Brīvs hokeja tirgus, ar rokudzelžiem

Hosu nevarēsim Rīgā paturēt – par to laikam nevajadzētu ne lauzīt galvu, ne mest ar akmeni uz Savicka ložas pusi. Marsels šogad brīvajā tirgū būs uz izķeršanu, jo katram krievu klubam vajag ne tikai treknu tītaru, bet arī spožas spalvas. Hosa pieder pie spalvām, jo KHL šīs sezonas labākajam snaiperim pietiek argumentu, lai viņš tiktu ierakstīts daudzu klubu priekšnieku blociņos un pasvītrots ar treknu zīmuli. Ja vēl pērn slovāka acīgums uzbrukumā tika uztverts rezervēti – viņš tā arī nespēja neko dižu dabūt no tirgus – tad šogad viss ir savādāk. Divus gadus pēc kārtas gozēties pa labākā vārtu guvēju tabulas augšgalu – tas ir nopietni! Ja pieņemam, ka šogad Hosa spēlēja Rīgā par 450 000 EUR sezonā (neoficiāla informācija, taču šis skaitlis varētu būt ļoti ticams), tad jauno līgumu Dinamo viņam varētu labākajā gadījumā dubultot. Tā būtu summa, par ko Rīgas komanda varētu tirgū dabūt trīs labus NHL fārmklubu hokejistus, turklāt – ar daudz vispusīgāku pievienoto vērtību nekā Hosam, pirmkārt, jau paturot prātā uzbrucēja varējumu aizsardzībā. Taču ar to vien, ka mēs varam atrast ap 900 000 EUR savam rezultatīvākajam uzbrucējam, tos mēģinot noapaļot – teiksim, līdz vienam miljonam - nepietiek... Krievu komandu neoficiālie piedāvājumi šobrīd ir sākot no 1 300 000 EUR, kas Rīgai nav nedz paceļami, nedz vajadzīgs. Neaizmirsīsim, ka Hosa savu trāpīgo roku tā pa īstam piešāva, atrodoties Dinamo kreklā – pirms tam par viņu runāja kā par talantīgā Hosas jaunāko brāli. Izmalies cauri NHL dažādām komandām, Marsels viņpus okeānam tā arī neatrada savu spēli – pat Rangers laikā, atrodoties vienā maiņā ar Jāgru, slovāka individuālais pienesums bija, maigi izsakoties, pieticīgs... Tātad – Hosa aizies, sākam pie tā pierast, turklāt šim lēmumam nav nekā kopēja ar sentimentu par skaisto pilsētu un līdzjutējiem, kā labpatikās pirms pāris nedēļām uzsvērt komandas akcionāram Jurim Savickim. Marsels kā vecpuisis vismazāk gatavojas aizdomāties par sadzīviskajiem kontrastiem, kas viņu sagaida viņpus Zilupes – viņš vienkārši paņems naudu. Lai Hosam tiek, jo tā būs godam nopelnīta, tajā pašā laikā varam būt gandarīti, ka Rīga ar savām iespējām no šī hokejista izspieda teju vai maksimālo.

Nākamais, par ko vajadzētu uztraukties – vārtsargs un aizsardzība. Ar Pruseku neviens līgumu nepagarinās, jo pārāk uzkrītošas bija viņa problēmas ar veselību. Arī viņa vecuma slieksnis neiedvesmo. Arī Masaļskim līgums beidzies, taču atšķirībā no Pruseka, Edgara kārts tomēr piestāv Rīgas komandai. Stabili kļuvis par kluba pirmo vārtsargu, īsta rakstura un meistarības pārbaude viņam bija Gagarina kausa izcīņas laikā, kad vispirms Masaļskis ielika drošus pamatus mūsu sensacionālajai uzvarai pār SKA, bet pēc tam Latvijas izlases vārtsargs, spēlējot ar pretsāpju līdzekļiem, otrajā kārtā pabaidīja arī MVD un Znaroku. Masaļskim ir ko likt uz galda sarunās par jauno līgumu, turklāt viņa pašreizējais statuss ļauj operēt arī ar citu KHL klubu piedāvājumiem – kā brīvais aģents Edgars varētu gana sekmīgi sevi piedāvāt tirgū, kur viņa alga varētu būt robežas no 150 000 – 200 000 EUR gadā, pēc nodokļu nomaksas. Rīga varētu viņam piedāvāt vismaz trīs gadu līgumu, kas spētu, pirmkārt, piesiet hokejistu mājām, otrkārt, ilgtermiņa gadījumā ir iespēja runāt par dažām atlaidēm kopējā cipara kontekstā. Saprotams, ka svarīgs ir Edgara veselības stāvoklis, taču, ja tas komandas ārstiem bažas neraisa, tad ar Masaļski vajadzētu vienoties pēc iespējas ātrāk. Par otro numuru galva būs jālauza vairāk: Muštukovs tāds varētu būt, bet vēl nav, savukārt par Enkuzenu interesi izrāda daži Ziemeļamerikas klubi ar tiešu NHL sasaisti, kas Naura vecumā būtu izmantojama kārts. Starp citu – arī Masaļska gadījumā vismaz viens NHL klubs ir sarosījies, taču tad Edgaram vajadzētu rēķināties ar divvirziena līgumu, tātad, iespēju, ka viņš paburzās pa fārmklubu. Pirmajā līguma gadā tas ir neizbēgami un tas vārtsargam sola ienākumus labākajā gadījumā 100 000 dolāru sezonā, kas, atņemot nodokļus, uz KHL iespēju fona ir nožēlojams cipars. Nez vai Masaļskis savā vecumā ir gatavs Ziemeļamerikas piedzīvojumiem bez garantijām. Protams, var jau gadīties arī veiksme, taču varbūtība ir niecīga. Komandas otrā numura meklējumi būs vēl viens pārbaudījums Rīgas Dinamo menedžmenta kompetencei, kas, visticamāk, varētu apstāties pie kāda jauna skandināva talanta.

Kluba vadība jau pirms kāda laika publiski iespiedzās, ka arī komandas kapteinim Sandim Ozoliņam viņi piedāvās kontraktu uz vēl vienu gadu. Uzskatīsim, ka, turot šo vārdu, Savickis&Co jau tuvāko nedēļu laikā spēs vienoties par līguma nosacījumiem ar Dinamo šīs sezonas idejisko līderi. Tiktāl viss būtu skaidrs, taču viss pārējais mūsu aizsardzības brigādē izskatās pēc pirkstiem un zobiem – proti, kod kaut vai bez protēzēm, vienalga būs sāpīgi... Mums ir divi aizsargi, kam garantēti līgumi arī uz nākamo gadu – Jēkabs Rēdlihs un Oskars Cibuļskis. Starp citu, pirmais būs stabila jaunās sezonas vērtība, otrais potenciāli varētu būt pie pamatsastāva, ja apstākļi sakritīs. Kas notiek ar pārējiem? Vienā grupā ir liekami Galviņš un Sotnieks, kas atbilst tā sauktajam ierobežotajam brīvo aģentu statusam. Tas nozīmē, ka pēc KHL noteikumiem (28 gadi un jaunāki), šiem abiem komanda var piedāvāt līgumu, kas ir par 20 procentiem lielāks nekā viņi pelna pašreiz. Arī citas līgas komandas neko vairāk nesolīs un nedos, jo tā paredz KHL reglaments. Zinot, ka Galviņam pašreizējais līguma apjoms patiešām ir neadekvāti zems viņa ieguldījumam, maz ticams, ka Guntis piekritīs šiem minētajiem plus divdesmit procentiem. Tad drīzāk viņš meklēs kādus variantus ārpus KHL, bet – tad ir jābūt pārliecībai, ka Eiropā kāda cita komanda viņam pilnīgi droši maksās vairāk nekā Dinamo. Galviņa problēma ir viņa pašreizējais CV, kas, priekš lielāka līguma, piemēram, Šveicē, nevelk. Bet somiem un zviedriem pašiem ir tādu aizsargu pārpalikums. Braukt uz Ameriku, nozīmē – cerēt, ka paveiksies. Prognozēju, ka Galviņš tomēr komandā nepaliks un izmantos iespēju, pameklēt darbu ārpus KHL robežām – tikai naudas dēļ, jo ar patikšanu Guntim viss ir kārtībā. Aģenta loma noteiks šī talantīgā hokejista nākotni. Ar Sotnieku arī nav viegli, lai gan viņam tieši psiholoģiskajā ziņā būtu ērti pieņemt lēmumu par principu - pluss divdesmit procentu. Komandas pamatsastāvā viņš beidzot ir nostiprinājies, tagad vajadzētu šīs iemaņas noslīpēt. Tajā pašā laikā pēc Vankūveras spēlēm Sotnieku piemin vairāku NHL klubu sistēmas skauti. Saprotams, tas atkal ir stāsts par gribēšanu mēģināt – viņš vēl ir tajā vecumā, ka varbūt ir vērts riskēt, bet tas saistīts ar paša izpratni un ambīcijām. Jā, arī gribasspēku. Var paveikties, var – neizdoties. Tagad, paliekot Rīgā – karjera turpinās pa augšupejošu līkni, tur Amerikā – kā kazino...

Vēl pirms šīs sezonas trenerim Šupleram bija divi peramie zēni no Dinamo aizsargu korpusa – Sorokins gāja ar pirmo numuru, bet Krišjānis Rēdlihs mazliet iepakaļ. Attiecībā uz Oļegu, sezonas gaitā viss izmainījās – kopā ar Ozoliņu viņi bija stabilākais pāris, bet tajās spēlēs, kurās Sandis nepiedalījās savainojumu dēļ, Sorokins pārliecinoši kontrolēja skaitliskā vairākuma izspēli. Komandai viņš noteikti būtu labs palīgs arī nākamgad un, var pieņemt, ka Oļegs piekristu jaunam līgumam ar mazu astīti uz augšu. Tas būtu tikai godīgi pret viņa šīs sezonas ieguldījumu, jo faktiski uz ledus viņš bija vismaz savas divas reizes labāks par algu, ko viņam maksāja Dinamo. Atcerēsimies, ka pirms gada Sorokins tika izmalts cauri tā sauktajam redrafta sietam, kas viņa darba samaksu apcirta uz pusi. Ar Rēdlihu vecāko ir mazliet savādāk – viņš atsevišķās epizodēs patiešām nodemonstrēja, kāpēc savulaik ticis ņemts Ņūdžersijas Devils apkampienos, tajā pašā laikā bija situācijas, kurās no Krišjāņa prasījās brāļa Jēkaba niknums un mazā Miķeļa sparīgums. Kāpēc Šuplers viņu sēdināja malā, tas jāprasa pašam trenerim, taču – kā piektais vai sestais komandas aizsargs, Kiršs būtu Rīgas lietaskoks arī nākamgad. Nedrīkst tik vieglprātīgi atteikties no tādas pieredzes, ko uzskatāmi apliecināja šī gada eksperiments ar Lī Svetu – kad treneris saprata, ka tepat viņa degungalā ir ne tikai līdzvērtīgi, bet labāki aizsargi (Sorokins, Rēdlihs vecākais), puse sezonas bija pagājusi. Rodrigo Laviņš divas trešdaļas no sezonas bija komandas stabilākais aizsardzībā, pie beigām – mazliet sagura. Norakstu to uz fizisko slodžu apmēru, kas šajā gadījumā bija atzīmējama ar Vankūveras zīmogu. Laviņš gribētu palikt komandā vēl vismaz vienu gadu, tajā pašā laikā varētu padiskutēt par viņa ātruma īpašībām. Par pieredzi un lēmumiem laukumā atbildīgās situācijās – nav iebildumu. Menedžeru vietā piedāvātu Rodžeram tā saukto mēģinājuma (try out) līgumu, kas hokejistu stimulētu sevi apliecināt treniņnometnes laikā. Tiesa, tāda pieredze komandai līdz šim nav bijusi, ja neskaita dažus eksperimentus sezonas laikā, jau kaujas apstākļos...

Saprotams, ar nosauktajiem vien nekas mūsu aizsardzībā ne sāksies, ne beigsies. Ja pieņemam, ka attaisnosies runas par viena stabila Latvijas izlases aizsarga piesaistīšanu sastāvam (Reķis, Pujacs vai Jerofejevs? – zemāk izklāstā tiks apzīmēts kā Jaunais X), tad uz galdiņa figūras pārbīdās visnotaļ intriģējoši. Tādā gadījumā, vajadzētu saprast, vai ir jēgas cīnīties par Laviņu un pārliecināt Galviņu – būsim racionāli, sastāvam ir robežas. Tajā pašā laikā bez svaigām asinīm Dinamo jaunās sezonas aizsardzība nav iedomājama. Mēģināsim iztēloties trīs versijas:
1) Ozoliņš, Sorokins, Jaunais X, J.Rēdlihs, Sotnieks, Kr. Rēdlihs, Cibuļskis,
kā astotais fārmklubā – Laviņš.
2) Ozoliņs, Sorokins, Jaunais X, J. Rēdlihs, Sotnieks, Laviņš, Kr.Rēdlihs,
kā astotais fārmklubā – Cibuļskis.
3) Ozoliņš, Sorokins, Jaunais X, J.Rēdlihs, Laviņš, Cibuļskis, Kr. Rēdlihs,
kā astotais fārmklubā – Ričards Birziņš.
Saprotams, tās ir tikai spekulācijas, bet neviens mums neliedz tās šobrīd vērpt. Vajadzētu atcerēties, ka mēs šogad bijām komanda, kas KHL ielaida daudz vārtu. Protams, ne jau tikai vārtsargs un aizsardzība spēlē aizsardzībā, taču viņi ir pirmie pa līdzjutēju rokai, vai –pēdējie pirms pretinieka uzbrukuma nūjām.

P.S. Paturēsim prātā, ka KHL vēl var ieviest izmaiņas reglamentā, kas, piemēram, atsaka ārzemju komandām (Rīgai, Minskais, Astanai) tā sauktās ārzemnieku kvotas - tas nozīmē, ka jebkurš mūsu spēlētājs šajā tirgū vairs nebūs ārzemnieks. Tad Rīgā ar savējiem var nepietikt, jo divas trešdaļas no sastāva mierīgi dabūs labus piedāvājumus Krievijā.