Vefiņš pirms 50 gadiem. Krustcelēs

Aizgājēju priekšgalā jāpiemin Raimonds Karnītis un Jānis Ostrouhs. Raimis – faktiski otrais treneris (ja taktikas veidošanā ne pats pirmais), saspēles vadītājs, pārsteidzošu piespēļu un stabila tālmetiena pratējs, kurš basketbolā mācēja itin visu un noteica vispirms Spartaka, pēc tam VEF komandas stilu un saturu. Stroķis savukārt bija komandas tradīciju nesējs, pirmais Latvijas basketbolists, kurš kļuva par PSRS sporta meistaru, nenosedzams klasiska āķa metiena pratējs, nesatraucams izšķirīgo brīžu uzvarētājs. Šo vīru zaudējums iezīmēja noteiktu VEF komandas pārorientēšanos jaunu ceļu meklējumos.

Latvijas basketbolā vienmēr viss bijis savstarpēji saistīts. 1963. gada notikumi skāra ne tikai VEF, arī abas mūsu slavenās meistarkomandas TTT un ASK. No sieviešu komandas galvenā trenera amata atkāpās komandas dibinātājs, izcilais basketbola speciālists Oļģerts Altbergs. Attaisnojums publikas priekšā: vēlme veltīt visu laiku un spēkus pedagoģiskam darbam Fizkultūras institūtā. Taču lietas būtība izrādījās cita. Treneris apprecēja vienu no TTT spēlētājām, ko pārējās, bešā palikušās, nevarēja paciest un pieņemt. Nu vieta uz brieža bija brīva, un basketbola rīkotāji tajā saskatīja nevis vecākās paaudzes speciālistus (kādu netrūka), bet gan tolaik jauno Karnīti. Stāties Eiropas kausa īpašnieču un PSRS čempioņu priekšgalā, protams, bija liels gods, tomēr Karnītis tika cerējis vadīt un trenēt savu mīļoto Vefiņu...

Raimis pats atcerējās:
„Man dzīvokli gan solīja, taču tolaik norma uz cilvēku bija četri kvadrātmetri. Mums trijiem bija 12,4 metru istabiņa. Funkcionāri izmeta āķi – ja iešot par TTT treneri, uzreiz dabūšot dzīvokli. Šaubījos, taču draugi teica:vai es traks, ka nepiekrītu! Ja nederēšot, dzīvokli tak neviens nost neņemšot. Lielāko daļu spēlētāju pazinu, arī komandas taktika man bija pazīstama. Pirmaj’gadā vēl spēlēju arī Vefā un naudu saņēmu tur...”

Tik prozaisku iemeslu dēļ TTT tika pie trenera, kurš to daudzkārt vēl aizvada līdz kausam (nepārtraukti no 1964. līdz 1982. gadam) un līdz čempiontituliem valsts meistarsacīkstēs un Tautu spartakiādēs. Savukārt Altbergs pēc gada parādījās rekonstruētā, ar labākajiem ASK spēkiem papildinātā VEF galvenā trenera postenī. Bohumam ne tuvu neklājās tik labi kā Karnītim, par VEF likstām sešdesmito gadu nogalē jau esmu vairākkārt atgādinājis. Bet mēs šodien varam tikai zīlēt, kas gan būtu varējis notikt, kādus sasniegumus gūtu (vai zaudētu) kā VEF tā TTT klubi, ja treneri būtu palikuši savās dzimtajās komandās. Katrā ziņā dāmas visai robusto un kategorisko Raimi uzņēma, maigi sakot, piesardzīgi – dažas raksturu nesaderības pēc pat atstāja mīļoto komandu. Savukārt Altbergs Vefiņā triju sezonu gaitā tā arī nekļuva īsti par savējo – jo gribot negribot bija atbīdījis otrajā plānā Veco – Alfrēdu Kraukli, kuru laba tiesa vefiešu turēja gluži tēva vietā un godā.

Tikmēr VEF trenerim Krauklim 1963. gads bija augstākā sasnieguma laiks. Viņš kļuva par Latvijas izlases galveno treneri trešās Tautu spartakiādes (padomju olimpiskās spēles) sacensībās. Ne jau pats tur par vari lauzās, tāda izveidojās situācija, sakrita apstākļi...
ASK vadītājs un panākumu kaldinātājs sev un komandai, apsviedīgais napoleoniņš Aleksandrs Gomeļskis Rīgā šķita savas iespējas izsmēlis. Vilināja impērijas galvaspilsēta Maskava, PSRS izlase, neierobežotām iespējām bagātais armijas klubs CSKA. Domās Sašiņš jau bija tālumā, vien miesa cik necik Rīgā kavējās. Un tāpēc:
„Diemžēl šī attieksme izpaudās pat gatavojoties Tautu spartakiādei. Žurnālistiem palika iespaids, ka izlasei pietrūkst sportiskā niknuma, speciālistiem – ka sportiskās formas. No spēlētājiem netika prasīta stingra sadzīves un treniņu disciplīna. Bija pamats aizdomām par finansiāliem pārkāpumiem. Tādēļ sporta vadītāji nolēma: atbrīvot A.Gomeļski no vecākā trenera pienākumiem, viņa vietā nozīmējot A.Kraukli.” Tā rakstīts grāmatā „VEF cīnās”.
Bet Gomeļskis ar to pašu bija Rīgā nodziedājis savu gulbja dziesmu –visai nepievilcīgos toņos.

VEF trenera vadībā, no VEF un ASK labākajiem spēlētājiem sastādītajai izlasei mūsu basketbola sabiedrība pieprasīja pirmo vietu spartakiādē – kas vienlaik skaitījās arī PSRS čempionāts. Jo tolaik ASK bija jau zaudējis kā Eiropas kausu, tā PSRS pirmās komandas titulu. Ar apvienotiem visiem labākajiem spēkiem zelta medaļas ir jāatgūst! Diemžēl notika tā, kā nereti piedzīvots: jau iepriekš paredzot uzvaru nākas piedzīvot zaudējumu. Latvijas PSR ieguva tikai bronzas medaļas, aiz Maskavas un Ukrainas, abām labākajām komandām zaudējot. Tiesa, komandu vājināja vefiešu Drākes un Jurgensona pašā vasaras karstumā saķertā gripa. Vienalga – tieši no paspēlētās 1963. gada Tautu spartakiādes noformulējas ne vairs doma, bet apņemšanās: mums nepieciešama viena labāko spēku apvienota galvenā komanda, kuru vadītu speciālists ar atbildības sajūtu par uzticēto godu pārstāvēt Latviju.

Par pamatu nākotnes sapņu komandai zīlēja Vefiņu. Kāpēc ne sasniegumu ziņā pārāko ASK?
Varbūt tāpēc, ka savstarpējās spēku mērošanās reizēs civilisti bijuši pārāki par karavīriem? Kraukļa komandas Rīgas ekspresis (Spartaks), Daugava un VEF ar vienu un to pašu sastāvu paaudžu pēctecībā laika posmā no 1954. gada līdz 1962. gadam Latvijas meistarsacīkstēs bija uzvarējusi (uzveicot arī ASK) septiņas reizes, bet karavīri par čempioniem kļuvuši vien divreiz. Savukārt PSRS meistarsacīkšu un ziemas sacensību (kas notika Tautu spartakiāžu gados) savstarpējās spēlēs no VEF sākuma līdz 1963. gadam uzvaru skaits katram sāncensim vienāds: pa trim. Tas noticis neraugoties uz ASK Eiropas kausa un PSRS čempionu tituliem...
Ne jau sportiskā konkurence noteica bāzes komandas izvēli. VEF bija arodbiedrību komanda, tātad atradās republikas pakļautībā un kontrolē; tikmēr ASK kā armijas kolektīvs ieklausījās Maskavas diktātā. Kas tā var būt par Latvijas galveno komandu, kurā Latvijai nav teikšanas? Arī naudas un auto lietas basketbolistiem vieglāk kārtojas privātā vidē; vienīgi dzīvokļus armijas strojbati varbūt sabūvē vairāk...

1963. gads Vefiņam ir iezīmīgs arī ar to, ka vefietis pirmo reizi kļuva par Eiropas čempionu. Tas bija eņģīgais liepājnieks, 23 gadus jaunais Oļģerts Jurgensons, kurš ar PSRS izlasi sasniedza kontinenta zeltu. Izlasē līdz ar viņu piedalījās arī Jānis Krūmiņš un Juris Kalniņš no ASK. Bija, kam tiekties uz apvienoto komandu...