Dziesma gan par krekliem, gan par sirdsapziņām

Apstājās pēc pirmā soļa

Diemžēl Latvijā, un šeit nav stāsts tikai par basketbolu, pedagogs, tātad – arī treneris, nav tā ienesīgākā profesija. Darbs smags, prasa visa veida piepūli, par to pretī nesaņemot gandrīz neko. Aicinājums. Tomēr ir treneri, kuru dzīvē gadās pa kādam saulstariņam jeb basketbola profesionālim, kurš ar basketbola spēlēšanu spēj nopirkt ne tikai kefīru un rupjmaizes klaipu, bet arī pa kādam saldākam prieciņam. Tāda paradoksāla situācija – spēlētājs dzīvo pārtikuša cilvēka dzīvi, bet viņa treneris, kurš ir ieguldījis pūles daudzu gadu garumā, veicot vēl papildus funkcijas, kuras būtu jāveic ģimenei, sitas ar nabadzību. Ko tu padarīsi – tirgus ekonomika tomēr.

Latvijā šis jautājums tika pacelts pirms gadiem pieciem, kad teju visi Latvijas vadošie, līdz ar to – pelnošākie, basketbolisti ar degošām acīm atsaucās idejai par savu darbaudzinātāju(no kuriem vairums dzīvoja ne tajos labākajos apstākļos) atbalstīšanu jeb sava veida parāda atdošanu. Stāsts bija par ikmēneša maksājumiem, atvēlot kādu mazu procentiņu no savām Latvijas apstākļiem iespaidīgajām darba algām. Tikai un vienīgi apsveicama iniciatīva, kura diemžēl sākās un beidzās ar preses konferencēm, tajās izteikto atbalstu un tai sekojošo bezdarbību. Tāpēc šoreiz uzteiksim tos 3 spēlētājus, kas toreiz, lai arī tikai ar vienreizēju pabalstu, savu pateicību treneriem teica. Proti, Andris Biedriņš savam un arī visas savas ģimenes balstam Raivo Otersonam teica paldies ar summu, kas rakstāma 5 cipariem, tāpat arī Kristaps Janičenoks (Imants Pļaviņš) un Gatis Jahovičs (Ziedonis Jansons) pievienojās, tiesa, ar 4 cipariem, taču – katram sava rocība.

Ar to arī viss esot beidzies, regularitāti un stabilitāti atstājot iekavās. Tā visa ir vēsture, taču viņnedēļ SA+ šo jautājumu aizkadrā pārrunāja ar vairākiem basketbola ķēķī dažādas lomas spēlējošiem cilvēkiem, cenšoties izvilkt vidējo aritmētisko šajā drosmīgajā, pasaulē gandrīz nepraktizētajā un diskutablajā jautājumā.

Sistēmas nav ne Latvijā, ne pasaulē

Viena lieta ir brīvprātības princips – ja spēlētājs gribēs savu treneri atbalstīt, viņš nebūs īpaši jāmudina, darot to pats pēc savas iniciatīvas. Bet – vai ir kāda sistēma, kas regulē to, kas pienākas vai nepienākas treneriem par ilggadēju darbu basketbola spīdekļa sagatavošanā? Kā izrādās – nav. Un ne tikai Latvijā, bet pasaulē vispār. Sanāca šo jautājumu pārrunāt ar dažiem aģentiem, kuri pastāstīja vērtīgu informāciju par pasaules praksi. Nekur pasaulē nav tāda kārtība, par kādu pirms dažiem gadiem runāja Latvijā, proti – ikmēneša maksājums trenerim, kas ietverts līgumā. Tas gan neizslēdz to, ka ir spēlētāji, kas paši to dara. Nav arī nekādu saistošo FIBA noteikumu par to, kādas summas, domāts – vienreizējais maksājums, pienākas trenerim saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem. Arī sporta skolas paliek ar garu degunu.

Vienīgais izņēmums ir Ukraina, kur jebkurš augstākās līgas klubs ir tiesīgs no jaunatnes kluba paņemt jebkuru spēlētāju, ko vien tas grib, iepriekš nesaskaņojot un nebrīdinot. Vien tāda nianse – jāsamaksā 5000 eiro. Spēles noteikumi skaidri un pateicīgi, lai varētu nodarboties ar ražošanu.

Vienīgais sporta veids, kur treneru un sporta skolu peļņu par izaudzinātajiem profesionāļiem regulē vienoti starptautiski noteikumi, ir futbols. 2002. gadā FIFA ieviesa vienotu sistēmu jaunatnes futbola atalgošanai par pienesumu profesionālajam futbolam. Skatās spēlētāja evolūciju sākot no 12 gadu vecuma, uzskaitot, kur, pie kā un cik ilgi viņš ir trenējies, līdz noslēdzis pirmo profesionālo līgumu. Par katru gadu, kas ieguldīts, jaunatnes klubs saņem 10 – 30 tūkstošus eiro. Tas gan attiecas uz gadījumiem, ja spēlētājs profesionālo karjeru neiesāk savā klubā. Tāpat līdz 23 gadiem ir „solidaritātes maksājums”, kad zināms procents pienākas par katru noslēgto līgumu.

Tiesa, arī FIFA regulas neparedz treneru atalgošanu, naudu piešķirot jaunatnes klubam, kurā spēlētājs izaudzis. Tas, ka klubs zināmu procentu atmet arī trenerim, ir jau cits stāsts – iekšēja lieta. Lai arī pēc FIFA noteikumiem treneris nav jāatalgo par spēlētāja sekmēm profesionālajā karjerā, piemēram, Latvijā dažiem jaunatnes treneriem darba līgumos šāds punkts ir.

Futbolā lietas tika sakārtotas pirms 10 gadiem, bet citos sporta veidos nav vēl aizvien. Arī Latvijas basketbolā to pagaidām nav izdevies ieviest, lai arī sarunas un mēģinājumi bija, bet nu jau vairākus gadus – nav. Vai vajag?

Nepieciešamība: viedokļi dalās

Interesantas ainas paveras, kad cilvēki izsaka savu redzējumu šajā jautājumā. Ir trīs karogi, zem kuriem pulcējas ļaudis. Viena grupa ir tie, kas uzskata, ka profesionālam spēlētājam no savas algas katru mēnesi ir jāatbalsta savs jaunatnes treneris. Otra grupa iestājas par vienreizēju pabalstu, trešā aicina to dot nevis trenerim, bet sporta skolai.

Tomēr šajā stāstā ir savas piebildes:

1) Reti ir tādi gadījumi, kad viens treneris kopā ar spēlētāju noiet pilnu ceļu. Kā lai izvērtē, kurš ieguldīja vairāk? Tas, kurš veica pēdējos sagatavošanas darbus profesionālajam basketbolam vai tas, kurš veica pirmos sagatavošanas darbus, lai spēlētāju vispār kāds pamanītu?

2) Kāds bijušais spēlētājs norādīja uz divām būtiskām niansēm. Pirmkārt, ir nopietni jāizvērtē trenera reālais devums, jo mēdz gadīties, ka spēlētājs ir izsities sava un vecāku mežonīgā fanātisma dēļ, kas sevī ietver patstāvīgu un individuālu treniņu darba organizēšanu, jo treneris diemžēl to nepiedāvā. Otrkārt, diskutabls aspekts ir tas, vai treneris, kurš saņem 300 latus pamatdarbā, katru mēnesi saņemot papildus 2 tūkstošus, kļūs motivētāks darbam ar nākamajām zvaigznēm vai tieši otrādi – nodrošināts un laisks?

3) „Ko gan spētu paveikt treneris, ja viņam nebūtu radīti apstākļi treniņu darbam?” – norādīja vēl kāds, aicinot dalīt 50% trenerim, 50% - sporta skolai.

Un tā diskutēt par niansēm vēl neradītai sistēmai var ilgi un pamatīgi. Tomēr stāsts ir par principu, kuru katrs uztver citādi, un viņam uz to ir tiesības. Šeit nu katram spēlētājam ir jāatceras, kā un pateicoties kam viņš ir tur, kur viņš ir. Tāpat viņam pašam ir jāizvērtē tas, vai ir kāds, kas par to ir pelnījis atlīdzību, tāpat pašam ir jālemj par apmēru un biežumu. Ideja, kas tika aizsākta pirms aptuveni 5 gadiem, bija apsveicama, taču – šādā jautājumā mākslīgi neko nav iespējams panākt. Māris Čaklais ir rakstījis šādas dzejas rindas:

„Un tikai reiz pa reizei
Kāds atgādina viņam,
Ka dziesma nav par krekliem,
Bet ir par sirdsapziņām.”

Diemžēl pirms dažiem gadiem daudzi pēdējā brīdī aizdomājās par krekliem. Reizi pa reizei ir jāatgādina arī par sirdsapziņām. Cerēsim, ka tās pateiks priekšā.