Balkānu cerību stariņš

Maķedonija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne un Serbija – šāda ekspedīcija mūsu izlasi sagaida nākamgad. Kaut arī Dienvidslāvijas karogs jau kādu laiku ir nolikts kaktā un vairs neplīvo, tomēr šīs lielvalsts vārds vēl aizvien ļoti bieži tiek pieminēts nevīstošo basketbola tradīciju sakarā. Un kopīgas iezīmes var saskatīt visās komandās.

SA+ palūdza Artūram Visockim – Rubenim, LU galvenajam trenerim, novērtēt, kur varētu būt Balkānu komandu vājums, kura pamestajā virvē mēs varētu ieķerties un varbūt pat pa to uzrāpties. Treneris saskatīja trīs cerību stariņus. „Dienvidslāvu komandām ir raksturīgi, ka tās un to līdzjutēji ir ļoti emocionāli un ekspresīvi. Tas bieži kalpo kā pluss, bet šo aspektu vajadzētu izmantot savā labā, jo emocijās tiek aizēnots saprāts. Džons Vudens ir teicis: „Emocijas ir tavs ienaidnieks!”” citējot klasiķi, norādīja LU galvenais treneris.

Sports bez emocijām nav iedomājams, taču jāpiekrīt, ka reizēm tās var izdarīt lāča pakalpojumu. Likt stresot jebkurai komandai jebkurā sportā veidā var pavisam vienkārši – ilgi jo ilgi turoties vadībā. Jo ilgāk tas izdosies, jo vairāk šķietami brīvo metienu krtīs garām grozam. Tā notiek. Piliens pie piliena, līdz spainis ir pilns un – apgāžas. Cita lieta, ka tas ir jāpanāk pašiem ar savu spēli.

„Visticamāk, šīs komandas Latviju uzskata par pastarīti un varētu šīm spēlēm maksimāli nekoncentrēties,” vēl vienu aspektu piemin Visockis – Rubenis. Bez pienācīgas koncentrēšanās sportā nozīmīgas uzvaras gūt nav iespējams. Ne tikai nozīmīgas, bet uzvaras vispār. Nebūsim naivi – latvieši laikam jau tomēr ir grupas pastarīši, jo viszemākā groza komandu serbus par tādiem saukt īsti neceļas roka. Patiešām – ļoti iespējams, ka prioritāte būs savstarpējo rēķinu kārtošana, tāpat arī Lietuvas vārds komentārus neprasa. Latvija? Lai arī publiskajā telpā neviens nicinošs vai paviršs novērtējums pirms un pēc spēlēm neizskanēs (pat ja uzvaru nebūs), tomēr spēlētāju galvās neielīdīsi – atslābuma brīži ir vienmēr, turklāt vienmēr, kā likums, pret šķietami vismīlīgāko zvēriņu.

„Dienvidslāvu komandas spēlē ļoti paredzami un pragmatiski, tātad – viņu basketbols ir ļoti labi „izskautojams”,” pārliecināts ir LU galvenais treneris. „Viņi ļoti pieturas pie sistēmas un mazāk izmanto reālos „miss much”. Tas nozīmē, ka, izjaucot sistēmu, ir iespēja izsist viņus no spēles stila. Protams, ka viņiem gan treneri, gan spēlētāji ir augstas klases un spēs izdomāt, kā mainīt spēles ritējumu, taču sākotnējo spēles gaitu tas var ietekmēt. Artūrs Štālbergs ir ļoti labs skautinga speciālists, tāpēc domāju, ka skautings būs ļoti no svara, lai mēs cīnītos par uzvarām. Tam jāpieiet ļoti skrupolozi un nopietni,” uzskata Visockis – Rubenis.

Jā, pragmatisms ir dienvidslāvu basketbola firmas zīme. Liela nozīme tiek piešķirta sistemātiskam darbam ar jaunatni, bet pašdarbībai un inovācijām vietas ir maz (un tas ne vienmēr ir labi), tāpēc vēlāk rodas iespaids, ka visi spēlē teju vai vienādi. Un tomēr – var jau pētīt, vētīt un mērīt tik, cik ienāk prātā, bet tas tāpat neatturēs, piemēram, bosnieti Teletoviču no viņa ierastās izmesto metienu normas sakrāšanas. Cita lieta – cik precīzi tie būs.

Paredzams, ka tādas komandu kā Bosnija un Hercegovina, kā arī Maķedonijas veiksmes būs atkarīgas no šaurā, taču ļoti meistarīgā līderu loka sekmēm. Mums jau ir gan pozitīva, gan negatīva pieredze pret šīm komandām, runājot tieši par darbībām aizsardzībā. Kurš gan neatceras Dāvja Bertāna – nebaidos no šā vārda – žilbinošo sniegumu aizsardzībā pret Teletoviču Rīgā.

Protams, ka plusu spēcīgajām Balkānu komandām ir vairāk nekā mīnusu, taču nolemtības sajūtas nav un nedrīkst būt. Viņi mūs pārsteigt nevar, mēs viņus – gan. Tagad vai citreiz!