Krāniņi un galvas

Krieviem ir tāds paviegls humora un satīra seriāls Naša Raša (mūsu krievija – kriev.- angļ.), kas allaž sākas ar teikumu – Tikai šajā valstī... Ja mēs izmantojam šo pašu formu, tad par KHL varētu sarakstīt daudz. Taču paskatīsimies uz dažām parādībām, kas tomēr liek grūtsirdīgi nopūsties. Bez ļaunuma...

Tikai KHL var notikt tā, ka līgas Prezidents, kas reizē ir arī viena kluba prezidents, pēc zaudētas sērijas sāk ģērbtuvē lamāt pretinieku komandas uzbrucēju... Aleksandrs Medvedevs nav šajā līgā no malas – viņš ir tās vadonis, idejiskais un praktiskais iedvesmotājs. Tieši viņš kopā ar domu biedriem iedzīvināja KHL ideju. Viņam pieder arī galvenais vārds, ja runājam par vienu no līgas smagsvariem – Sanktpēterburgas SKA... Kad šopavasar Gagarina kausa izcīņas otrajā kārtā SKA zaudēja Atlant, līgas boss ieskrēja uzvarētu ģērbtuvē un mierīgi pārtraucot interviju, sāka lamāt uzbrucēju Oļegu Petrovu par viņa izteicieniem. Ko tādu Petrovs bija teicis? Sērijas gaitā SKA hokejisti uzvedās visai agresīvi un pēc viena mača, Atlant uzbrucējs presei mierīgi pateica – sak, pretiniekam nevajadzētu tik daudz runāt un nodarboties uz laukuma ar netīrām lietām, jo viņi jau patiesībā šeit ir tāpēc, ka NHL viņiem nav ko meklēt... Tad nu, lūk, Medvedevs paņēma Petrovu zem rīkles un kliedza: - Tu, bļeģ, teici, ka viņi ir otrā šķira? Tu teici, ka viņi ir otrā šķira? Ej viņiem un atvainojies!
Tādā garā KHL prezidents nespēja nomierināties kādu minūti, līdz saprata, ka žurnāliste, kas bija intervējusi Petrovu, savu diktofonu nav izslēgusi. Tomēr, viss jau bija pateikts. Ja KHL prezidents ir tik nervozs un neadekvēts, tad nav jābrīnās arī par citām lietām, kas notiek ap šo visnotaļ ambiciozo projektu.

Nu, piemēram – līgas paplašināšanās. Krievu lielummānija ir vienkārši nepārspējama. Kā un kāpēc viņi domā veidot šo projektu tālāk? Pirmajā gadā pievienojuši KHL Rīgu, Minsku un Astanu, varēja domāt, ka tas būs stāsts par bijušo PSRS Ausgtākās līgas čempionātu. Loģiski – nostaļģijai ir liela loma. Taču tad sekoja dažas atkāpes. Vispirms mūsu pašu Koziolam izdevās KHL večiem iestāstīt, ka Somija ir labs tirgus – mēs meklējām un lāpījām savu ledus trūkumu, bet līga bija pārliecināta, ka tādā veidā arī somus varētu ievilkt zem KHL lietussarga vai vismaz izviest kādu mārketinga makšķeri. Apdedzinājušies ar vietējās federācijas nostāju, viņi atgriežas pie kaut kā zināmāka – Ukrainas. Taču šeit KHL netiek pāri ukraiņu bardakam... Tad tiek nolemts, ka ukraiņus aizstās slovāki. Vai atceraties, tas viss pērnvasar notika dažu mēnešu laikā, tādejādi padarot sezonas kalendāru par lielo nezināmo līdz pat augustam, kad normāli jau sen vajadzēja saprast – ko darīsim? Slovāki ar pirmo nepadevās un izrādās – pēc nepilna gada, tā pati federācija, kas bija pret, tagad saka Popradas lauvām – ejiet un spēlējiet! Ar to gan brīnumi nebeidzas – KHL plānos ir nākamgad piesaistīt vēl vienu klubu no Itālijas, no Milānas. Tad līgas vadība ieminējās, ka nebūtu slikti arī veicināt Āzijas hokeja attīstību un teicās, ka ilgtermiņā KHL spēlētu arī komandas no... Ķīnas. Vārdu sakot – līgas paplašināšanās atgādina par to, ka pasaule ir maza. Nebrīnīsimies, ka vienudien Medvedevs ar savu komandu paziņos, ka viņi KHL pievienos...NHL klubus. Loģikas šim piemēram nav? Bet, kur tā ir šobrīd?!

Tā noteikti nav idejā par laukumu izmēru samazināšanos, ko KHL vēlas eksperimentālā kārtā ieviest, sākot ar nākamo sezonu. Domāts, ka ar to varētu tikt aplaimoti seši klubi, arī mūsu Dinamo. Kāpēc tas būtu jādara, neviens paskaidrot nevar. Jautri, ka šī ziņa par laukuma izmēriem, parādījās laikā, kad Starptautiskā hokeja federācija nolēma, ka Soču olimpiskais hokeja turnīrs tiks spēlēts uz lielajiem laukumiem. Tātad – tehniskajiem krieviem laukuma izmēri varētu būt svarīgi. Kāpēc KHL taisa šo eksperimentu? Vai tā ir kaut kādu grupējumu cīņa? Turklāt, ielāgojiet – līga nemaz nevēlas pāriet uz Ziemeļamerikas laukumu standartiem. Viņi sākumā domā par tā sauktajiem somu variantiem, kas ir kaut kas pa vidu – starp lielajiem un mazajiem. Tātad, nevar teikt, ka viņi akli grib nokopēt NHL. Tajā pašā laikā – nevar teikt, ka viņi grib radīt paši savu identitāti ar šo tehnisko ledus laukumu risinājumu, jo – tas būs tikai eksperiments, kurā iesaistīti tikai seši klubi. Ufa, Kazaņa, Jaroslavļa, Minska, Rīga un Maskavas Dinamo. Gribēja arī Vitjaz, bet viņiem pateica – nē, jūs nedrīkstat! Kāpēc? Kur šajā idejā doma un apakšdoma, pagaidām skaidrība nav. Būšot lielāka dinamika, interesantāk skatītājiem. Tā viņi saka. Meklēt atkal loģiku vai kaut kādus aizmetņus saprātam – velti.

Tikai KHL vadība var paziņot, ka NHL klubi ir alkatīgi naudas plēsēji, bet tajā pašā laikā samaksāt vienam vārtsargam sešus miljonus dolāru par dažiem šajā līgā pavadītajiem mēnešiem. Tas attiecas uz NHL klubu iespējamajām pirmssezonas spēlēm Krievijā, kas aizsākās pērn un solījās kļūt par tradīciju. Redzot, ka krievi burtiski deg nepacietībā dabūt atkal pie sevis kādu no Ziemeļamerikas lielajiem klubiem, NHL rīkojās kā biznesmeņi – ja vēlaties, tad maksājiet. Runa esot par 3 miljoniem dolāru. Uz to KHL atbildēja, ka tādu naudu šeit neviens amerikāņiem negrasās dot – tad jau labāk, lai tiek bērnu hokejam. Doma skaidra. Tikai tādā gadījumā, par bērniem vajag runāt arī reizēs, kad daži KHL klubi vienkārši met uz galda pasakainas summas spēlētājiem, kas patiesībā tādu naudu savā vecumā nav nedz nepelnījuši, nedz redzējuši. Runa ir par tā paša Medvedeva komandas SKA lielo iekāri iedot sešus miljonus dolāru vārtsargam Nabokovam. Kad pēc pirmajiem diviem mēnešiem hokejists saprata, ka viņš tomēr nevar attaisnot savu saimnieku ambīcijas, komanda viņam izmaksāja nolīgtos sešus citronus, bet dzēsa līgumā atrunātos un garantētos četrus gadus... Laikam jau arī – bērnu dēļ. Tajā pašā laikā – nebūs brīnums, ka individuāli kāds no KHL klubiem samaksās NHL kolēģiem, lai viņi paciemotos šajā pusē.

Tikai KHL klubā var būt tā, ka komandas menedžeris ir izbrīnīts, kad cits viņa kolēģis no Rīgas, nesaprot jautājumu – klau, vai tu play off laikā uz soliņa nestāvēsi? Tas, kā krievi ņemas ap komandu komandtiltiņiem, ir vienkārši aizkustinoši. Tur treneriem drīzāk ir otršķirīga, ja ne mazāka loma. Tieši tāpēc nav jābrīnās, ka arī spēlētāji, sajūtot šo krievu īpatnību, visai ātri saprot, kā veidot un vadīt strāvojumus. Piemēram, vārtsargam Hašekam pietika tikai ar vienu mēnesi, lai panāktu, ka Spartak vadība nomaina komandas treneri. Citā komandā – Omskas Avangard – treneris uz sezonas izšķirošo spēli nemaz netika pielaists pie ruļļiem. Somu speciālists Raimo Sumanens gaidīja, kad viņu šoferis savāks no viesnīcas, taču komandas vadība un īpašnieki nolēma, ka viņi var iztikt bez trenera... Tā bija play off sērijas septītā spēle, kuru, protams, Omska zaudēja! Nenāk par ļaunu atgādināt mūsu pašu Dinamo akcionāru Juri Savicki, kas KHL pirmajā sezonā, nevis apbalvoja pretinieku komandas labāko spēlētāju, kas bija pelnījis savu atzīšanu, bet gan šo dāvanu gribēja spītīgi iedot mača tiesnešiem, kas neesot bijuši godīgi vērtētāji... Starp citu, Savickis tīri labi ierakstās KHL augšējo stāvu noskaņās, jo šopavasar paziņoja, ka viņa komanda neņem naudu no negodīgām bankām. Šādā līmenī neviens cits no KHL klubiem nav bijis, kas tikai nozīmē – mēs radam jaunu sponsorēšanas ētikas kodeksu... Pieņemu, ka šo apsmaida ne tikai Krievijā, bet arī visā pasaulē.

Tikai KHL ir tā, ka... Jā, līgai ir lielas ambīcijas, bet ir arī nacionālās īpatnības. Projekts labs, bet viegli sacūkojams, ja krievi turpinās mērīties ar krāniņiem. Bez tā viņi, protams, nevar, tomēr – konceptuāli, KHL ir laikā un vietā. To nevar noliegt.