Iekšdarbi. Rokijs un smilšpapīrs...
Jūliusa Šuplera rēgs vakar Rīgā bija uzvilcis svētku drānas – komandas spēles nav, spēlētāju nav, beigu galā – arī jaunais treneris labākajā gadījumā ir tikai mutes bajārs, ar nostādītu balsi un sirmu, taču - koptu bārdu. Vārdu sakot, ņemam striķi un meklējam ķeblīti uz kā pakāpties... Vai - vismaz uz šī ķebļa ceļam treneri, kurš visu ir salaidis dēlī, zarā, stumbrā, galotnē utt.
Neviens neaicināja Peku Rautakalio uz Rīgas Dinamo, lai viņš preses konferencē salietu ūdeni. Viņš to arī nedara, lai gan tajā pašā laikā tieši preses konferences pagaidām ir labākais, kas ar Rokiju (tā Peku sauc Somijā) šajā pilsētā ir noticis. Vai komanda ir pazudusi tulkojumā? Pavaicāja kāds no kolēģiem... Rautakalio ievilka elpu, gribēja atsperties garam monologam, bet – tad sevi piezemēja. Nē – viņš atbildēja. Ne tiešā, ne pārnestā nozīmē tulkojums nav tas stāsts, ko treneris šobrīd gribētu izcelt priekšplānā. Tāpat Peka nesaka, ka problēmas uz ledus ir jāmeklē kājās – sak, komanda ir iedzīta fiziskās kondīcijas bedrē, viss, kas zemāks par vēderu – smags, pieliets ar svinu... Viņš saka – viss ir spēlētāju galvās! Tātad – tomēr pazuduši tulkojumā, tikai pārnestā nozīmē. Līdzjutējs noklausās šādus prātojumus un norūc – ko tas Peka tur muld! Kad komanda sāks spēlēt, kad būs uzvaras? Kauns, kauns, kauns – pa ceļam uz mājām no arēnas, vakar pie sevis skaļi murmināja kāds Dinamo ortodoksālais līdzjutējs. Ja viņam kauns, domājiet – komandas hokejisti nebija mājās, kad laumiņa šīs sajūtas dalīja?
Līdzjutēji jauno kārtību pieņem līdz pirmajam zaudējumam – tagad to jau ir trīs piecās spēlēs. Mačā pret slovākiem Rīgas Dinamo atgādināja komandu, kas no vecajām ieražām ir prom, bet ar jaunajām vēl nav saradusi. Tāds gaisā pakāries hokejs. Holtam vārtos vienkāršāk – viņam pie kaut kā jauna nav jāpierod vai jāpārmācās. Vārtsargam ripa jāķer arī Āfrikā... Komandai uz ledus prasa citu. Kapteinis Ozoliņš pirms sezonas brīdināja, ka sākums daudziem var sagādāt nepatīkamus brīžus – lai dodot desmit spēles šūpolēm. Puse no desmit jau ir paņemtas. Ko esam ieraudzījuši? Kazaņā sakarīga bija pēdējā trešdaļa, Mitiščos – pirmās divas, pret šupleriešiem – lielākā spēles daļa, ar Minsku – tikai fragmenti. Pret Popradu – sliktākā spēle. Gribēšana hokejistiem ir, taču izpildījums – pelēks, turklāt, ja pelēkajai krāsai ir tonis, tad šajā gadījumā tas nebija nolasāms uz krāsu skalas. Mēs slovākiem zaudējām kā pēc notīm: spēka spēlē, domāšanas ātrumā, taktikā un visbeidzot – meistarībā. Pretinieks bija komanda, kas sezonas pirmajās piecās spēlēs bija zaudējusi visus mačus. Tomēr, tas noteikti nedrīkstēja būt par mūsu atskaites punktu, pat, ja pilsētas vārds izklausās dīvaini... No kaut kādas Popradas!... Turklāt – Rīgā viņi ņem un izcīna savu pirmo uzvaru KHL. Oho, kā tas bliež pa mūsu pašapziņu!
Ja kluba vadība bija nolēmusi mainīt treneri, tad bija jārēķinās, ka kaut kam tādam mēs sezonas gaitā neizbēgami ietu cauri. Jo Rautakalio jau pats neuzbāzās, tāpat – viņš diezgan skaidri izklāstīja savus nodomus, pirms viņam piedāvāja darba līgumu. Nekas netika slēpts, vēl vairāk – ļoti daudz kas komandas ikdienas darbā tagad ir mainīts. Kaut kas līdzīgs mājas būvniecībai, kad viss ir zem jumta un atlikuši tikai iekšdarbi. Taču izrādās, ka tieši šie iekšdarbi laika ziņā aizņem visvairāk – smalks un piņķerīgs darbs, kur dažos gadījumos gribās celtniekam uzbrēkt – nu, ko tu kasies ar to smilšpapīru gar palodzi... Tēlaini - Dinamo šobrīd atrodas jaunās mājas iekšdarbu stadijā. Jūs staigājiet ap māju, priecājaties par fasādi, taču dzīvot tajā vēl nevarat. Būtu labāk atstājuši Šupleru? Šī plate jau ir pārdota... Turklāt, prasīt Rautakalio, lai viņš nāk strādāt un tajā pašā laikā izmanto sava priekšgājēja metodes – būtu galīgi nenopietni. Tad jau vajadzēja palikt ar veco... Spēlē pret popradiešiem bija redzams, ka Peku vispirms apspēlēja pretinieki ar video mājas darbu – tik precīzi vēl neviena no iepriekš redzētajām komandām nebija uztaustījusi Dinamo vājākos posmus. Otrs pārsteigums viņam bija paša vadīto spēlētāju pasivitāte. Move the puck! (ripai jākustās) – varēja nolasīt no trenera lūpām spēles gaitā. Nesanāca. Tajā pašā laikā, ja esam aukstasinīgi notikumu vērotāji, tad saprotam – būtu ļoti dīvaini, ja divos mēnešos ar astīti, vienam somu pirtniekam izdotos uz Rīgas akmeņiem uzmet tādu garu, ka no koka lāvām rāptos zemē tikai uzvarētāji... Kur iznīcinošā kritika, kur ņirgāšanās par trenera profesionālajām iemaņām, vai spēlētāju nespēju, vai - viņu hokeja varēšanas (im-)potenci? Pagaidiet – to visu var paspēt... Vai atceraties Rokija sižetu? Sākumā viņu filmā sita... (šajā vietā šo rindu autors lūdz lasītājus pasmaidīt, lai diena neliekas tik drūma).
+1 [+] [-]
p.s. citējot rakstu no TVnet par Peku:
"Trenera karjeru Rautakallio uzsāka Somijā ar jauniešu komandām, bet pirmais trenētais profesionālais klubs bija Šveices ''Rapperswil'', kurā viņš nostrādāja 5 sezonas, jau pirmajā gadā izvedot komandu uz augstāko līgu."
[+] [-]
-2 [+] [-]
Nebrīnos,ka tici arī tam ko stāsta mūsu politiķi.
-2 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]