SA'2004. Sergejs Naumovs: "Vispirms polise, tad - izlase..."

- Vai jau nesākt nedaudz apnikt tas, ka pēc sezonas beigām uz mājām jābrauc nevis atpūsties, bet gan gatavoties jaunam darbam? No vienas puses, sezona it kā beigusies, bet, no otras, - priekšā viss izlases trieciencikls, vēl pusotrs mēnesis treniņu un spēļu. Vai vispār iespējams sevi piespiest tam koncentrēties?
- Nav tik traki, kā varbūt varētu likties. Ja apzinies, ka klubu sezonas beigas tomēr vēl nenozīmē beigas arī visai sezonai, tad tādā režīmā sevi arī noskaņo un strādā. Daudz grūtāk ir tad, ja patiešām esi noskaņojies, ka tūdaļ būsi pabeidzis visus darbus un varēsi atpūsties, bet tev pēdējā brīdī pasaka, ka nē - vajadzēs vēl izdarīt to un šito. Piemēram, ja treniņā skrien savus 12 stadiona apļus, tad tā arī sadali spēkus un pēdējā apļa laikā patiešām jūti, ka spēku vairs nav. Un, ja pēc finiša pienāk treneris un pasaka: "Puiši, noskrienam vēl divus!" - tad ir smagi. Šajā gadījumā es jau sezonas sākumā apzinājos, ka to apļu būs 14, un gan psiholoģiski, gan fiziski biju tam gatavs. Lai gan - Latvijas izlases un pasaules čempionāta sakarā skaidrības nav nekad. Ja veidosies līdzīga situācija kā pagājušogad, kad burtiski līdz pēdējai dienai bija problēmas ar apdrošināšanu, tad acīmredzot tur nekas nesanāks. Turnīra laikā Norvēģijā runāju ar Kurtu Lindstrēmu un pateicu skaidri un gaiši: ja risinām šo jautājumu, tad risinām uzreiz un bez kavēšanās. Kā bija pērn? Pēdējā dienā skrienam, parakstām kaut kādus dokumentus, Kirovs Lipmans beidzot ticis skaidrībā, nākamajā rītā jau jābrauc projām - tas nebija normāli. Es ceru, ka federācija ir tikusi skaidrībā, kurus spēlētājus tā vēlas redzēt izlasē, jo šoreiz tai nāksies rīkoties daudz civilizētāk. Atkal vilkt visu līdz pēdējai dienai - no tā nebūs nekāda labuma ne man, ne komandai. Kāda gan jēga no negatava un no pacietības izvesta vārtsarga?
- Tātad, ja jau no pirmās dienas nebūs nokārtots apdrošināšanas jautājums, tu nekur nebrauksi?
- Bet kāda gan jēga?! Pagājušogad runāja, centās mani apvārdot, sak - viss būs kārtībā, ko tu tur lauzies. Bet kaut vai uz tā paša Viktora Ignatjeva piemēra ļoti labi redzams, kādēļ tas tomēr ir nepieciešams. Pēdējā brīdī dabūja traumu, uz pasaules čempionātu neaizbrauca un beigās saņēma - precīzi nezinu, cik lielu, taču katrā ziņā - smieklīgu apdrošināšanas kompensāciju. Nepiedalīties čempionātā - tas nozīmē nesaņemt prēmiju, palaist garām iespēju atrādīties un apliecināt savu spēles līmeni. Vai viņš no tā bija ieguvējs - šaubos. Ja kaut ko zaudē vai ar kaut ko riskē, acīmredzot tas kaut kā jākompensē.
- Pagājušogad situācija laikam bija nedaudz cita - tev bija līgums ar Sanktpēterburgu arī uz nākamo sezonu...
- Šogad situācija ir tieši tāda pati - arī uz nākamo sezonu man jau ir kontrakts. Ar SKA mēs lauzām kontraktu tikai uz šo sezonu - lai varētu parakstīt līgumu līdz sezonas beigām ar "Severstaļ". Tas tagad ir beidzies, un tīri oficiāli nākamsezon man atkal ir saistības ar SKA. Protams, ja situācija būs tāda pati kā šogad un komandas vadība nebūs mainījusies, skaidrs, ka tur neatgriezīšos un acīmredzot tiks meklēti citi varianti.
- Kāds šobrīd ir tavs skatījums uz izlasi? Skaidrs, ka Artūram Irbem tas ir viens, Pēterim Skudram - otrs, Edgaram Masaļskim - cits, bet tev - vēl citādāks. Varbūt Lipmans visu savu likmi šobrīd liek uz Skudru? Zinot, ka tu jau nu neesi visparocīgākais no kandidātiem, ar kuru vienoties...
- Lai viņš rīkojas tā, kā vēlas - tās ir viņa tiesības. Pirms pasaules čempionāta katrs risina savus uzdevumus: spēlētāji - vienus, treneri - citus, funkcionāri - vēl citus. Es nekādi nevaru ietekmēt to, kā Kirovs risina savus uzdevumus. Man ir skaidri spēles noteikumi - tie nosacījumi, pie kuriem es ar pilnu atdevi varu palīdzēt izlasei. Ja mans kontrakts tiks apdrošināts, es strādāšu, ja ne, tad - neko darīt.
- Vai Lipmans jau ir informēts par termiņu, līdz kuram vēlies tikt skaidrībā par šo jautājumu?
- Tikai aizvakar trešdien atbraucu un pagaidām ar Kirovu vēl neesmu ticies, taču visu esmu paskaidrojis Kurtam un viņš solīja mēģināt visu nokārtot. Par termiņiem grūti pateikt. Pirmdien vai otrdien ķeršos pie treniņiem, taču uz ledus, protams, neiešu. Jāaizbrauc uz federāciju, jāaprunājas. Ja pateiks, ka nepieciešama, teiksim, nedēļa laika - tātad nedēļa. Uz ledus kopā ar izlasi iziešu tikai tad, kad viss būs nokārtots. Līdz tam laikam, protams, iešu uz trenažieru zāli, trenēšos individuāli - uzturēšu sevi formā. Divas, varbūt sliktākajā gadījumā trīs nedēļas bez ledus - to varbūt vēl ir iespējams pēc tam forsēt un sadzīt iekavēto. Tomēr līst no ādas laukā - kādēļ? Ja federācijai tas nešķitīs pietiekami nozīmīgs jautājums, lai risinātu bez ilgas kavēšanās, tad var sanākt, ka šopavasar izlases rindās spēlēt neiznāks. Protams, ja komanda būs bezizejas situācijā - savākt mantiņas ir iespējams arī izbraukšanas dienā. Bet tad jau - kā nospēlēsi, tā nospēlēsi... Un tad tas jau būs uz federācijas sirdsapziņas. Tie visā pasaulē ir jautājumi, kuri nav jārisina spēlētājiem, bet funkcionāriem.
- Varbūt līdzīga nostāja būs arī citiem izlases kandidātiem - ņemot vērā pagājušā gada pieredzi ar tevi un Viktoru?
- Nezinu, nav vēl sanācis ar puišiem tikties. Esmu redzējies tikai ar Aigaru Ciprusu, Viktoru, Atvaru Tribuncovu, taču par šo tēmu neko nerunājām. Tomēr pilnībā pieļauju, ka līdzīgi rīkosies arī citi - tā taču ir tikai normāla prasība. Protams, kontrakti ir dažādi - apdrošināt Arčas Irbes vai Sanda Ozoliņa miljonus droši vien nav vienkārši. Cita lieta, ka viņu gadījumā tas ir jādara obligāti. Protams, var runāt pretī par klubu saistībām un atbildību, taču - kāda gan Krievijā atbildība?
- Par kādu apdrošināšanas summu ir runa tavā gadījumā?
- Ja godīgi, precīzi nemaz nezinu - pagājušogad pēdējā dienā tur bija tāds bardaks, ka pat necentos iedziļināties ciparos. Ja nemaldos, runa ir par apmēram desmit procentiem līguma summas - plus/mīnus desmit tūkstošiem. Taču oficiālus dokumentus neesmu redzējis - tas ir tikai mans pieņēmums. Man svarīgākais ir saņemt polisi - kā garantiju, ka, gūstot savainojumu izlases sastāvā, nākamajā sezonā nepalikšu vispār bez iztikas līdzekļiem. Saprotams, ka Kirovam tie ir tēriņi, taču jāsaprot arī spēlētāji - hokejs tomēr ir viņu vienīgais ienākumu avots. Sevišķi tad, ja esi jau krietni pāri 30 gadu vecumam. Protams, ja mums būtu normāla sociālās nodrošināšanas sistēma, būtu citādāk, bet tagad - mums pat nekādas pensijas nepienākas. Spēlējot ārzemēs, ja neesi šīs valsts pilsonis, pensiju fondā nekas netiek pārskaitīts. Arī Latvijā - tiklīdz esi beidzis spēlētāja karjeru, ar to arī viss beidzas. Faktiski viss sākas pilnīgi no jauna, nekādu garantiju par laukumā pavadītajiem gadiem nav. Tuvojoties laikam, kad jāsāk domāt par karjeras beigām, gluži neviļus sāc domāt par šiem jautājumiem: kādēļ bojāt attiecības ar darba devēju, kādēļ riskēt ar savu kontraktu? Saprotams - ir izlase, tava valsts. Taču, ja šī valsts citādāk nespēj par mani parūpēties, tad jāmēģina to darīt pašam.
- Kā tu pats, būdams spēlētājs, izjūti - vai federācijas rūpes par izlasi šobrīd ir pietiekamas?
- Es kā spēlētājs uz šīm rūpēm skatos citādāk: kā es jutīšos pēc tam, kad būšu beidzis savu karjeru vai dalību Latvijas izlasē. Jebkurā gadījumā es atgriezīšos Latvijā - man šeit būs jādzīvo, jānodrošina sev iztika utt. Tāpēc patlaban man svarīgāk ir tas, kā federācija par spēlētājiem rūpējas teši šajā kontekstā - lai būtu iespējams normāli dzīvot pēc karjeras beigšanas. Jaunajiem varbūt ir cita izpratne par rūpēm: iedod jaunas krosenes un nūjas - tātad super! Es vienlaikus uzskatu, ka, tāpat kā mums ir saistības pret federāciju kā darba devēju, federācijai ir saistības pret mums. Nevis tā: atbrauciet puiši, uzspēlējiet, bet tad jau tiksim skaidrībā!
- Šie uzskati tev ir nākuši līdz ar gadiem un liecina, ka tu jau saskati savas karjeras horizontu, vai tomēr tāpat domāji jau 25 gadu vecumā?
- Protams, pieredzei ir liela loma. Uzspēlējot ārzemēs, tu neviļus redzi, kā šīs attiecības tiek būvētas tur - nav pat svarīgi, kādā līmenī un par cik lieliem cipariem. Runa ir par attieksmi. Galu galā mēs esam valsts, kas spēlē pasaules čempionāta augstākajā līmenī - elites grupā. Tad kādēļ mums būtu jājūtas mazāk aizsargātiem nekā tiem pašiem dāņiem vai norvēģiem? Redzot, kā tas notiek normālajā pasaulē, negribas ļauties pašplūsmai. Galu galā mēs taču parakstām līgumu ar federāciju par spēlēšanu izlasē. Var taču vienoties, ka federācijai ir tiesības izmantot tavu vārdu vai atribūtiku - popularizēt savu tēlu, piesaistīt sponsorus. Mēs taču cits citu pazīstam tik ilgus gadus - kur te ir problēma? Ja atceras kaut vai skandālu ar "Ādažu čipsiem" - skaidrs, ka pie mums izpratne par šiem jautājumiem klibo.
- Kā tev pašam šķiet: vai salīdzinājumā ar pagājušo sezonu šo var dēvēt par neveiksmīgāku?
- Es neteiktu, ka neveiksmīgāku - drīzāk sarežģītāku. Statistikas ziņā - pērn sezonas laikā vidēji laidu 2,1, šogad - 2,4 vārtus spēlē, arī finansiālajā izteiksmē cipari bija gandrīz tādi paši kā pērn. Cita lieta, ka varbūt bija mazāk iespēju izcelties uz pārējās komandas fona, līdz ar to nesaņēmu dažādas atzinības un zvaigznītes. Taču citādi, manuprāt, savu darbu es paveicu - vienkārši ne tik spilgti kā pērn, jo komanda bija pavisam citāda. SKA, jau uzsākot sezonu, komplektācijas ziņā bija spēcīgāka. "Severstaļ" sastāvā nospēlēju 18 maču, no kuriem mēs zaudējām tikai piecos, tātad - tos punktus, kurus vajadzēja, es palīdzēju nodrošināt. No pavisam citas operas jau ir publiskie izteikumi par mani - principā tikai no viena cilvēka - Borisa Petroviča Mihailova.
- Ko tad jūs īsti ar Mihailovu nesadalījāt?
- Nekāda atklāta konflikta jau nebija. Sezonas sākumā viss bija lieliski - pēc pirmajām deviņām kārtām bez problēmām bijām astotniekā, šķiet, pat sestajā vietā. Manuprāt, šajā brīdī Boriss Petrovičs sāka nevietā uztraukties, ka ļausimies eiforijai, sāksim "samazināt apgriezienus" - katrā ziņā viņš sāka savilkt grožus. Spēle nedaudz pajuka, sākās zaudējumi - divi pēc kārtas, jau trīs. Sākās pārmetumi - jūs šitādi un jūs tādi. Zaudējumi, protams, turpinājās. Hokeja jautājumos šajā ziņā nekad neesmu izvirzījis pretenzijas ne klubā, ne izlasē - tāpēc ir treneris, lai vadītu savu komandu tā, kā viņš to uzskata par pareizu. Tas, kas radīja problēmas un diskomfortu man, saistījās ar kārtību ārpus laukuma: bija noteikts konkrēts laiks, kad drīkst iet ēst, gulēt, ārā vai uz tualeti. Piemēram, laiks, kad atļauts skatīties televizoru un kad tas ir aizliegts. Man tas nebija pieņemams.
- Kazarmu režīms?
- Būtībā - jā! Piemēram, ja atbraucam uz bāzi dienu pirms mača vienos, tad seko pusdienas, bet no diviem līdz četriem iziet no istabiņas ir aizliegts. Televizora tur nav, radio arī - vari mierīgi sēdēt gultā un blenzt laukā pa logu. Vienalga, ko - dziedāt, lasīt avīzi, bet katram jāatrodas savā istabiņā. Nu, lūk, tad nu es vienreiz neatrados... Man tika izdarīts brīdinājums: "Pulkstenis jau ir piecas pāri diviem, režīms attiecas arī uz tevi!" Kā ar puišeļiem, nevis profesionāļiem. Sekoja dažādi starpgadījumi: izgāju uz treniņu ar divām nūjām, vienreiz uzvilku SKA kreklu. Protams, muļķīgi, bet, ja katram spēlētājam iedod tikai vienu kreklu - kas tad cits atliek - tas kādreiz jāizmazgā! Taču man ne tikai vienkārši tika izteikts aizrādījums, bet sekoja kārtīga izlamāšana. Lūdzu, dodiet katram sešus krekliņus, un šādu problēmu nebūs! Vārdu sakot, es tiku padarīts par to, kurš rāda sliktu piemēru un grauj komandas disciplīnu. Man tas šķita bērnišķīgi, taču Mihailovam acīmredzot ne. Jau pēc tam, kad biju projām no šīs komandas, lasīju pavisam ko citu - ka neesot iederējies komandā tīri spēles ziņā, esot kļuvis vājāks. Tajā pašā laikā, skatoties manu tā brīža statistiku, šosezon tā bija pat labāka nekā gadu iepriekš - sanāca, ka decembra beigās, janvārī spēle aizgāja no rokas ļoti veiksmīgi. Lai nu kā, man nācās Sanktpēterburgu pamest. Katram trenerim, protams, ir tiesības uz savu viedokli un principiem, cita lieta, ka to visu varēja nokārtot daudz cilvēciskāk. Pateiktu: "Redzu, ka mums vairs neizdodas sastrādāties, mums ir atšķirīga uztvere par lietām, tāpēc labāk, lai mūsu ceļi šķiras," - un viss būtu kārtībā.
- Vai tu sajuti, ka SKA - tā tomēr ir armijas sistēmas komanda?
- Tas nav atkarīgs no pašas komandas, bet gan no cilvēka, kas to vada, - pieradis visu dzīvi ar spēlētājiem strādāt šādi un turpina. Tur laikam neko nevar darīt. Bet citādi - no armijas šai komandai palicis tikai nosaukums, visi sponsori nāk no citurienes.
- Līguma laušanas iniciators biji tu?
- Nē, SKA klubs. Vispirms tiku nosūtīts uz otro komandu. Ne tikai es, bet arī Seļivanovs, Kozirevs, Kozļevs - puiši, kuriem komandas spēlē bija ļoti liela nozīme. Tālāk jau bija skaidrs, ka jāmeklē citi varianti. Decembra sākumā man pienācās kārtējā kontrakta summas izmaksa, un skaidrs, ka klubs meklēja iespējas, kā no šā sloga atbrīvoties - maksāt to pašu naudu un turēt otrajā komandā viņiem noteikti nebija izdevīgi, bet atpakaļ šādā situācijā mani Mihailovs neņemtu neparko. Jo vairāk tādēļ, ka klubs jau bija iegādājies slovāku Janu Lašāku. Bija pāris variantu, un bez liekas kavēšanās un aizķeršanās kontrakts ar SKA tika lauzts. Čerepoveca bija pieņemamākais no variantiem - tika samaksāts zināms transfērs, parakstījām līgumu, un es kļuvu par "Severstaļ" spēlētāju.
- Čerepovecā apstākļi bija civilizētāki?
- Jā, bez šaubām - tur kārtība vairāk līdzinājās tai, kas ir ārzemju klubos. Kluba un komandas vadība paļāvās uz hokejistiem kā uz profesionāļiem, un uzticības pakāpe bija daudz augstāka. Nešaubīgi, ka gaisotne bija daudz patīkamāka - ne šis vecais padomju stila piegājiens, kā Sanktpēterburgā. Protams, katram labāks un pieņemamāks šķiet kaut kas cits.
- Čerepoveca pazīstama kā hokeja pilsēta...
- Izņemot hokeju, nekā cita tur faktiski nav - vēl tikai basketbola komanda, kas spēlē zemākajā līgā. Protams, pati pilsēta nav gluži oāze, taču visam, kas bija saistīts ar hokeja komandu, es lieku visas piecas balles. Sākot ar kluba vadību un treneriem, līdz attieksmes jautājumam, spēlētāju nodrošinājumam. Gadījās, ka sliktākas spēles reizēs līdzjutēji no tribīnēm kliedza ne pārāk glaimojošas lietas, taču trīsarpus tūkstošu ietilpīgā arēna vienmēr bija pilna un atbalsts liels. Sadzīve, protams, Pīterā bija daudz interesantāka. Čerepovecā vairs nebija ne to plašumu, ne iespēju - trīs četras vietas, kur var aiziet paēst, boulinga zāle, kinoteātris. Sākumā nebija problēmu, bet, kad katru dienu nākas darīt vienu un to pašu vienās un tajās pašas vietās, sāk kļūt vienmuļi. Tur biju viens - ģimene palika Rīgā. Ja būtu visi kopā, protams, būtu citādāk, bet vienam - izvēle nav nemaz tik liela. Labi, ka gandrīz katru otro dienu bija spēles, līdz ar to prāts bija aizņemts ar hokeja lietām.
- Kādu ietekmi uz Krievijas hokeju atstāj milzīgie sponsoru līdzekļi, kas tiek iepludināti šīs valsts sportā? Šķiet, tik daudz NHL hokejistu kā uz Krieviju, pēdējos gados nebrauc ne uz kurieni citur Eiropā. Kāds šobrīd īsti ir Krievijas čempionāta līmenis - teiksim, salīdzinājumā ar Ziemeļamerikas hierarhiju?
- Salīdzināt faktiski nav iespējams - tas ir pilnīgi citāds hokejs. Citāds arī nekā Zviedrijā, Somijā, Čehijā - Krievijā spēlē tā kā nekur citur. Paskatieties kaut vai tagad uz play-off rezultātiem - 1:0, 0:1, 1:0. Spēlēt ir ļoti grūti, ļoti maz vārtu gūšanas momentu. Ir dažas komandas, kā, piemēram, "Severstaļ" vai CSKA, kas spēlē uzbrūkošu hokeju, - tur, protams, rodas vairāk momentu gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, jo arī aizsargi cenšas palīdzēt uzbrukumā. Vienlaikus tādas komandas kā Toljati, Ņižņekamska vai Ufa spēlē no aizsardzības. Manuprāt, tas daudzējādā ziņā ir atkarīgs no hokejistu individuālās meistarības - ja prot spēlēt kombinacionālu un skaistu hokeju, tad to arī dara. Ja ne - atliek koncentrēties uz to, lai neļautu iemest pretiniekam. Ielaist vairāk par vieniem vai diviem vārtiem - tā šādām komandām jau ir gandrīz traģēdija. Par līmeni spriest grūti - visticamāk to parādīs Krievijas izlases sniegums čempionātā. Bet, ja no visām komandām varētu savākt labākos spēlētājus un izveidot savdabīgu klubu izlasi, tā būtu ļoti spēcīga un interesanta komanda. Naudas klubiem netrūkst, un gadrīz katrs var atļauties kādu augstākā līmeņa hokejistu. Domāju, nekur citur Eiropā tik labu naudu nevar atļauties samaksāt, un nav arī dzirdēts, ka kādam būtu palikuši parādā. Tāpēc jau arī daudzi brauc uz turieni.
- Vai kombinacionālā un domājošā padomju laika hokeja paliekas Krievijā vēl iespējams sastapt?
- Kā jau teicu, viss atkarīgs no kluba - kā tas var atļauties un vēlas spēlēt. Mēs mēģinājām spēlēt šo kombinacionālo hokeju, un, manuprāt, šoreiz tas nāca tikai par sliktu. "Severstaļ" sastāvs bija nokomplektēts ļoti pieklājīgs - spēlētāji bija meistarīgi un domājoši. Taču kaut kas tomēr neizdevās, sākās kurnēšana citam par citu - neizveidojās komanda. Tāpat arī Maskavas "Dinamo", Kazaņa, Omska - visas šīs komandas spēlē pietiekami skaistu, kombinacionālu hokeju. Daudz kas atkarīgs no tā, kāda vecuma spēlētāji veido komandas kodolu - joprojām ir "veči" ar padomju skolas rūdījumu, taču daudzviet spēlē gandrīz tikai jaunās paaudzes hokejisti. Krievijas čempionātā spēlē 16 komandu, un es teiktu - puse no tām demonstrē labu spēli.
- Šķiet, viena no šā čempionāta zvaigznēm šosezon bija no Latvijas hokeja skolas - Pēteris Skudra.
- Kazaņā viņam iedzīvoties neizdevās, taču Voskresenskas sastāvā Pēteris patiešām nospēlēja ļoti labi.
- Tikšanās laikā par iespējamo kopā spēlēšanu Latvijas izlasē sanācis aprunāties?
- Sezonas beigās mums Čerepovecā bija spēle ar "Himik", un pēc tās pāris vārdu pārmijām. Prasīju, vai viņš domā braukt uz izlasi, viņš atbildēja, ka pagaidām nezinot. Tālāk šo tēmu neattīstījām.
- Kā nekā potenciālais konkurents...
- Kāda gan tur konkurence... Nu, neiešu taču tādēļ uzreiz viņu pierunāt, lai labāk nebrauc un ļauj labāk uzspēlēt man - neesam taču nekādi bērni! Tāpat es nevaru ietekmēt ne viņa lēmumu braukt vai nebraukt, ne trenera lēmumu, kuram no vārtsargiem uzticēties. Vienīgais - noteikti nepieļaušu, lai viņa lēmums kaut kā ietekmētu manu sniegumu. Es spēlēšu tik labi, cik būs manos spēkos - neatkarīgi no tā, atbrauks Skudra vai ne. Tālākais jau vairs nav manā ziņā - kā būs, tā būs.
- Ja pieļaujam tādu fantastikas sižetu, ka izlases rīcībā jau no pirmās dienas būs gan Naumovs, gan Skudra, gan Irbe - būtībā trīs pirmie vārtsargi, vai, tavuprāt, tas komandai ir labi vai slikti?
- Protams, jo lielāka izvēle, jo labāk. Taču, ja es būtu treneris, visticamāk, ka visus trīs tomēr neaicinātu - skaidrs, ka vismaz vienam no viņiem nāksies sēdēt pat ne uz soliņa, bet tribīnēs. Šajā situācijā laikam tomēr svarīgi pazīt cilvēkus - ja es zinu, ka, nosēdinot, piemēram, Irbi tribīnēs, viņš apvainosies un nākmreiz nevēlēsies braukt vispār, tad kādēļ vispār bojāt attiecības. Ideālā variantā - ja treneris var rēķināties ar pilnīgu izpratni un profesionālismu. Kā, piemēram, uz Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm aizbrauca gan Brodērs, gan Džozefs, gan Belfūrs, lai gan bija skaidrs, ka Kanādas izlases pamatvārtsarga vieta ir tikai viena. Tie visi ir izcili vārtsargi ar vārdu, taču uztvēra šo situāciju normāli - aizbrauca uz savai komandai nozīmīgu turnīru, bija kopā ar komandu, guva pozitīvas emocijas, un neviens nemeklēja aizvainojumu. Kā tas iedarbotos Latvijas variantā - godīgi sakot, neņemos zīlēt. Ja es būtu treneris, es atklāti izrunātos ar katru no trijiem vārtsargiem un tad pieņemtu lēmumu, par kuru uzņemtos pilnu atbildību.
- Cik laba doma šādā situācijā būtu līdzvērtīgu starta pozīciju nospraušana un tai sekojoša atlase - teiksim, katram pa trešdaļai spēles laika?...
- Tā būtu pārāk grūta izvēle. Nē, domāju, šeit trenerim jātiek skaidrībā jau pašā sākumā un jāspēlē ar to, uz kuru krīt izvēle. Protams, spēlēs, kas būtībā neko neizšķir un kur iznākums principā jau ir viegli paredzams - teiksim, pret zviedriem, Kanādu, kurās mēs visticamāk zaudēsim, - mierīgi var dot iespēju dažādiem vārtsargiem, taču vienlaikus tobrīd jau jābūt skaidrībai, kurš tavā komandā būs pirmais numurs. Ja nu gadījumā tu patiešām simtprocentīgi un pilnībā uzticies abiem saviem vārtsargiem - lūdzu, lai viņi spēlē pārmaiņus. Kuram iekritīs izšķirīgā spēle, tam tad arī iekritīs. Taču vilkt garumā situāciju ar trijiem vārtsargiem, nevienam neko nesakot un nepaskaidrojot, - tā ir augsne, kurā var vairoties negatīvas emocijas.
- Šopavasar pasaules čempionātā spēlēsim ar Čehiju, Vāciju un Kazahstānu. Pirmās divas komandas jautājumus nerada, taču par kazahiem piegājiens ir, kā jau pie mums pieņemts - nu, ko tad tie, viņi mums jāuzvar. Krievijā esi redzējis daudzus no šiem hokejistiem. Kāds ir tavs vērtējums?
- Ja kazahi atbrauks pilnā sastāvā, tā būs patiešām pieklājīga komanda - iespējams, interesantāka nekā tā pati Baltkrievija vai Ukraina. Pēdējo gadu laikā uz čempionātu nav braukuši vairāki spēcīgi spēlētāji - ne brāļi Koreškovi, ne Rjazins. Tiesa, nezinu, kuras valsts pase viņiem šobrīd kabatā, taču viņi visi ir no Kazahstānas. Objektīvi izvērtējot pašreizējo situāciju un apstākļus, kā izlase tiek vākta un komplektēta šeit, Latvijā, viņu izredzes pat var tikt vērtētas augstāk nekā mūsējās. Daudz ko izšķirs tieši iespējas sapulcināt labākos spēkus un nokomplektēt komandu - kā tas izdosies viņiem un kā mums. Neaizvainojot puišus, kas spēlē Latvijas klubos, - vairums kazahu šosezon spēlēja Krievijā, un man šķiet, ka mums pret viņiem spēlēt nepavisam nebūs viegli.
- Tad jāuzdod ikpavasara banālais jautājums: uz ko Latvijas izlase šāgada pasaules čempionātā var cerēt?
- Šajā ziņā kategoriskus secinājumus izdarīt nav iespējams. Domāju, mums ir visas iespējas spēlēt uz uzvaru ne tikai mačā ar kazahiem, bet arī ar vāciešiem - galvenais, lai komanda būtu cīņasspējīga. Turnīrā Norvēģijā man radās priekšstats, ka tas tomēr drīzāk ir eksperimentālais sastāvs - bija ļoti daudz hokejistu, kurus nepazīstu un kuru sniegumu prognozēt nevaru. Norvēģijā, teiksim, dāņiem iemetām visu, ko vien varējām, bet tajā pašā laikā - neko ne norvēģiem, ne francūžiem. Ja spēlētāji ir tādi, kas spēj saprast trenera taktiskos norādījumus un realizēt spēles plānu, tad tas ir viens piegājiens, ja saskaras ar kaut ko tādu pirmoreiz - tad acīmredzot jāmeklē cits. Katrs kandidāts spēlē hokeja izpratnes ziņā atšķirīgās valstīs un atšķirīgu meistarības līmeņu līgās - katrs citā maiņā un ar citādiem uzdevumiem laukumā. Tāpēc, manuprāt, ar sastāvu treneriem jātiek galā pēc iespējas ātrāk un atlikušais mēnesis jāvelta darbam pie taktikas, kādu viņi vēlas šīs komadas izpildījumā. Katra konkrēta spēlētāja meistarību treneriem jāprot saskatīt un vienlaikus novērtēt - kādiem taktiskiem uzdevumiem viņš var noderēt un ko spēj realizēt. Ja kāds spēlētājs īpaši tiek gaidīts un komandai pievienojas vēlāk, viņam jābūt tāda līmeņa, lai spētu ātri iekļauties jebkurā taktiskajā shēmā - tādi kā Cipruss, Skrastiņš, Žoltoks.
- Čehus tu nemaz nepieminēji...
- Ar visu cieņu pašam pret sevi - ar čehiem spēlēt čempionāta atklāšanas mačā viņu laukumā laikam tomēr būs ļoti grūti. Jā, abas reizes, kad līdz šim esam spēlējuši ar Čehiju, izdevies nodemonstrēt saturīgu pretestību un piedzīvot pēc būtības minimālu zaudējumu - Pīterā 1:3 un Zviedrijā 1:2, trešo ielaižot jau tukšos vārtos. Tajā pašā laikā tie paši ukraiņi pērn, spēlējot pirmajā mačā pret mājiniekiem somiem, dabūja iekšā septiņas vai astoņas ripas. Nu, nezinu - redzēsim, kā izdosies savākt komandu un cik daudz kuram šajā spēlē būs vajadzīgs.
- Kas šajā čempionātā būs vajadzīgs Latvijai?
- Palikt elites grupā - tas acīmredzot ir Latvijas izlases minimālais uzdevums. Vienlaikus, kā jau teicu, labvēlīgas apstākļu sakritības gadījumā, piesaistot visus spēcīgākos spēlētājus, varam uzvarēt arī vāciešus.