Arī Krosbijs un Hosa nespēlēs... Šoreiz.
Teorētiski varētu, bet ne Sidnijs Krosbijs, ne Marians Hosa savu valstu izlasēs pasaules čempionātā hokejā nepiedalīsies. Šoreiz viņi tā nolēma. Slovakiem vēl nav skaidrības arī par Zdeno Haru. Nāk pavasaris, tuvojas pasaules čempionāts hokejā un kļūst arvien skaidrāki ne tikai komandu sastāvi, bet arī veidojas to saraksts, kuri izlasēm palīdzēt nevarēs. Šoreiz nevarēs. Bet vai par katru cenu vajag? Jautājums ir vismaz diskutējams.
Nav pagaidām piedzimis tāds līdzjutējs, kurš negribētu, lai izlases rindās būtu visi labākie. Var saprast atklātās vēstules, kas tiek rakstītas hokejistiem, kritiku un sašutumu, ja ir kaut mazākās aizdomas, ka lielāka ir negribēšana nevis nevarēšana spēlēt izlasē pasaules čempionātā. Vainīgs ir gan pats hokejists, gan Rīgas "Dinamo" un KHL, gan Hokeja federācija, gan lielā nauda u.tt. Bet vai vienmēr vajag meklēt vainīgo un vai vienmēr tāds ir?
"Man negribas neko skaidrot un negribas, lai kaut ko raksti, jo tas var izklausīties pēc taisnošanās. Man nav nevienam jātaisnojas, jo nav, par ko taisnoties. Zinu, kāda ir situācija un negribu par katru ceru kaut ko iestāstīt tiem, kuri nemaz negrib neko dzirdēt, tas var tikai radīt jaunu negatīvisma vilni interneta portālos. Labāk ir paklusēt un atkal iet laukumā izlases sastāvā, kad būšu tam gatavs. Tā būs vislabākā atbilde," teica viens no mūsu hokejistiem. Vārdu neminēšu apzināti un nav arī svarīgi, kad tas bija teikts. Ne tas ir galvenais.
Kas ir sliktāk - godīgi pateikt, ka neesi pilnībā gatavs spēlēt pasaules čempionātā ne fiziski, ne psiholoģiski (nespēlēšanas iemeslam nav obligāti jābūt smagam savainojumam) un dot iespēju sevi apliecināt kādam citam, vai tomēr par katru cenu mēģināt tikt izlasē, iekļūt sastāvā, aizbraukt uz pasaules čempionātu un nevarēt spēlēt savā līmenī? Vispār jau dažreiz sanāk gandrīz apburtais loks: atsakies šoreiz (uzsveru - šoreiz) kaut kādu iemeslu dēļ nevis negribēšanas dēļ spēlēt izlasē (vai kāds vispār ir atteicies spēlēt izlasē tāpēc, ka negrib spēlēt Latvijas izlasē principā?!), tātad - esi sliktais, neesi īsti gatavs spēlēt, bet tomēr tiec komandā, aizbrauc uz pasaules čempionātu un nevari nospēlēt savā līmenī (kas arī ir likumsakarīgi) - tevi atkal norej un tik un tā esi sliktais. Cik garš, tik plats. Hokejs ir komandu sporta veids, tā ir komandu spēle, kurā, varonīgi par katru cenu izlasē tikušais, bet savā līmenī negatavs spēlēt pasaules čempionātā hokejists, pirmām kārtām izdara slikti komandai. Spēlējot komandā, tu pirmām kārtām esi atbildīgs tieši par komandu. Cepuri nost visu to priekšā, kuri uzreiz gatavi ierasties izlasē. Viņi ir piemērs, kam jāseko. Ja esi gatavs tam sekot. Skaisti jau skan - gatavs spēlēt izlasē kaut uz vienas kājas. Tikai kam to tā labums? Nu, nevar būt gatavs spēlēt izlasē, ja nomāc sakrājušies savainojumi vai citas problēmas. Nevajag mānīt sevi. Nevarēšana spēlēt nav tas pats, kas negribēšana, tā neko neliecina par attieksmi pret izlasi. Kaut gan piekrītu arī tam, ka dažreiz negribēšana tiek slēpta zem šķietamas nevarēšanas un nav viegli atšķirt, kas ir vispirms. Par laimi - tikai dažreiz.
Nevajg pārprast. Valsts izlases svarīgums netiek nonicināts. Izlasē spēlēt jātiecas, spēlēt izlasē ir gods, valsts izlase - tā ir svēta lieta un tāda attieksme ir jāaudzina līdz ar pirmajiem soļiem sportā, taču izlasē nav jāspēlē par katru cenu un jebkura atteikšanās to darīt nav jāuztver kā personisks apvainojums vai necieņas izrādīšana pret līdzjutējiem vai komandu. Katrs gadījums ir citādāks. Ir saprotams līdzjutēju sarūgtinājums un sašutums (atkarībā no atteikšanās iemesla), tā ir neatņemama līdzjušanas sastāvdaļa, taču ir jāsaprot arī spēlētāju. Vismaz jāpacenšas to izdarīt. Ir ļoti viegli nosodīt un nozākāt. Kamēr pats vai kāds tavs tuvinieks nenokļūstat tamlīdzīgā situācijā. Nav jau arī ļaunuma bez labuma - dažu līderu prombūtne katru gadu dot lielāku iespēju sevi apliecināt citiem, dod lielāku iespēju rasties jauniem līderiem. Skaidrs, ka lielajās hokeja valstīs kāda atteikšanās spēlēt pasaules čempionātā netiek uztverta tik sāpīgi, jo viņa vietā var stāties citi un tāpēc nav kā piemēri jāmin kanādiešu, zviedru, krievu vai amerikāņu hokejisti, kuri, raug, arī atteikušies braukt uz pasaules čempionātu. Lai kādi būtu iemesli nespēlēt - tie nav piemēri, kam sekot, taču rūpes par savu turpmāko karjeru (tajā skaitā - izlasē!) arī nav noziegums.
Mums ir laba hokeja izlase, pēdējās divās pārbaudes spēlēs ar Franciju redzēsim jau tās gandrīz optimālo sastāvu 2012. gada pasaules čempionātam un vēlēsim tai izdošanos. Kopā ar izlasi sirdī un dvēselē būs katrs no tiem, kuri šoreiz dažādu iemeslu dēļ nevar būt kopā uz ledus.
+5 [+] [-]
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
+4 [+] [-]
Tapēc labāk, ja kāds nav gatavs, tad, labāk, lai nespēlē, neradīs to vilšanos, kas būtu, ja spēlētu.
Un vēl taču katram spēlētājam ir arī privātā dzīve, kas ietekmē rezultātus. Un tas arī ir jāsaprot.
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
Bet paldies! Tieši un precīzi!
P.S. Nenosauktais hokejists varētu būt Dārziņš? Izklausās tāds ļoti sakarīgs!
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Visus tos, gadus, kuros esmu bijis uz PČ, atbalstīt Latvijas izlasi, neviens no Latvijas faniem, NEKAD, nav pateicis, nevienu sliktu, vārdu, par saviem spēlētājiem, jo mēs vienmēr TICAM, kad mūsējie UZVARĒS, ar atsevišķiem spēlētājiem vai bez tiem !
-3 [+] [-]
ieraudzīju autoru - ierakstījo tikai šo te komentāru un lapu jau veru ciet
+1 [+] [-]
[+] [-]