Sendienu zvaigzne un viņas debesis

Viņa Latvijas sportā bija un palika kaut kas ārkārtējs. Sieviete, kura tālu apsteigusi savu laiku, un droši vien ar labiem panākumiem spētu piedalīties Rīgas TTT labākajās dienās pēc trīsdesmit vai četrdesmit gadiem (sešdesmitajos un septiņdesmitajos iepriekšējā gadsimta gados). Taču Ernai Eltermanei liktenis bija lēmis piedzimt par agru un spīdēt tālajos trīsdesmitajos. Latvijas sieviešu basketbola pirmsākumos, kad viņas daudzpusīgos panākumus apbrīnoja visa mūsu zemītes sporta draugu saime. Vienīgi Elfrīda Karlsone varēja ar Ernu mēroties...

Rīgas meitene Erna mācījās 4. ģimnāzijā un agri vien sāka izpausties sporta laukumos. Vispirms jau vieglatlētikā, kur skrejceļā viņu pamanīja Latvijas sporta biedrības rīkotāji, uzaicinot pie sevis. No LSB startējot, tika gūti pirmie panākumi augstlēkšanā (1,35 m), lodes grūšanā (9,87 m), tāllēkšanā (4,78 m). Jaunā sportiste arī labi slēpoja, cītīgi peldēja. Vajadzēja arī krietnu dūšu, lai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados saņemtos “plika skraidīt ļaužu priekšā’ (kā to pa ne tikai pa kaktiem čaukstēja smalkās sabiedrības tantiņas).
Taču — pasaulē, izrādās, ir arī tik interesanta un aizraujoša spēle, kā basketbols! Roka niez izmēģināt gremdes arī volejbolā. Lai notiek — kas brīvā valstī brīvai pilsonei gan varētu to liegt? Tiesa, katra sporta veida trenētājs vai rīkotājs greizsirdīgi rūc, vērojot sportistes aizraušanos ne tikai viņa piekoptajās un ieteiktajās, bet arī citās jomās. Taču Erna paspēj visu un visur. Līdz laikam, kad jākļūst precētai...
Pabeidzot sarunu par vieglatlētiku atgādināsim, ka Eltermanes "zvaigžņu gads" šajā sporta veidā bijis 1935. gads.
100 metrus tad viņa skrēja 13,4 sek., augstumā lēca 1,40 m, lodi grūda 10,27 m, bet vislabāk uzstājās tāllēkšanā.
Ja 1930. gadā sportiste spēja lēkt vien 4,68 m, tad 1935. gadā divas reizes laboja Latvijas rekordu — 5,19 m un 5,47 m. Pēdējo rezultātu tālaika prese dēvē par fenomenālu — un tāds pēc tiem mērogiem sasniegums arī ir. Tas noturas cauri karam līdz pat padomju laikam, vairāk, nekā desmit gadus...

Ja vīri groza bumbu kopj neatlaidīgi un brīžiem pat nežēlīgi jau kopš divdesmito gadu sākuma, tad dāmām pirmās meistarsacīkstes notika vien 1933. gadā. Tiesa, jau krietni iepriekš bija atsevišķi mēģinājumi piesaistīt zem groziem arī sievietes. Kā pirmo oficiālo sacensību Latvijā varam pieminēt Liepājā notikušo. 1923. gadā te ritēja 1. strādnieku sporta svētki. Daudzu sporta veidu sabiedrībā te sacentās arī divas Liepājas dāmu basketbola komandas, uzvarēja pirmā vienība ar 8:0. Kā redzam, tolaik ar izcilu rezultativitāti basketbols vis neizcēlās, jo astoņi punkti 40 spēles minūtēs šķiet gaužām maz. Arī treniņi tolaik ar mūsdienām nav pat salīdzināmi. Pirms kara pat vīri uzskatīja, ka varen daudz un labi gatavojas, ja trenējās divas – trīs reizes nedēļā. Plānveidīga trenēšanās ar atsevišķu spēles elementu izkopšanu, ar fiziskā spēka nostiprināšanu gandrīz nekad nenotika, sanāca tāpat vien kopā sporta zālē un pamētāja pa grozu, tad uzspēlēja “uz diviem galiem”. Spēles taktika bija primitīva, tā ierobežojās ar bumbas piespēlēšanu iespējami brīvākai partnerei, kura tad ar abām rokām turot bumbu pamatīgi atvēzējās metienam. Uz šāda fona Ernas Eltermanes sporta un darba mīlestība kā arī spēles izjūta gaužām izcēlās. “Prātīgās meitenes” sportā nesātīgo Ernu pat uzskatīja par… maķenīt jukušu. Jo viņa, trenēties iesākusi, metienos aizmirsās tiktāl, ka zāles dežurantam nācās atgādināt: vairs necik tālu nav pusnakts.
Tajos senajos laikos Rīgā basketbolu dāmas tā īsti pamanīja vien ar 1929. gadu, kad draudzības spēlē sacentās Latvju Jaunatne ar Latvijas Sporta biedrību. Laikam jau necik nopietna šī sacensība nebija, jo rezultāts noslīcis gadu un pārmaiņu dzīlēs. Tas mačs notika vēl bez Ernas klātbūtnes. Viņas laiks pienāca ar sporta biedrību “Universitātes sports”, kura devusi Latvijai ne vienu vien izcilu tās sporta slavas kopēju.

No vēstures lappuses neizraut – Latvijas studentes pirmskara laikā ar Eltermani priekšgalā vienu reizi kļuva par Vispasaules studentu spēļu čempionēm, divas reizes ieņēma godpilno otro vietu. Tikai… 1933. gadā Turīnā, kad Latvija bija pirmā, sāncensēs uzstājās viena vienīga Itālijas komanda, kura tad tika pieveikta ar 9:6. Ar to pietika gavilēm. 1935. gada spēlēs Budapeštā laukumā izgāja jau tŗīs vienības un Latvija uzveica Ungāriju (30:26), toties zaudēja Polijai (15:27). 1937. gadā Parīzē atkal atbrauca tikai divu valstu studentes basketbolistes – Latvija un Polija – kas tad trijās sacensībās noskaidroja, kura skaitīsies labākā studenšu komanda pasaulē. Polija summā sanāca pārāka – 23:29, 30:26, 37:29. Otrā vieta, tālāk – tukšums.
Salīdzinājumam varam atcerēties Latvijas studenšu atgriešanos Vispasaules studentu spēlēs 1997. gadā. Toreiz turnīrā piedalījās jau 24 valstu pārstāves, kuru pulkā Latvija izcīnīja cienījamo sesto vietu, uzvarot Portugāli, Turciju un Dienvidkoreju, bet zaudējot ASV, Kubai un Krievijai.

Sensenos laikos — līdz pat TTT pirmsākumiem — sieviešu basketbolā visa galvenā spēkošanās bijusi un palikusi starp Rīgu un Liepāju. Turklāt pilsētā zem liepu lapām komandu skaits allaž bijis pat kuplāks, nekā galvaspilsētā. Lūk dažas rindas no Alfreda Štromberga publikācijas "Sporta Pasaulē" 1943. gadā.
"Nevienam nav noslēpums, ka Liepāja jau ilgāku laiku lepojas ar talantīgām un spējīgām basketbolistēm. Vairāk kā desmit gadus rīdzinieces savas vienīgās pretinieces atradušas tieši Kurzemes metropolē. Nekur citur Latvijā sievietes basketbolu nespēlēja. Ja aizvadītos desmit gados liepājniecēm vienmēr nācies atzīt rīdzinieču pārākumu un Latvijas meistarnosaukums nekad nav no Rīgas mūriem aizceļojis, tad tikai tādēļ, ka Rīgā atradās ļoti spēcīgais US piecnieks — studenšu pasaules meistarvienība. Dažus gadus Rīgā varēja sameklēt tikai šo vienu pašu US sieviešu basketbola vienību, kamēr Liepājā tādas bija pat sešām dažādām biedrībām!"
Liepājnieks savas pilsētas patriotismā nedaudz pārspīlē, trīsdesmito gadu nogalē dāmas sāka izmēģināt spējas pie groza arī citās Latvijas pilsētās. Tomēr fakts paliek fakts — pirmās republikas laikā (līdz 1940. gadam ieskaitot) Latvijas septiņās meistarsacīkstēs ir spēlējušas tikai rīdzinieces un liepājnieces. Pēdējoreiz dalībnieču skaits sasniedzis rekordu — astoņas komandas (5 no Rīgas, 3 no Liepājas). Taču trīsreiz kārtējo gada meistartitulu izspēlējušas vien divas vienības, pārvēršot čempionātu par mačsacīksti Rīga — Liepāja.
Varam iedomāties, ka uz šāda fona, ar šādu "slodzi", mūsu talantīgākajām basketbolistēm — Ernai Eltermanei, māsām Gailītēm, Mirdzai Švēdei — basketbolisku izaugsmes iespēju praktiski nebija. Tāpat gan notika arī visā Eiropā, kur dāmu basketbols bija visai nīks un bieži tika spēlēts no gadījuma uz gadījumu. Arīdzan studenšu pasaules meistarsacīkstēs dažkārt Latvijas komandai sāncensēs nebija vairāk par divām vienībām. Tikai tajos laikos sportiste – ja patiesi bija sportiste, nevis svētdienas viešņa sporta laukumā —darīja visu, sacentās visur, kur vien tika klāt. Eltermanes piemērs un augšminētie sasniegumi ir spilgtākais raksturojums šai daudzpusībai.

Ir vērts pieminēt vārdus, kurus Ernai Eltermanei — Miķelsonei veltījis izdevums "Fiziskā kultūra un sports" 1939. gadā.
"Kopš 1933. gada Eltermane — Miķelsone startē no US. Jo sevišķi vērtīgs spēks viņa bija savai komandai basketbolā un arī volejbolā. Basketbolā viņa bija lieliska cīnītāja uzbrukumā, veikla spēles vadītāja, grozu guvēja un atradās vienmēr stabilā formā. Ja viņa atstāja spožos panākumus vieglatlētikā, tad tas notika tikai mīlestības dēļ uz basketbolu. Volejbolā Eltermane arī vēl tagad ir viena no mūsu vislabākajām gremdētājām."
Taču Latvijas sportam kopumā Erna "gremdētāja" nav bijusi nekad. Drīzāk gan gluži otrādi...

Erna Eltermane — Miķelsone.

#Dzimusi Rīgā 1913. gada 27. janvārī. Mirusi Rīgā 1994. gada 22. jūnijā.
#Pasaules studentu čempione basketbolā 1933. gadā, otrās vietas ieguvēja 1935. un 1937. gadā.
#Seškārtēja Latvijas čempione no "Universitātes sporta" basketbola komandas.
#Trīskārtēja Latvijas meistare volejbolā un tāllēkšanā, divkārtēja — galda tenisā, pa reizei — augstlēkšanā un lodes grūšanā.
#Tāllēkšanā uzstādījusi divus Latvijas rekordus — 5,19 un 5,47 metri—1935. gadā.
#Daudzkārtēja Latvijas Universitātes meistarsacīkšu uzvarētāja — arī slēpošanā.
#Beigusi Latvijas Universitāti1937. gadā.
#Bija precējusies.