Psiholoģija un taktika

Raksturs un kārtība uzveic talantus. Jau atkal...

Reti kurš ticēja, reti kurš – cerēja. Taču tas nu ir fakts – Londonas „Chelsea” divu spēļu summā pārspēja vareno „Barcelona”, uzvarot ar 3:2. Par šādu iznākumu izbrīnu neslēpj arī Dainis Kazakevičs un Artūrs Zakreševskis, kuri pirms pusfināliem pārliecinoši klāstīja, ka viens finālists jau esot zināms. Netrāpīja! „„Chelsea” parādīja ļoti organizētu spēli. Tādā grūtā brīdī, kad ielaida otros vārtus, spēja ātri atspēlēties. „Barcelona” laikam jau bija nodomājuši, ka spēle ir galā, laikam uz brīdi atslābinājās un par to dārgi samaksāja. Momenti it kā bija, turklāt Messi vēl „pendeli” neiesita. „Chelsea” organizēti nospēlēja aizsardzībā, parādīja fantastisku pašatdevi, ar Drogbu priekšgalā, kurš lieliski nocīnījās abos laukuma galos,” iespaidos dalās Zakreševskis.

Kārtējo reizi sevi ne tajā pozitīvākajā gaismā parādīja londoniešu kapteinis Džons Terijs, nopelnot stulbu un nepiedodamu noraidījumu pret Sančesu. Tomēr, pats to neapzinoties, Terijs ievadīja mačā lūzumu, kas bija par labu viņa komandai. Lai arī to iedvesmoja fantastiskā Didjē Drogbas spēle un apbrīnojamā pašatdeve, kurai komandas biedri sekoja. „Šis ir tas gadījums, kad noraidījums sapurināja komandu, kas palika mazākumā, bet demoralizēja komandu, kas spēlē vairākumā,” uzskata Kazakevičs. „Viņiem bija viss – 11 metru soda sitiens, absolūts teritoriāls pārsvars. Līdz ar to viņi pārāk atbrīvoti piegāja pie situācijas, kādā nonāca spēle. Man šķiet, ka viņiem pietrūka mazliet atbildības.”

Kazakevičs uzskata, ka „Barcelona” vienā brīdī zaudējuši koncentrēšanos, izlaižot spēles pavedienu no rokās, kuru vēlāk vairs neizdevās satvert. Klupšanas akmens bija „Chelsea” milzīgā pašatdeve, kā arī ne sevišķi baudāmā, taču ļoti efektīvā spēle aizsardzībā. „Parasti tā ir – uzvar tie, kas vairāk grib, jo tad viņiem bieži „no augšas” arī palīdz, citi spēki nāk talkā,” stāsta Zakreševskis, nedaudz paraksturojot arī „Chelsea” aizsardzības modeli. „Viņi aizsardzībā spēlēja 6 – 3, priekšējiem trim veidojot tādu kā trijstūri. Tāds ir futbols, jo tur var šādi nostāvēt aizsardzībā – nav tā, kā basketbolā vai hokejā, vai volejbolā, kur punktu ir daudz vairāk.” Savs viedoklis par 6 – 3 aizsardzības modeli ir arī Kazakevičam. „Pēc Terija noraidījuma, citu variantu viņiem nebija – atlika tikai stāvēt līdz galam aizsardzībā un cerēt, ka Barselonai neizdosies šos bastionus uzlauzt. Tas nebija skatāmākais modelis, ko visi varētu vērot un vērtēt, tajā pašā laikā jāsaka, ka „Chelsea” izvēlējās vienīgo un pareizo ceļu, un tas viņiem deva rezultātu. Gluži kā „Inter” pirms diviem gadiem.”

Dainis turpina: „Ir jāuzteic „Chelsea” taktika, kura bija vienīgā un pareizā, ko viņi varēja izvēlēties. Viņi parādīja maksimālo cīņassparu, maksimāli labāko taktiskā zīmējuma izpildījumu, tāpēc uzvarēja pelnīti. Viss bija „Barcelona” rokās, lai nodrošinātu komfortablu pārsvaru, bet to neizdevās realizēt.” Kataloniešu rokās patiešām bija visi trumpji, taču pat ar to bija par maz, lai divu spēļu summā gūtu uzvaru. Zaudējums Londonā ar 0:1 izrādījās liktenīgs, jo savā ziņā aizmālēja acis, domājot, ka savās mājās visu izdosies salikt pa plauktiņiem. Iespējams, būtu izdevies, taču pa vidu patrāpījās „El Clasico”, kas atņēma daudz spēka un emociju, kuru laikam pietrūka, lai tiktu finālā. Līdzīgus vārdus var teikt arī par Madridi. „Varbūt Barselonai tāpat kā Madridei par sliktu nāca savstarpējā spēle, kas bija sestdien. Cits atjaunojas ātrāk, cits – lēnāk. Pēc tik smagas spēles acīmredzot ne visi paspēja,” prāto Zakreševskis. Viņam nevar nepiekrist – ja ne šī dueļa, iespējams, mums fināla pāris būtu cits.

„Tad, kad esi mērojis visu ceļu augšup, vienīgā vieta, kur vari doties, ir lejup,” savulaik teica Fredijs Merkūrijs, kad skaidroja, kāpēc „Queen” albums „Hot Space” salīdzinoši izgāzās, iznākot pēc „The Game”, ar kuru viņi sasniedza karjeras augstāko punktu. Šo Merkūrija atziņu vajadzētu paturēt prātā arī visiem izcilajiem sportistiem, jo neglābjami un negaidīti tāds brīdis pienāk katram un drīz pienāks arī mūsu supermenam Martinam Dukuram. „Barcelona” tagad būs viela pārdomām par šo sezonu, jo nebūs izdevies uzvarēt ne Spānijas čempionātā, ne Čempionu līgā. Vāji, ja paturam prātā to, ka Pepes Gvardiolas vadībā bija izdevies iegūt 13 no 16 iespējamajām trofejām. Arī turpmāk viņi būs favorīti, būs stipri, taču tādu sēriju kā aizvadītajos gados vairs neatkārtos. Sports.

Nervi un atbildība jeb „Bayern” – „Real”

Par pēdējo gadu izcilāko dueli parūpējās „Bayern” un Madrides „Real”. Minhenē mājinieki spēles beigās izplēsa uzvaru ar 2:1, kad manāmi pagurušais Gomess parādīja, kāpēc viņu bija vērts atstāt laukumā. Pēc spēles priecīgāki pat bija viesi, jo bija izdevies gūt vārtus, zaudējot tikai ar vienu vārtu pārsvaru. Diemžēl vispārējā eiforijā viesi nepamanīja, ka teju visu otro puslaiku viņi ir aizsargājušies, turklāt jūtami zaudējot fiziskajā sagatavotībā. Atbildes spēlē šī plaisa bija nepieklājīgi liela.

„Otrās spēles sākumā likās, ka „Real” varētu samīcīt „Bayern”, taču – tā kā „Bayern” rindās pārsvarā spēlē vācieši un viņus organizē vācu treneris, ir skaidrs – tā ir ļoti labi organizēta komanda,” sajūtas atsauc atmiņā Zakreševskis. Madride sāka strauji, taču pirmās 15 minūtes – tie arī bija pēdējie prieka brīži. Zakreševskis spriež, ka līdzīgi kā ar „Barcelona”, arī ar „Real” divu vārtu pārsvars ir nospēlējis ļaunu joku. „Abas komandas bija cienīgas spēlēt finālā, bet uzvarēja tā komanda, kura bija cienīgāka,” uzskata Kazakevičs. Kopumā šajā duelī tika aizvadītas 210 minūtes, uzvarētāju tā arī nenoskaidrojot. Patiešām – duelis bija līdzvērtīgs, tomēr nepameta sajūta, ka Minhene spiež vairāk, finālam ir tuvāk. Kā vēlāk izrādīsies, pēcspēles sitieni visu saliks pa plauktiņiem. Un tur bija ko redzēt!

„Kad pēcspēles sitienos gāja Ronaldu sist, es par 99% biju pārliecināts, ka neiesitīs,” atceras Zakreševskis. „Parasti ir tā, ka, ja spēlē iesit, tad pēcspēles sitienos – ne. Tāpēc arī Robens negāja sist. Cik es atceros no savām spēlēm, gan no tām, kuras esmu skatījies, lielākoties spēles varoņi pēcspēles sitienus nerealizē. Grūti pateikt, kas tas ir par lāstu, taču tā ir novērots.” Arī Kazakevičs ir novērojis ko līdzīgu. „Arī es esmu novērojis tendenci, ka spēlētājs, kas ļoti pārliecinoši ir spēlējis visā spēlē, arī guvis vārtus, tai skaitā arī no 11 metru atzīmes, - ļoti bieži nespēj realizēt pēcspēles sitienus. Kas attiecas uz Ronaldu nerealizēto pēcspēles sitienu, tad jāsaka, ka šis gan varētu būt tas gadījums, kad psiholoģiskais slogs bija pārāk liels.”

Bez Ronaldu vēl Madrides rindās kļūdījās arī Kakā un Serhio Ramoss. Kakā kļūda gan nebija nekāds pārsteigums, jo šim spēlētājam, kura karjera Madridē ir tikpat veiksmīga, cik lācenes Mades notveršanas operācija, jau sejā bija rakstīts, ka nekas labs nav gaidāms. Bet par Ramosa šāvienu debesīs jau ir izveidotas neskaitāmas foto kolāžas. „Ramoss laikam nezināja, kur sist. Sita vienkārši tik, cik spēka un laikam pārāk daudz „zem bumbas paņēma”,” spriež Artūrs.

„Vācu psiholoģija, kas ir ar stabilāku nervu sistēmu, tomēr ir spēcīgāka nekā dienvidnieku,” norāda Kazakevičs. „It kā dienvidnieki ir mazliet bezrūpīgāki, taču no laika gala ir pierādījies tas, ka psiholoģiskā noturība vācu spēlētājiem ir pietiekami augstā līmenī.” Zakreševskis atceras par kādā seminārā dzirdēto, sakot: „Psihologi saka, ka „pendeles” ir jāiet sist tiem, kas ir ar mazāku atbildības sajūtu, jo tie, kam ir lielāka atbildības sajūta, pārāk satraucas. To mēs arī redzējām. Jāiet sist ir pofigistiem, kas arī neiesitot, sevišķi nepārdzīvos.” Atbildības sajūta nepārvarama nasta bija arī bavāriešu kapteinim Filipam Lāmam, kurš sita ļoti vāji un nepārliecinoši. Tomēr šī pēcspēles sitienu sērija uzskatāmi parādīja, kurš divu komandas neapstrīdamo līderu laulībā ir kakls, bet kurš – galva. Proti, Lāms ir kapteinis, bet Švainstaigers – līderis. Ne pirmo reizi tas ir jāsecina, bet galvenais, ka komanda uzvar. Starp citu, jau vēsturiski šādas situācijas Minhenē ir bijušas. Viena no tādām bija laikā, kad Minhene iepriekšējo reizi triumfēja Čempionu līgā, kad Otomārs Hicfelds vēl Mateusa pēdējā sezonā, divus gadus pirms lielā panākuma, pie sevis piesauca Efenbergu un Kānu, sakot: „Jūs te tagad esat galvenie!”

Fināls jau 19. maijā, bet par to - atsevišķs raksts. Vien jānorāda, ka „Bayern” savās mājās noteikti būs favorīti, un tas nevar neietekmēt. Jautājums – kā? Parasti ir tikai divas iespējas, bez vidusceļa...