Nolans, dūmi, seski un...alus

Starp citu, reiz jau Kirovs Lipmans tam visam gājis cauri – tas bija deviņdesmit devītā (1999) gada vasarā, kad Latvijas izlase izlidoja no A grupas un meklēja jaunu treneri. Pieteicās Haralds Vasiļjevs, kas tobrīd atļāvās nostāties pret iepriekšējos gados valdošo straumi... Runa bija par kapteiņa Znaroka piekopto dienas kārtību, kam neviens neredzēja tālāku risinājumu un, kas dzina izlasi arvien lielākā purvā. Paši hokejisti tur grozījās kā uz karstas pannas – krievi rakstīja vienu vēstuli, latvieši citu... Pirmie aizstāvēja Znaroku, otrie – jauno treneri. Jā, jā, tie vēl bija laiki, kad oficiālā darba valoda Latvijas izlasē bija krievu. Vasiļjevs nāca kā cilvēks no malas un tieši tāpēc varēja mierīgi atļauties tādus cirtienus, ko ne pati komanda, ne vēl jo mazāk LHF prezidents ar visu valdi – neatļautos... Izmest Znaroku no komandas, nozīmēja ne tikai nostāties pret pusi no komandas, bet arī sadragāt valstsvienības kapteiņa autoritāti, kas tolaik bija neapspriežams temats. Neaizmirsīsim, ka runa ir par cilvēku, kurš tomēr bija izlases labā paveicis kaut ko diži vairāk, nekā te viens otrs no pēdējā pavasara... Tātad – Vasiļjevs skaldīja un vinnēja. Turnīrā par tiesībām atgriezties A grupā – bija tolaik tāds eksperiments – Latvijas izlase uzvarēja. Pēc tam bija triumfālais Sanktpēterburgas čempionāts, pēc kura izlases krievu gals atkal mēģināja taisīt apvērsumu, pieprasot Vasiļjeva matu kušķi... Lipmans raustījās kā puņķis, jo tā sauktā komandas interfronte viņu spieda pie sienas, bet – konjunktūra un sabiedrības spiediens darīja savu. Bija acīmredzams, ka Kirovs ir kādam apsolījis izrēķināties ar Vasiļjevu pie viņa pirmā klupiena, vienīgi, to vajadzēja sagaidīt. Aizgāja pat tiktāl, ka vieni draudēja nepalīdzēt izlasei olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, tomēr – nekur viņi nelikās... Tie bija laiki, kad Lipmana piesolītā prēmija par sasniegto vietu pasaules čempionātā vai iegūto olimpisko ceļazīmi, bija ar reālu svaru. Jo savos klubos hokejisti pelnīja salīdzinoši pieticīgi. Nu, ja piesolīja naudu, tad varēja arī draugu Znaroku nodot... Tādi bija laiki. Vasiļjevs tika padzīts pēc tam, kad izlase 2001. gada pasaules čempionātā savāca vislabāko sastāvu un, pieņemu – vislielāko promiļu skaitu, ja tādi mērījumi notiktu. Tas bija sagaidāms, bet galveno Haralds Vasiļjevs bija panācis – viņš iedragāja pūstošo kārtību, ko atceramies kā „Znaroka laikus”.

Ko tagad vēlas izdarīt Teds Nolans? Pirmkārt, arī viņš nonāca pie Latvijas izlases kā cilvēks no malas – no dziļas ārienes. Tiesa, ja Vasiļjevam vēl bija kaut kādi mantotie stereotipi, tad Nolanam tādu vienkārši nevar būt. Viņam Latvijas hokejs bija kā balta lapa. Savukārt, mēs par treneri zinājām gana daudz – par sasniegumiem, par viņa dzīves principiem, par hokeja izpratni... Tikai idiots vai naivais varēja domāt, ka tāda personība kā Teds Nolans te ir ieradies kādu pāraudzināt vai pīt līdzjūtības vainagus. Viņa mērķis ir bijis skaidrs no pirmās dienas – komanda. Kas interesanti un zīmīgi – Nolana komandā izrādās nevar nonākt tikai tāpēc, ka tu spēlē Rīgas „Dinamo”... Un arī no citiem klubiem nevienam šeit vieta netiek dāvināta. Treneris pareizi pateica – spēlēs tie, kas grib. Kādam likās, ka tā ir tikai retorika vai Nolana kūkošana, kas nesniegsies tālāk par pirmo treniņnometni, pārbaudes turnīru, nu labi, sliktākajā versijā – pasaules čempionātu. Nekā nebija! Tedis ir kā kulaks zem acs – kā vīrs, kas zina, ko nozīmē ne tikai runāt, bet arī atbildēt par saviem vārdiem. Viņš izcili orientējas komandas ķīmijā, kas daļai no Latvijas izlases spēlētājiem līdz šim ir bijis visnotaļ formāls akts. Nolanam tā nav formalitāte, ko ar katru dienu arvien vairāk sāk saprast arī Kirovs Lipmans. Tedis griezīs, ja būs tāda vajadzība, bet – viņš prot arī līmēt un lāpīt...

Kaut kur pavīd gaisā uzvārdi, kas netikšot ņemti izlasē, kāds sauc iemeslus... Teds Nolans malā atstāj tos, kas nevar (savainojumi), vai negrib (attieksme). Tā nav viņa iegriba – gadiem strādājot kopā ar pieaugušiem cilvēkiem, viņš prot nolasīt no sejām, kas katram aiz ādas. Arī tie, kas domā, ka viņi pārstāv izredzēto paaudzi – jau tiek un tiks atvēsināti. Tieši tas Latvijas hokejam šobrīd ir visvairāk vajadzīgs – iedzīvināt morāles kategorijas, kas sniedzas tālāk par „tikai Rīga, tikai Dinamo”... Olimpiskais kvalifikācijas turnīrs solās būt smags pārbaudījums un, ja godīgi – no tā, kas pieejams publiskajā telpā, nākas lobīt, ka Latvijas izlase var arī pagrūst šo kāroto iespēju. Vieniem tā būs traģēdija, tomēr – par ko mēs runājam vakara beigās? Par komandu... Par tādu veidojumu, kur katram ir pilnīgi skaidrs, kāpēc viņš spēlē un cīnās. Šobrīd viņi – hokejisti – vēl maldās, taustās, bet – jau sāk saprast, vai vismaz nojaust... Nevajadzētu apšaubīt Nolana spēju to visu salikt kopā, pat, ja olimpiskie sapņi pārvērtīsies par murgiem. Šis viens turnīrs neatbildēs uz jautājumu – kas mēs esam pasaules hokejā? Uz to atbildi sniegs Latvijas hokeja sabiedrības spēja aukstasinīgi novērtēt un saprast Teda Nolana darba būtību. Šīs sabiedrības kompetence... Vai Nolanam obligāti ir jāgriež, jātēlo medicīnas darbinieks ar skalpeli rokās? Jā, Latvijas hokejam tas šobrīd ir nepieciešams, jo atsevišķos gadījumos esam palaiduši garām lieliskas iespējas un, tikai tāpēc, ka esam noticējuši dūmu manīgajai būtībai...

Nolanam šobrīd Latvijas hokejā ir jādod tāds pats uzticības mandāts, kādu savulaik Šveice atvēlēja Ralfam Krīgeram. Arī šveicieši pirms piecpadsmit gadiem purpināja par savu īpašo hokeja stilu, ko viņiem tagad viens ārietis vēloties atņemt. Par resursiem, ko vajagot aprūpēt iecietīgi. Par turpmāko vēsture smaida...
Protams, ja mums tas ir vajadzīgs. Ja nav, tad sagaidām olimpisko kvalifikāciju vai pasaules čempionātu, un atkal sākam klaigāt, ka aiz kalniņa dūmi kūp, ka deg pakaļa... Kas tos dūmus kūpināja? Nu, sesku mums pietiek apkārt un, alus dzērāju – tāpat...