Latvijas izcilākie vīri. Top-12

Saraksts tiek veidots aptuvenā hronoloģiskā secībā, nevis kā rangu kārtība vai attiecība. Visi viņi ir vislabākie no labākajiem. Tātad...

Jānis Krauze. (1894. – 1919.)

Latviešu pats pirmais pasaules rekordists, svarcēlājs. Miris no plaušu karsoņa juku laikos tikai 25 gadu vecumā, vēl ne tuvu nerealizējis visas savas iespējas un ieceres.
Savu pirmo pasaules rekordu sasniedzis 1913. gada rudenī tikai 19 gadu jaunībā, Rīgā, Lāčplēša ielā 25. uz Jaunā teātra skatuves. Svara celšanā ar labo roku (bija tolaik tāds oficiāls piegājiens) iespējis 102,4 kilogramus. Pavisam uzrādījis piecus pasaules labākos sasniegumus, kuri bija krietni labāki par tiem, ko spēja uzvarētāji 1920. un 1924. gada olimpiskajās spēlēs – kad latviešu spēkavīra konkurentu vidū vairs nevarēja būt. Krauze ir vienīgais Latvijas sportists, kura vārdā nosaukta divdesmitajos gados mūsu valstī izplatīta sporta biedrība.

Jānis Daliņš. (1904. – 1978.)

Pirmās republikas laika Latvijas sporta dzīvs iemiesojums, tā karogs un firmas zīme. Soļotājs, kurš 1932. gadā izcīnīja Latvijai pirmo olimpisko sudraba medaļu 50 km distancē. Septiņas reizes labojis pasaules rekordus. Eiropas meistars 50 km distancē 1934. gadā. Tauta dziedāja: „Ak, kaut man Dāliņa kājas būtu...”

Alfons Bērziņš. (1916. – 1987.)

Ātrslidotājs, 1939. gada Eiropas absolūtais čempions un pasaules vicečempions. Uzvarētājs neoficiālajā pasaules čempionātā 1940. gadā. Vienubrīd sporta slavā pārspējis pašu Daliņu. Astoņkārtējs Latvijas meistars, kura iespējami labākos gadus sagandēja karš un okupācija. Sešdesmitajos gados trenējis mūsu pasaules čempioni Lāsmu Avotiņu-Kaunisti.

Jānis Krūmiņš (1930. – 1994.)

Par Lielo Jāni sauktais, diženais basketbolists, triju olimpisko sudraba medaļu īpašnieks (1956., 1960., 1964. gados), bija redzamākais no mūsu slavenā olimpiešu trio: Krūmiņš, Valdmanis, Muižnieks. Trīskārtējs Eiropas kausa ieguvējs, 99 spēles Latvijas izlasē, atzīts par 20. gadsimta izcilāko Latvijas basketbolistu.

Mihails Tāls (1936. – 1992.)

Šahists ar paukotāja temperamentu, publikas mīlulis, Latvijas izcilo šahistu virsotne – pasaules šaha čempions 1960. gadā. Jau kopš 1957. gada (21 gada jaunībā!) starptautiskais lielmeistars. Viens no prasmīgākajiem ātrspēles meistariem pasaules mērogā. Neskaitāmu turnīru uzvarētājs un šaha teorētiķis arī – ilgus gadus rediģēja un vadīja šaha žurnālu ar starptautisku skanējumu.

Jānis Lūsis (1939.)

Vienīgais Latvijas sportists, kuram pieder visu triju vērtību olimpiskās medaļas: zelts (1968.), sudrabs (1972.), bronza (1964.) Divkārtējs pasaules rekordists, četrkārtējs Eiropas čempions (pasaules vieglatlētikas meistarsacīkstes tolaik vēl nenotika), Universiādes čempions, Latvijas čempions. Desmit reizes nosaukts par gada populārāko sportistu Latvijā. Starptautiskās vieglatlētikas federācijas atzīts kā vieglatlētikas simtgades labākais šķēpa metējs. 20. gadsimta izcilākais Latvijas sportists (konkurencē ar diviem citiem Jāņiem – Daliņu un Krūmiņu). Tā!

Ivans Bugajenkovs (1938.)

No to sportistu pulka, kuri Latvijā ieradās pēc maizes un meistarības padomju okupācijas laikā. Ieauga mūsu vidē un volejbolā, deva lielu ieguldījumu „Radiotehniķa” komandas izaugsmē un popularitātē. Divu olimpisko zelta medaļu (1964. un 1968. gados) izcīnītājs kā PSRS izlases līderis. Divkārtējs pasaules čempions, Eiropas čempions turklāt. 1964. gada Latvijas populārākais sportists.

Helmūts Balderis (tagad arī Sildedzis, 1952.)

Latvijas hokeja izcilākais virtuozs, olimpiskās sudraba medaļas guvējs (1980.) Ar PSRS izlasi trīskārtējs pasaules un Eiropas čempions (7 turnīros 28+26 ), 1977. gadā pasaules čempionāta labākais (arī „All Stars”), bet 1978. gadā rezultatīvākais spēlētājs. PSRS meistarsacīkšu labākais vārtu guvējs 1977. un 1983. gados. Latvijas populārākais sportists 1983. gadā. Pirmais latviešu hokejists NHL 1989. gadā. Ak, tā – vēl Eiropas junioru čempions 1970. gadā... Un neatkarīgās Latvijas izlases treneris...

Valdis Valters (1957.)

Latvijas basketbola talantīgā leģenda un... sāpe. Bez viņa mūsu basketbolā „pa lielam” nekas nenotiek. Līdz virsotnei pacēlis tādu saspēles vadītāju māku, kādi bija Karnītis un Valdmanis. Iemīļotās VEF komandas kapteinis un rakaris. 1981. gadā – Eiropas labākais basketbolists un čempions, PSRS izlases līderis. 1982. gada pasaules čempions. Vēl Eiropas čempions 1985. gadā, vicečempions 1987. gadā, pasaules sudrabs 1986. gadā. Deviņkārtējs Latvijas čempions. Valtera basketbola skolas dibinātājs un vadītājs, LBL direktors, LBS viceprezidents, LJBL iniciators un prezidents, Latvijas izlases galvenais treneris, Brocēnu komandas radītājs, vadītājs un spēlētājs, un... un...

Jānis Ķipurs (1958.)

Līdzās ir arī Zintis Ekmanis un Sandis Prūsis, tomēr Ķipuram vienīgajam pieder tas, ko neviens cits Latvijas bobslejists nav ieguvis – olimpiskais zelts (1988.) Kalgari olimpiskajās spēlēs. Divniekā. Turpat četriniekā tika izcīnīta bronza. Vēl viņam pieder Eiropas čempiona un vicečempiona gods, trešā vieta pasaules meistarsacīkstēs un Pasaules kauss, kā arī trīskārtēja Latvijas čempiona gods. Bobslejistam Ķipuram, kā Latvijas reljefākā ziemas sporta veida pārstāvim, tika uzticēts valsts karogs – kad 1992. gadā mēs atgriezāmies olimpiskajā saimē. Pats pabeidzis braukt trasē, Jānis apbraucis pasauli kā veiksmīgs treneris: ASV, Šveicē, Francijā...

Kristers Serģis (1974.)

Kaut arī motokross nav olimpiskais sporta veids – līdz ar to krosistiem liegti visaugstākie sasniegumi sportā – tomēr nepieminēt Latvijas labāko vidū daudzkārtējo pasaules čempionu blakusvāģu klasē Kristeru Serģi (vispirms brauca ar Arti Rasmani, vēlāk ar vairākiem citiem, pašmāju un citzemju kantētājiem) būtu nepiedodama muļķība. Serģu dzimtas slavas turpinātājs un attīstītājs, Kristers pēc sava tēva Jāņa un viņa brāļa Pētera panākumiem, pēc Rešetniku un Ošiņu dzimtu leģendām, ir vainagojis motosporta popularitāti Latvijā. Ja mēs uz krosiņu spējam sapulcēties 300 000 (trīs simtu tūkstošu!) lielā pulkā, tad... kurš te ir nacionālais sporta veids? Un kurš – Lāčplēsis, latvju tautas varonis?

Sandis Ozoliņš (1972.)

Hokejists, kurš piepildīja visu laiku un paaudžu Latvijas hokejistu gaišzilo, šķietami netveramo sapni – ieguva Stenlija kausu hokeja Mekā un Medinā: NHL! (Un tikai ar to ir solīti priekšā savam komandas biedram Artūram Irbem.) Vēsture pauž: „Uzbrūkošā tipa aizsargs ar iedzimtu uzvarētāja psiholoģiju, lielu starta ātrumu un prasmi gūt vārtus. Viens no rezultatīvākajiem NHL aizsargiem.” Statistika piebilst: „Iekļauts simboliskajā NHL zvaigžņu izlasē, trīsreiz aicināts uz All Stars spēlēm, Tērnera kausa ieguvējs.”
Pasaules junioru čempions un sudrabnieks, iesācis gaitu Rīgas „Dinamo” 1991. gadā, pirms pusotras sezonas atgriezies atjaunotajā komandā kā tās kapteinis un līderis. Kā komandas seja un sirdsapziņa. Kas priecē mūs vēl šo baltu dienu.

Kā pērles atļaujiet jums priekšā nobērt vēl veselu virkni izcilu Latvijas sportistu pārdomām par viņu vietu vislabāko vidū:
Edvīns Bietags, kurš vainagoja Latvijas lauzēju pērnā gadsimta popularitāti ar olimpisko bronzu 1936. gadā.
Kārlis Kļava, kurš 1937. gadā kļuva par latviešu pirmo pasaules čempionu (šaušanā ar pistoli).
Ādolfs Liepaskalns, kurš vienā vakarā sasniedza divus pasaules un četrus PSRS rekordus soļošanā.
Harijs Mellups – brīnumbērns hokeja vārtos un futbola uzbrukumā.
Alfons Jēgers, vienlīdz pielūgts kā futbola, tā hokeja cienītāju vidū 40 un 50 gados.
Ivans Klementjevs, airētājs ar smailīti, kuram pieder lielākā olimpisko medaļu kolekcija Latvijā.
Aigars Fadejevs, kurš pēc 68 gadiem atkārtoja Daliņa olimpisko sudrabu tajos pašos 50 kilometros un pēc tā kāpa ar Latvijas karodziņu rokā.
Brāļi Doniņi un brāļi Dukuri – kas spilgti apliecinājuši dzimtas sakņu un latviski zemnieciska sīkstuma nozīmi arī sportā.
Dainis Kūla, šķēpraižu slavas cienīgs turpinātājs.
Igors Vihrovs, vingrotājs, kurš izīnīja sporta vēsturē pirmo olimpisko zelta medaļu neatkarīgajai Latvijai.
Viktors Ščerbatihs, spēka un omulības iemiesojums ar olimpiskiem, pasaules un Eiropas panākumiem svarcelšanā.
Māris Štrombergs, mūsu visjaunākais olimpiskais čempions, kurš aizklīdis tālu pasaulē. No acīm prom – no sirds ārā?
Un gan jau jūsu prātos ir vēl kāds izcilnieks, kurš man aizbiris aiz oderes.

Par dāmām parunāsim nākamreiz.