Venēcija aizsalusi. Janičenoks cīnās par izdzīvošanu...

Uz "Umana Reyer" klubu, kas mīt Eiropas pērles Venēcijas pievārtē, Janičenoks pārcēlās pirms nedaudz vairāk nekā gada, iepriekšējās sezonas otrajā pusē palīdzot izcelt komandu no 2. līgas pašas apakšas līdz "play off" slieksnim. Astoņniekam pietrūka vienas uzvaras. Vasarā Latvijas izlases aizsargs nolēma pagarināt līgumu. "Te nav viena gada bodīte, ko atver, atmazgā naudu un atkal aiztaisa ciet. Nopietns projekts, kam apakšā ir sava politika un viss notiek visaugstākajā līmenī," oktobrī savu lēmumu pamatoja spēlētājs, tobrīd arī uz sportiskajiem izaicinājumiem skatoties optimistiski. "Skaitāmies absolūtākie favorīti! Nu, tā vismaz runā... Uzdevums no kluba vadības tikai viens - jātiek augstākajā līgā. Ja neizdosies, sezona tiks uzskatīta par neizdevušos. Man šāds noskaņojums patīk, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc šeit paliku."

Pagājuši trīs mēneši, un aina ir pilnīgi pretēja - ar piecām uzvarām 17 spēlēs Venēcija ir trešā no beigām,14. vietā. Zemāk ir tikai izkrišanas zona... Janvāra vidū klubs nomainīja galveno treneri, taču lavīnu tas neapturēja - ar jaunu priekšnieku pie stūres komanda jau zaudējusi divus mačus pret tabulas astesgala klubiem, un šobrīd "Umana Rayer" pēdējo desmit maču bilance ir katastrofāla - 1-9. "Īsumā? Skats nav no labākajiem," šobrīd atzīst spēlētājs. "Tagad galvenais saglabāt vietu līgā. Teorētiski vēl mēģināsim cīnīties par play off, taču nevarētu teikt, ka izredzes ir milzīgas. Pirms sezonas mērķis bija viens, un par to runāja arī visi pārējie - Venēcija ies pēc uzvaras čempionātā. Taču jau sākumā diezgan pamatīgi iegrieza traumas. Arī treneris - labs, tiešām sakarīgs, taču nepieredzējis. Iepriekš tikai divus gadus strādājis. Bija mums savas problēmas..."

Problēmas ir arī pašam Kristapam, turklāt diezgan nopietnas. Treniņa laikā it kā nevainīgā epizodē satriecis roku pret reklāmas stendu, katru treniņu un spēli aizvada caur sāpēm - ar atpūtu, ko varēja atļauties, bija daudz par maz. "Saites ir plīsušas, kapsulas - bojātas," Kristaps pārstāsta ārstu secināto. Viņu ieteikums bijis - vajadzīgs laiks un miers. "Laika man pietiek. Bet miera gan nav. Man ir jādara. Un jādara tagad... Kaut gan roka izskatās pabriesmīgi. Protams, piedalos treniņos, tagad arī spēlēs, kaut gan pēc tam ir tā, ka roku varu knapi pakustināt."
- Nav nekādu iespēju iepauzēt un savest kārtībā?
- Tā notiek varbūt tikai neprofesionālajā sportā... Ja klubs uzskata, ka varu palīdzēt, tad jāspēlē.
- Atgriešanās mačā pa grozu uzmeti tikai sešas reizes.
- Spēlēt spēlēju, bet roka ir reāli piepampusi. Normāli uzmest pa grozu, padriblēt - patiesībā, neiespējami...

Janičenoks tomēr cer, ka komandā pozitīvu efektu nospēlēs trenera nomaiņa - Venēciju tagad vada itālis Andrea Mazons, kuru oktobrī atbrīvoja no Saloniku "Aris" galvenā trenera posteņa. 2007. gadā Mazons strādāja Boloņas "Upim" - laikā, kad šajā komandā bija arī Kristaps, līdz ar to pamats cerēt, ka latvieša spējas viņam ir zināmas, un pēc traumas sadziedēšanas nebūs jāsāk viss no nulles. "Noskaņojums komandā patiesībā ir tāds, kādu vajag. Rokas neviens nav nolaidis. Te ir savādāk, mentalitāte ir nedaudz cita nekā Latvijā - spēlētājiem, faniem. Te cilvēki cīnās līdz pēdējam. Tāpēc arī no malas varbūt izskatās trakāk, nekā patiesībā ir."

Ar ko tas beigsies komandai, šobrīd var tikai minēt. Ar ko Janičenokam - patiesībā tāpat. Skaidrs, ka pērnvasar noslēgtajā līgumā iekļautais punkts, ka tas automātiski pagarinās vēl uz sezonu, ja "Umana Rayer" iekļūs Serie A, jau zaudējis aktualitāti. "Pagaidām nezinu, kas un kā te būs," nopūšas spēlētājs. Taču spēj pasmaidīt arī šajā situācijā. "Ja jau būtu baigais cukurs, nebūtu interesanti..."