Patiesā leģenda par Dinamo

Kā visas dzīves jomas, arī Latvijas hokejs pēc Otrā pasaules kara bija krietni paputināts. Lielākā daļa valstsvienības dalībnieku, Baigo gadu atceroties, bija devušies emigrācijā – kur spīdēja Vācijas hokeja laukumos. Daži hokeja meistari tika spiesti mērot ceļu pie baltajiem lāčiem, savukārt Latvijā atlikušie iestājās vissavienības sporta biedrībā Dinamo. Tas nebija nekāds jaunums – jau 1940. gadā, pirmajā padomju okupācijā, kad tika izformētas visas „buržuāziskās” sporta biedrības, sportotgribētāji varēja izvēlēties vien starp diviem ļaunumiem: Dinamo un RDKA (Rižskij Dom Krasnoj Armiji). Starp iekšlietu ministriju un padarmiju. Izskaidrojums vienkāršs: militārās iestādes bija apveltītas ne tikai ar varu, bet arī materiālajām iespējām – krietni lielākām, nekā tolaik spēja sniegt arodbiedrību sporta organizācijas. Jāpiebilst, ka tūdaļ pēc kara Rīgā iekšlietu karaspēka Dinamo uzturēja ne tikai hokejistus, spēja rīkot tāpat futbola meistarkomandu un labākos basketbolistus. Kas nebūt nenozīmēja, ka sportisti vienlaik bija arī zaldāti un cietumsargi. Kases lodziņš gan atradās kazarmās...

Tad nav brīnums, ka pirmajā pēckara LPSR republikas čempionātā 1946. gada sākumā piedalījās vien trīs hokejkomandas, no kurām divas pārstāvēja Dinamo. Čempiona tituls izšķīrās sacensībā starp Dinamo pirmo komandu un studentiem (Universitātes sports). Uz mīksta marta ledus pārliecinoši uzvarēja dinamieši – 7:0. Viņi arī veidoja Latvijas izlases kodolu februārī viesojoties Kauņā, kur tika gūti divi panākumi pret Lietuvas PSR – 3:0 un 2:0.

Par Dinamo meistarkomandu varam sākt spriest ar 1946. gada nogali. Tad zem Dinamo markas pulcējās praktiski visi labākie Latvijas hokejisti – un tādas meistarkomandas tradīcijas saglabājās vēl 45 gadus.
Pašām pirmajām PSRS meistarsacīkstēm kanādiešu hokejā jeb hokejā ar ripu (tā mūs tolaik dēvēja pretstatā hokejam ar bumbiņu, jeb bendijam, jeb krievu hokejam) bija jāsākas 1946. gada 22. decembrī. Taču krievu hokeja lielā laukuma meistariem par kanādiešu augsto bortu ietverto spēli bija visai miglains priekšstats, pirms kara PSRS ripu vispār nedzenāja un nepazina. Ar spēles noteikumiem vēlākos pasaules čempionus iepazīstināja latvieši, kuriem kopš 1931. gada jau bija kā pasaules čempionātu, tā olimpisko spēļu pieredze. Arī pirmos hokeja ekipējuma paraugus Maskavas hokeja funkcionāri ieguva Rīgā – no hokeja meistara, vēlāk arī trenera un tiesneša Edgara Klāva.

Šķiet likumsakarīgi, ka skolotājiem pirmajās savstarpējās sacensībās ir jābūt pārākiem par skolniekiem. Savā četru komandu apakšgrupā rīdzinieki sāka veiksmīgi: uzvaras pār Tallinas un Ļeņingradas dinamiešiem ar 5:1 un 4:2. Lai tiktu cīnīties par medaļām, Maskavā vajadzēja uzveikt Spartaku. Citēšu Latvijas hokeja vēsturi (autors Ainis Ulmanis):
„Jau pirmajā minūtē abas komandas apmainījās vārtu guvumiem. Pēc brīža maskavieši izvirzījās vadībā. Rīdzinieki protestēja, ka ripa vārtos ieraidīta pa caurumu tīklā. Tiesneši rūpīgi aizlāpīja caurumu, bet vārtus tomēr ieskaitīja. Otrajā trešdaļā rezultāts kļuva 2:4, bet tad par rupju spēli no laukuma noraidīja divus spartakiešus, un rīdzinieki tūlīt panāca izlīdzinājumu. Spēles beigās veiksmīgāki tomēr izrādījās spartakieši (4:6). Rīdzinieki bija tehniski ievērojami pārāki, taču lēnāki un fiziski vājāki par maskaviešiem.”
Te, lūk, arī rodama mūsu atpalicība. Kā citādi, ja iepriekšēja komandas gatavošanās sezonai vispār nenotika, katrs hokejists rūpējās (vai nerūpējās) par sevi kā prata un vēlējās. Tomēr sacensībās, kurās sadalīja 4. līdz 7. vietu, rīdzinieki vairs nevienai komandai nepiekāpās. Uzvarēja Arhangeļskas un Kauņas klubus, spēlēja neizšķirti (1:1) ar Maskavas GKS (vēlāko Roberta Šūlmaņa un Harija Mellupa komandu, kas gāja bojā aviokatastrofā 1950. gadā), un labākas vārtu attiecības dēļ ieņēma ceturto vietu. Bet par pirmajiem PSRS čempioniem hokejā ar ripu kļuva Maskavas Dinamo.

Ir vērts atcerēties ikvienu Rīgas Dinamo pirmsācēju, daudzi no viņiem kļuvuši par Latvijas sporta leģendām. Lūk, kāds bija pirmās meistarkomandas satāvs.
Vārtsargi Roberts Lapainis un Harijs Mellups. Aizsargi Harijs Vītoliņš I, Roberts Pakalns un Nikolajs Ķesteris. Uzbrucēji Elmārs Bauris, Alfons Jēgers, Edgars Klāvs, Arvīds Pētersons, Mārtiņš Pētersons, Roberts Šūlmanis un Laimonis Zilpaušs.

Nākamajā sezonā rīdzinieki tāpat palika tikai soli no medaļām – atkal tā pati ceturtā vieta, izšķirīgajā spēlē zaudējot Maskavas Dinamo ar 1:4. Kaut gan iepriekš maskavieši ar tādu pašu rezultātu tika pārspēti. Tolaik tā šķita liela neveiksme, kauns un negods, taču neviens nespēja pat iedomāties, ka līdzīga panākuma atkārtotai sasniegšanai vajadzēs gaidīt... no 1947. līdz 1977. gadam. Trijus gadu desmitus, nomainoties vairākām hokejistu paaudzēm un pašai spēlei pārvēršoties līdz nepazīšanai.
To gadu gaitā pārvērtās arī Dinamo komanda. 1949. gadā hokeja meistarvienību savā paspārnē pārņēma arodbiedrību sporta biedrība Daugava, četrus gadus tā saucās arī par RVR (Rīgas vagonu rūpnīca, hokejistu barotāja). Bija jāsagaida 1967. gada rudens, lai atkal atdzimtu Rīgas Dinamo meistarkomanda, bija jāpienāk 1969. gadam un uz Rīgu jāatbrauc trenerim Viktoram Tihonovam, lai sāktos Latvijas hokeja augšupceļš no visdziļākās bedres, 29. vietas PSRS čempionātā. Vainagots ar PSRS meistarsacīkšu sudrabu 1988. gadā.

Uz ko arī paceļu paša godam nopelnīto Aldara alus kausu.