Uz pusi amatieri pret pasaules eliti. Vai tas ir iespējams?

Spēku samērs gan mačā pret Īslandi, gan gaidāmajā svētdienas spēlē Dobelē pret Vāciju (2007. gada pasaules čempione), gan pret Austriju mums nebūs par labu un ja mēs šajā grupā paņemsim kaut punktu vai kaut reizi uzvarēsim - tas jau būs panākums, jo tas būs arī pārsteigums un kaut nedaudz neloģisks iznākums. Pat ja Latvijas izlases rindās būtu Evars Klešniks, Māris Veršakovs, Jānis Glušaks, Raimonds Šteins, Dainis Krištopāns, Aleksejs Kuzmins un Jānis Grišanovs, uz kuriem cerēja mūsu treneri, tad tas spēku samēru būtiski nemainītu (jācer, ka visi šie vai vismaz lielākā daļa no šiem spēlētājiem būs martā uz mačiem ar Austriju un mums vismaz savā laukumā būs izredzes nepalikt bez punktiem). Tāda ir dzīves īstenība un tamlīdzīgā situācijā spēlēs ar Īslandi un Vāciju būtu vairāku izlašu spēlētāji, taču tā ir arī lieliska iespēja daudziem sevi uz pasaules grandu fona parādīt. Kad vēl tāda būs? Latvijas futbola, basketbola vai hokeja izlasēs nav iedomājama situācija, ka kāds no pamatspēlētājiem vai kaut tālākais izlases rezervists ikdienā vēl arī strādā un mācās - proti, nav profesionāls spēlētājs. Volejbola izlasē arī visi esot profesionāli spēlētāji, kaut gan grūti noteikt, cik lielā mērā profesionāls ir spēlētājs, ja viņa klubam treniņi ir četras reizes nedēļā, laikam jau tomēr kaut kas tiek darīts arī papildus sportošanai. Regbija izlasē profesionāli spēlētāji ir tikai divi (abi spēlē Krievijas spēcīgākajos klubos), savukārt florbola izlasē pašreiz gandrīz visi ir amatieri vai arī saņem tikai dālēju samaksu par kādiem tēriņiem (piemēram, par degvielu), bet vistuvāk profesionāļiem ir trīs florbolisti, kuri spēlē Zviedrijas virslīgā. Tā ka ne tikai handbola izlasē tamlīdzīga situācija, kas nebūt neizslēdz iespēju atrast un izaudzināt talantīgus spēlētājus. Taču tas jau ir cits temats.

Mums ir tikai viens spēlētājs no pasaulē vienas no spēcīgākajām līgām - Aivis Jurdžs no Vācijas 1. bundeslīgas, bet Vācijas izlasē tādi ir visi, Īslandei - 12 (spēlē pret mums būs 9, taču tas būtiski neko nemaina), savukārt Austrijai - 5 tādi spēlētāji (pārējie Īslandes un Austrijas izlasē ir no citu valstu spēcīgākajām komandām vai pašu līgas labākajiem klubiem). Labas līgas un spēcīgas komandas ir arī, piemēram, Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā, Ungārijā, Horvātijā, Francijā, Krievijā, Šveicē un Austrijā, taču Spānijas ASOBAL un Vācijas 1. bundeslīga ir galvastiesu pārākas par visām citām, Vācijas 1. bundeslīga ir pat salīdzināma ar NHL hokejā vai NBA basketbolā. Tāpēc četru 2007. gada pasaules čempionāta pamatspēlētāju (Henss, Krauss, Kaufmans un Preiss) iztrūkums Vācijas izlasē to padarīs vājāku, bet tas diezin vai būs īpaši redzams spēlē pret Latvijas izlasi. Handbols nav futbols, kurā var 90 minūtes nospēlēt aizsardzībā, kurā pretinieks var apklaudzināt vārtu stabus un pārliktni, bet tu vienā no retajiem pretuzbrukumiem gūsti vārtus un sensacionāli uzvari. Tā var būt tikai futbolā.

Latvijas izlases pašreizējā sastāvā profesionāli spēlētāji ir tikai 8 - Jurdžs, Ģirts Lilienfelds, Edgars Kukša, Andrejs Kuzmins, Valdis Gūtmanis, Margots Valkovskis, Ingars Dude un Uldis Lībergs (tāds ir arī Jānis Glušaks, kurš nevar palīdzēt savainojumu dēļ, tāds ir Krištopāns, kura Prešovas kluba vadība rada situāciju, lai Dainis vismaz šoreiz būtu gandrīz vai spiests atteikt izlasei). Raimonds Šteins, piemēram, Vācijā strādā 4 stundas dienā, Aleksejs Kuzmins Dānijā - 8 stundas, Veršakovs Vācijā trīs dienas strādā, bet divas dienas mācās, turklāt mācības viņam tiek apmaksātas, vēl citiem ir citādāka, bet vairāk vai mazāk līdzīga situācija. Nerunājot jau nemaz par Latvijas virslīgas komandām, kurās laikam nav neviena pa īstam profesionāla spēlētāja (daži, piemēram, strādā par treneriem), tāpēc nevajag iztēloties, ka kāds vietēja vidusmēra kluba līderis tagad iet izlases sastāvā laukumā un sāks mest bumbas pretinieku vārtos (pat ja šie pretinieki nebūs no pasaules elites). Kā lai tiek uz augšu, ja Latvijas klubi nepiedalās Eiropas kausu izcīņā, kā lai tevi pamana? Tikai izlases (arī jauniešu vai junioru) rindās. Kā lai izlasē tiek, ja vari atļauties trenēties tikai no darba vai (un) mācībām brīvajā laikā 2-3 reizes nedēļā? Apburtais loks. Ir iespēja izmantot mūsu jau esošos sakarus ārzemēs, taču tā ir tikai viena un šaura taciņa.

Trenējoties amatiera līmenī dažas reizes nedēļā vakaros pēc darba un spēlējot nebūt ne spēcīgā līgā (Baltijas līgā mums ir tikai divas komandas), nav iespējams būt konkurētspējīgam ar augsta vai kaut laba vidusmēra līmeņa profesionāļiem. Cita lieta, ka arī pašmāju čempionātā var pievērst sev uzmanību un nokļūt izlases treneru redzeslokā. Ja tev ir 18-20 gadu un esi starp labākajiem virslīgas spēlētājiem, tad tiksi pamanīts un tālākais lielā mērā atkarīgs no tā, ko īsti gribi sasniegt pats un kādas ir iespējas pilnveidoties (atkal jau cits temats). Pašreiz Latvijas virslīgas čempionāta rezultatīvāko spēlētāju sarakstā pirmajās piecās vietās ir jau labi zināmi spēlētāji un divi no viņiem ir arī izlasē, bet starp četriem nākamajiem pirmajā desmitniekā ir trīs 18-20 gadus veci handbolisti, tālāk ir vēl vairāki šā vecuma spēlētāji, daži no kuriem jau ir arī ievēroti. Rezerves ir, par lami neizjuka Rīgas HK ASK un pieredzējušais treneris Andris Gulbis turpina audzināt jauno paaudzi (pavasarī gaidiet pārsteigumus!), atliek tikai sakārtot jauno spēlētāju skološanas un tālākvirzīšanas sistēmu. Tad mēs, kā Īslandes izlase, pēc gadiem arī varēsim paņemt izlasē gandrīz tikai ārzemju klubu spēlētājus un mūsu izlase būs viena no labākajām. Utopija? Šodien - jā. Bet kāpēc lai nepārņem no Īslandes sev derīgu un piemērojamu pieredzi? Viņu līga, starp citu, ne tuvu nav starp spēcīgākajām Eiropā un tajā nav nevienas pilnībā profesionālas komandas.