Laimes lācis vai šestjorka?

Latvijai jāpriecājas par katru roku un kāju pāri, kas pavasarī var palīdzēt hokeja laukumā. Vēl jo vairāk, ja šīs rokas un kājas nāk no Nacionālās hokeja līgas, kas it kā automātiski gaidīto censoni ieceļ pārākajā pakāpē. Tomēr – vēsture nepielūdzami atgādina, ka ne visos gadījumos šīs cerības attaisnojas. Pārsvarā – neattaisnojās... Piemēram, 1997. gadā atbrauca NHL vārtsargs Artūrs Irbe un to visi atceras, jo viņš bija mūris. Bet vēl tajā komandā bija tās pašas līgas cits spēlētājs uzbrucējs Sergejs Žoltoks, kas palika nosacītā ēnā. Nonākot izlases ģērbtuvē, kur līderis bija Oļegs Znaroks, inteliģentais un neapšaubāmi ambiciozais uzbrucējs pēkšņi atskārta, ka viņam ne tikai nav iedalīta loma šajā komandā – viņš pie tās nemaz netiek. Pagāja pāris gadu, līdz Sergejs saprata attiecību hierarhiju, kas valda valstsvienībā, tiesa – tajā pavasarī, kad tas notika, Latvijas izlases kopā ar visu Žoltoku (jā, arī Irbe bija vārtos) izlidoja no A grupas. Starp citu, šī NHL uzbrucēja sakarā no deviņdesmit devītā gada iesaukuma palikusi gaisā Helmuta Baldera izmestā frāze: „Kas Žoltoks ir Monreālā? Šestjorka...”.

1998. gadā uz Šveici atspērās palīgos Sandis Ozoliņš – pa taisno no Stenlija kausa izcīņas uz izlases balli. Aizsargs noplosījās uz ledus vienā spēlē, bet atlikušo čempionāta laiku pavadīja, lāpoties... Ar viņu kopā izlases zeķēm caurumus aizdarīja arī citi un tieši tāpēc no šī čempionāta atmiņā palikusi tikai viena epizode – kā Beļavskis nopauzē amerikāņu vārtu priekšā. Citos mačos Latvijas komanda izskatījās ļoti pieticīga un pelēka... 2001. gadā Ķelnē atkal palīgos saskrēja visi, kas kustas un visi, kam tā sauktās darba grāmatiņas bija pierakstītas NHL. Gala iznākums nekāds – paģiras un tvaiku izlase nolaida tikai tad, kad vajadzēja spēlēt Nīrnbergā par palikšanu A grupā... Ja tā aplūko visus gadījumus, kad tēva dēls no aizokeāna ir skrējis palīgā izlasei, tad kopaina iezīmēja nepārprotama – vienai vai divām spēlēm labākajā gadījumā viņam ir pieticis spēka un emocijas... Jā, un šajā sarakstā mēs varam likt ne tikai augstāk minētos, bet arī vēl Skrastiņu, Ivanānu... Protams, šajos gados mūsu pārstāvniecība NHL ir gājusi mazumā, kas skaidri parāda Latvijas hokeja resursa dziļumu. Tieši tāpēc arī šoreiz prieks par Kaspara Daugaviņa neražu Otavā ir kā dāvana – kā allaž... Un tomēr jautājums paliks iepriekšējais – vai Kaspars brauc kā šestjorka, vai tomēr – kā spēks, kā centrālā ass?

Visas pazīmes liecina, ka Daugaviņš tomēr šestjorka nebūs. Pirmkārt, viņš visu Stenlija kausa izcīņu ir nosēdējis rezervē – tātad, viņam hokejs ir pietrūcis tīri fiziski, viņš nav pārspēlējies vai nokauts. Arī emocionāli tas nav noticis. Izlases treneris Nolans labi saprot, kāda bija Kaspara loma Otavā, līdz ar to viņam jāprot izmantot uzbrucēja viss īpašību kopums, pat ja apzināmies – ka augstāk par trešo maiņu viņš šajā sezonā klubā nav ticis. Ja Žoltoku savulaik izlases ģērbtuvē sagaidīja autoritātes, kuras patiešām tikai pasmaidīja par Sergeja NHL statistiku (a’la Daugaviņa līmenis), tad šobrīd Latvijas valstsvienībā nav neviena, kas varētu kaut kādā mērā nonievāt Kaspara vietu pasaules labākajā līgā. Jā, viņš tur nav nekāda zvaigzne, bet neviens no šīs izlases modeļa nav pat tuvumā bijis tamlīdzīgam stāstam. Daugaviņa rakstura īpašības ir tieši tādas, lai viņš no pirmās dienas, kad būs kopā ar Latvijas komandu, katram (katram!) ierādītu vietu. Vai tas Janka Sprukts, vai Jurka Upītis... Kaspars nav egoists, bet cīnītājs – noteikti. Tātad – viņa personā mēs saņemam potenciālo izlases līderi, motoru. Ja godīgi, šobrīd tāda komandā nav – nu, vismaz pārbaudes spēlēs neviens tāds nav iezīmējies. Cita lieta, vai Kaspars saprot, ka ar atbraukšanu vien, viņš nekādu labumu izlasei vēl nedod. Svarīga būs attieksme, turklāt – ļoti iespējams, ka viņam būs jābūt priekšgalā arī grūtos brīžos, ko Latvijai var drīzāk prognozēt, nekā uzvaras maršus. Daugaviņš nav mīkstais, bet – vai viņš nojauš, ka atbildība kopā ar izlasi ir daudz lielāka, nekā algotņa darbiņš Ziemeļamerikā? Ja Kaspars aukstasinīgi novērtēs visus tos iepriekšējos gadījumus, kas latviešu laimes lāčus pie izlases padarīja par skaistiem izbāzeņiem - vajadzētu sanākt labam komplektam un galarezultātam. Jo no šīs paaudzes, kura tagad spēlē hokeju, tikai Daugaviņa rakstura īpašības atbilst mērauklai, ko savulaik kā izlases kapteinis iezīmēja Znaroks. Domāju to īpašību kopumu, ko bijušais izlases kapteinis demonstrēja 1996. gada pavasarī – vēlākos gados Oļegs pārsvarā bija nebaudāms, jo pārcentās un, ja godīgi – neprata paiet malā, kad to vajadzēja darīt. Kaspars nav nedz talantīgākais, nedz meistarīgākais šajā izlasē, bet aknas viņam ir pamatīgas - ja viņam hokejā ir iezīmēta misija, tad te tā būs – šogad kopā ar Latvijas izlasi pasaules čempionātā. Tā ir liela atbildība un Kasparam tā būs jānes – neatkarīgi no sasniegtā rezultāta. Lai izdodas!

P.S. Aplūkojiet pievienoto fotogrāfiju – tur nav nekādu šaubu, kurš tajā brīdī vada attēlā redzamo četrinieku pretī Stenlija kausa izcīņai. Starp citu, vecākais starp viņiem ir Otavas Senators ģenerālmenedžeris, bet redzamākais – nu, paši saprotat, kurš...