Vefiņš pirms 20 gadiem. Pēc pašnāvības

1992. gadā, pēc lielas šķēpu laušanas un matu skaldīšanas, tomēr notika pirmais jaundibinātās Latvijas Basketbola līgas turnīrs (kas vēl nebija celts valsts meistarsacīkšu godā). VEF bijusī meistarkomanda tajā piedalījās ar tādām pašām tiesībām un pienākumiem, kā deviņas citas LBL vienības. Protams, ka spēcīgais un pieredzējušais klubs jutās pārāks par jaundzimušajiem formējumiem, ko bieži vien apliecināja laukumā ar iespaidīgiem uzvaru cipariem. Vefieši godā un prātā turēja tāpat pirms gada izcīnītās pēdējā PSRS čempionāta bronzas medaļas.Tiesa gan, kā iespaidīgs konkurents iezīmējās Brocēnu klubs, kuru kā alternatīvu „galvenajai komandai” bija sasprungulējis Valdis Valters ar vairāku nesenējo vefiešu līdzdalību. Valters, Visockis, Spolītis, Čirkovs, Dreibergs, Bondarenko, Meļņiks agrāk bija pazīstami kā VEF krāsu nesēji. Bet tagad...

Teic Latvijas basketbola vēsture:
„Skandāls sabojāja turnīra izskaņu un ietekmēja galīgo vietu kārtību, uzrādīdams LBL, šķiet, visu laiku vājāko vietu – nespēju saskaņot revolucionāro taisnīguma izjūtu ar likuma burtu. Pēc mača starp galvenajiem favorītiem VEF un Brocēnu komandām vbefiešu kapteinis Igors Miglinieks fiziski aizskāra tiesnesi. LBL valde, neievērodama procedūras smalkumus, nolēma Miglinieku diskvalificēt uz pusfināla spēli, taču VEF komandas vadība ar galveno treneri Armandu Krauliņu priekšgalā līdz galam spītīgi turējās pie nolikuma burta un sūtīja grēkāzi laukumā. Sekas nebija grūti paredzamas – Vefam pusfinālā piešķīra zaudējumu. Sērijā par trešo vietu komanda atteicās piedalīties, par ko noslēguma tabulā tai tika ierādīta pēdējā – 10. vieta. Tā pavisam necili beidzās vecā VEF ilgā biogrāfija.”

Šādu rīcību pamatoti varam dēvēt par pašnāvību – jo iespējamās sekas bija skaidras kā spēlētājiem, tā treneriem un rīkotājiem. Tikai... valdīja pārliecība, ka LBL valde neuzdrošināsies ar visu pelnīto bardzību nostāties pret valsts izlases bāzes komandu, pret Armandu Krauliņu, kurš pēc vienpadsmit trimdas gadiem bija atgriezies pie VEF un izlases stūres un bija Latvijas Basketbola līgas dibinātāju skaitā. Vērā netika ņemts apstāklis, ka LBL vadībā atradās basketbola cilvēki, kuriem ar Krauliņu jau bija sens konflikts un antipātijas – Krištopans, Valters, Visockis. Tā nu izkapts atsitās pret akmeni. Zaudētājs galu galā izrādījās VEF klubs, rūpnīcas valdes sēdē tika nolemts no basketbola komandas atteikties. Galvenais oficiālais iemesls: komandas uzturēšana mežonīgā kapitālisma izputinātajai rūpnīcai vairs nav pa spēkam un kabatai, taču savs ievērojams svars bija arī skaļi izskanējušam skandālam, kurā VEF basketbolistu taisnību nevarēja saskatīt. Tikai ietiepību un uzpūtību, kas jau tā noplicinātajai VEF markai godu vis nedarīja.

Bet kur gan skatījās VEF sporta kluba vadība, kas gadu desmitiem bija saprātīgi vadījusi komandu kā baltās, tā nebaltās dienās, diplomātiski uzveicot kā organizatoriskus, tā ētiskus šķēršļus? Sporta kluba priekšsēdētājs Jevgenijs Kisiels situāciju tajā laikā raksturo šādi:
„Arī juku laikos sportisti gribēja saņemt atalgojumu, bet rūpnīca bija uz sabrukšanas robežas un par basketbolu domāt vairs nevarēja. Daži – Krištopans, Valters, vēl kādi – bija saspņojušies, ka izveidos profesionālu komandu un pelnīs naudu. Viņi kontaktējās, sameklēja Brocēnus, vēl kaut ko. Es nevarēju un negribēju iebilst, jo nevarēju nodrošināt naudu par spēlēšanu. Par komandas saglabāšanu bija tikai runas. Var jau runāt par nacionālo svētumu, bet ja tev nav pat ūdens, ko padzerties, cik ilgi klausīsies... VEF vārds? Rūpnīcu putināja laukā bez sirdsapziņas pārmetumiem, kam tad bija daļa gar kaut kādu basketbola komandu?”

No kādreiz varenās ražošanas apvienības kaut kādas atliekas tomēr saglabājās, toties tās sporta klubs, ilgus gadus bijis viens no labākajiem visā PSRS impērijā, pazuda bez pēdām. Priekšsēdētājs ņēma rokās Huskvarnu un aizgāja mežā sev maizi pelnīt. Interesanti būtu uzzināt, kam tagad makā tiek peļņa no kluba zālēm, šautuves, peldbaseina, stadiona?

Tikmēr VEF pēdas Latvijas basketbolā saglabājās. Valda Valtera SWH/Brocēni, tautā, līdzīgi Vefiņam mīlīgi saukti par Bročiem, 1993. gadā galīgi pārvefojās, uzņemot savās rindās Jēkabsonu, Muižnieku, Spolīti, Zeidaku, Bērziņu, Valeiko, vēl dažus mazāk skanīgus vārdus. Un kļuva par nemainīgiem Latvijas čempioniem līdz pat gadu tūkstošu mijai. Tiesa, ar dažādām piekabēm: ASK, LMT... Amizantākais tas, ka jau ar to pašu 1993. gadu, ar nākamo gadskārtu pēc skandāla, par Broču galveno treneri kļuva... Armands Krauliņš. Basketbols – pirmajā vietā, personiskās simpātijas – pēc tam. Armands intervijās slavēja Valdi par lielisku organizatorisko lietu kārtošanu, Valters par Krauliņu kā treneri – mīlīgi klusēja...

Par turpmāko – no grāmatas Vefiņš:
„Ambīcijas bija milzīgas, līgumos ierakstītās algas summas – lielas, taču laukumā Broči tālāk par dažām uzvarām pār Eiropas viduvējībām un skaistiem zaudējumiem cīņās ar favorītiem netika. Krauliņš skaļi prātoja, ka komandas izveidošanai vajadzīgi vairāki gadi, bet paklusām piebilda, ka neviens bijušais vefietis ārzemēs nav sācis spēlēt labāk. Šai paaudzei meistarības netrūka, taču tā nebija radīta lielām kopīgām uzvarām. 1995. gada LBL finālspēlēs vecā gvarde vēl parādīja zobus un ierādīja vietu jaunajiem Bonus līderiem. Lai arī kluba īpašnieki aizvien retāk nāca uz spēlēm un Krauliņš arvien skaļāk runāja par nesaņemtajām algām un nepildītajiem līgumiem, laukumā vīri cīnījās godam, sērijā no 1:3 panākdami uzvaru ar 4:3. Tas bija pēdējais vecā VEF uzvaras akords – pēc tam Broču vēsturi rakstīja jau citi spēki.”

Līdz VEF melnā karoga atkalpacelšanai bija jāsagaida 2007. gada pavasaris.