemovs: Nē. Visu izšķīra piezemēšanās, un visos gadījumos Igoram tās bija tīras. Zeltu viņš saņēma pelnīti.
No zāles jūs ar Vihrovu izgājāt apkampušies. Kādas ir jūsu attiecības? (Jautājumu uzdeva Austrālijas žurnālists.)
Mēs bieži startējam kopā sacensībās un esam labi pazīstami. Man prieks par viņa veiksmi.
Kā vērtē sava tautieša (krieviski: sootečestveņņik, no vienas tēvzemes) panākumu? (Latvijas laikraksta “Čas” žurnālista provokatīvs jautājums.)
??? Viņš taču ir no Latvijas!

Izcīnījis zelta medaļu sev un dzimtenei Latvijai, Igors palika viens. Nepārprotiet mani – vēlāk, mājās pārbraucot, bija viss, kas pirmajam neatkarīgās Latvijas zelta medaļas izcīnītājam pienākas: apsveicēji, ziedi, prēmija, pieņemšana pie prezidentes, Trīszvaigžņu ordenis. Bet tur, Sidnejā, vientulība iekoda kā spalgs sals; līdzās neviena, kurš dalītu to priecīgo nastu. Treneris Mickevičs nebija īsti savējais, pie Igora strādāja nepilnu gadu. No Latvijas delegācijas vingrošanas zālē nebija neviena. Zvanīja gan, apsveica, un teica: sēžam dopinga pārbaudes komisijā. Tūdaļ bažas: varbūt arī man kaut ko var piešūt, ej nu sazini, ko kurā reizē dakteris ir devis. Pret iesnām un citādi. Airētājam Andrim Reinholdam jau tikusi diskvalifikācija. Nemiers, neziņa. Jo vēlāk izrādījās, ka tā tiesnešu minstināšanās lēmumu izpaužot arī bijusi saistīta tieši ar mūsējo – sacensību vadītājs zvanījis galvenajam tiesnesim un prasījis: vai maz drīkst dot zeltu kādam tur Vihrovam no Lietuvas… Nē, no Latvijas! Galvenais tomēr atvēlējis.

Vēl jau bija jānes tā zelta nasta – pret skaudību un nenovīdību – arī vēlāk, Latvijā. Rūgts bija brīdis, kad publiski tika zelēta varbūtība: par to naudu, kuru valsts izmaksā kaut kādam lēkātājam prēmijā, varētu iegādāties slimnīcai tik nepieciešamo sirds operāciju aparatūru. Cik gan cilvēkiem tā neglābtu dzīvību un veselību!
Nekorekts, es teiktu – nekrietns salīdzinājums. Igors netika slepus bāzis roku valsts kabatā (kā dažs viltus “tautas kalps”), bet saņēmis iepriekš izsludinātu atalgojumu. Par 15 gadu darbu, praktiski dienu dienā, bez brīvdienām. Par Latvijas tēla sekmīgu spodrināšanu pasaulē. Kuluaulumpurā, kur uzpildīties nosēdās lidmašīna no Sidnejas, kāds lidostas darbinieks, Igoru ieraudzījis, līksmi sauca: “Bet es jūs pārraidē no olimpiādes redzēju!!! Latvija – tā ir okei!”
Vēl pietika spēka bronzai pasaules meistarsacīkstēs, sudrabam Pasaules kausā un Universiādē. Tad – septiņas kāju operācijas. Jau pēc otrās Inna centās vīru pierunāt, ka laiks beigt, nevajag sevi mocīt. Taču Igors vēlējās palīdzēt Latvijai izcīnīt ceļazīmi uz Pekinu. Neizdevās…

Ja reiz esam aprunājuši lielāko veiksmi, tad kāda bijusi mūsu lielākā neveiksme olimpisko simts gadu tecējumā? Par to – nākamreiz.