Brīvību Znarokam!

Man patīk kā deviņdesmit astotajā gadā rīkojās šveicieši. Paņēmuši pēc rokas kanādiešu izcelsmes vācieti Ralfu Krīgeru, viņi pateica konkrēti – strādā! Vai atgādināt, kas no tā visa beigās sanāca? Krīgers divpadsmit pavasarus pēc kārtas vadīja Šveices izlasi pasaules čempionātos (atkārtots leģendārā Viktora Tihonova sasniegums), piespiežot pasaules hokeja sabiedrību ne tikai rēķināties, bet arī cienīt šo komandu. Krīgeru sākumā kritizēja par spēlētāju izvēli, taču viņš palika nelokāms – sak, vai nu jūs man uzticaties, vai trenējiet paši. Šveices hokeja federācija viņam ļāva, lai gan iekšējā opozīcija – jā, arī viņiem tāda ir! - pa šiem padsmit gadiem kanādietim ar vācu pasi skatījās uz nagiem, kā pārdevēja uz aizdomīgu pircēju juvelieru veikalā. Bet Krīgeram bija atbildes: debijas gadā ar valstsvienību viņš uzreiz izcīnīja ceturto vietu, divus gadus vēlāk – piekto. 2004., 2005., 2007., 2008. gada pasaules čempionātos šveicieši sasniedza ceturtdaļfinālu un to pašu viņi Krīgera vadībā izdarīja olimpiskajās spēlēs Turīnā un Vankūverā. Tā bija tā pati Šveices hokeja izlase, kas deviņdesmitajos vēl balansēja uz A un B grupas sliekšņa, ik pa brīdim saskrienoties arī ar mūsu hokejistu pierēm... Tā pati Šveice, kuras nespēkam pateicoties, mēs deviņdesmit sestajā izcīnījām laimīgo neizšķirtu, ar ko pietika ceļazīmei pie lielā galda.

Taču kopš tā laika mēs biežāk esam viņus redzējuši priekšā, nekā aiz muguras. Jā, bijušas arī klajas neizdošanās vai neveiksmes – kā, piemēram, pērn savās mājās, kur, starp citu, tieši Latvija pielika Šveices hokeja pulksteņa smalkmehānismam divus iztrūkstošos akmeņus. Vienu apakšā, otru – pa virsu... Vai Soltleiksitijas olimpiāde, ko Krīgera komanda pameta ar dzerstiņa paliekām olimpiskajā ciematā un vienpadsmito vietu... Taču – arī pēc šādiem vājuma mirkļiem, trenera kompetenci vai krēslu atstāja mierā. Krīgeram ar federāciju bija dzelžainas ilgtermiņa vienošanās, kas vairākkārt tika pagarinātas, taču visos gadījumos treneris zināja, ka viņam ne tikai uzticas, bet arī atvēl laiku darba augļu plūkšanai. Hokeja aprindās pat vienubrīd asprātīgs bija kāds vērojums ar melnā humora pieskaņu – sak, pasaulē nav nekā pastāvīgāka par nodokļiem, nāvi un... Ralfu Krīgeru pie Šveices izlases stūres. Ironiski, ka Krīgers sava darba līguma beigas nesagaidīja, lai gan bija izpildījis federācijas noteiktos uzdevumus: Vankūveras olimpiādē viņš atkal panāca, ka Šveice spēlē ceturtdaļfinālā, taču tur piekāpās amerikāņiem (0:2). Formāli viņam bija jāizvada vēl viens turnīrs pie valstsvienības stūres – šī gada pasaules čempionāts Vācijā – taču treneris un federācija vienojās par citu scenāriju. Krīgers aizgāja pats, pasakot paldies par doto iespēju.

Šo atkāpi par Šveices izlases treneri veicu apzināti, lai iekrāsotu jau iestaigātas takas. Pasaulē ir daudzas lietas, ko nevajag speciāli izgudrot. Šveiciešu eksperiments ar hokeja izlasi, kas gāja Ralfa Krīgera pavadā, bija tipisks piemērs – kā rīkoties, ja vēlamies redzēt veiksmes nevis viena pavasara ietvarā, bet gan ilgākā laika posmā. Kāds te var iestarpināt: mēs jau arī esam noturīgi, pavej kā esam iekārtojušies A grupā uz laikiem... Piekrītu! Kādam citam gan jau būs kabatā pa akmenim, kas salīdzinās Šveices un Latvijas jaunatnes hokeja sistēmas ar visām no tā izrietošajām piramīdām un sekām. Arī tie būs viedi vērojumi! Vēl daži iebāzīs degunā Šveices pieaugušo hokeja režģi, kam mēs labākajā gadījumā varam nolikt pretī Rīgas Dinamo... Bet arī tad saku – lobam un ēdam tās olas, kas ir novārītas mūsu katlos! Mums šobrīd, iespējams, ir labvēlīgākā situācija, kādā jebkad ar pieaugušo hokeju esam bijuši. Kāpēc to neizmantot? Vēl nekad neesam no izlases trenera paģērējuši ilgtermiņa plānus – tagad būtu laiks! Dodam Znarokam un Vītoliņam nevis šī Vācijas čempionāta ratus, bet pasakām vairāk – strādājiet ar domām un idejām par Soču olimpiādi. Tas būs jūsu darba atskaites punkts! Atlasiet komandas kodolu, meklējiet spēlētājus, uzticieties viņiem, slīpējiet dimantus... Krīgers ar Šveici paveica brīnumus tikai tāpēc, ka viņam uzticējās. Bars ar pašmāju speciālistiem kliedza, ka treneris neņēma izlasē valsts čempionāta labākos spēlētājus, taču Ralfam bija vien atbilde – es veidoju komandu, nevis auklējos ar zvaigznēm. Zīmīgi, ka Vankūveras olimpiādē spēlēja seši hokejisti, kurus Krīgers izvēlējās savā pirmajā iesaukumā deviņdesmit astotajā gadā...

Iespējams, mums nekad neizdosies nokopēt Šveices hokeja jaunatnes sistēmas labākos uzmetumus, tāpat kā mēs visticamāk nevarēsim savu izlases treneri saukt par atbrīvoto no darbiem klubā un maksāt viņam 640 000 dolāru sezonā – tieši tik par darbu ar valstsvienību saņēma Ralfs Krīgers... Taču šobrīd vienalga ir visi priekšnoteikumi, lai mēs atspertos vēl vienai veiksmīgai hokeja desmitgadei. To varēs izdarīt nevis turpinot, bet gan mainot kārtību. Lai gan citi saka, ka kārtība Latvijas hokejā pa īstam nekad nav bijusi... Labi, lai tā būtu! Tad teikšu savādāk – daram to, kas ir kvalitatīvi savādāks. Ja šveicieši pēc astotās vietas olimpiādē spēj pieņemt neapšaubāmi izcilā Ralfa Krīgera laikmeta beigas un pateikt – mēs nevis turpinām, bet sākam no jauna – vai latvieši šajā ziņā nevarētu no šīs aukstasinības mācīties? Jau tagad ir zināms, ka nule kā noalgotais jaunais Šveices izlases treneris kanādietis Šons Simpsons ir likts pie arkla nevis vienas vagas dzīšanai, bet gan, lai izveidotu jaunu hokeja paaudzi. Znaroks šobrīd praktiski ir tajos pašos starta blokos, tikai viņam neviens vēl nav neko teicis par valsts izlases ilgtermiņa plāniem un programmām. Pieredzējušo hokejistu savainojumi un iepriekšējās paaudzes praktiskā noiešana no aktīvās hokeja skatuves, izveido teicamus priekšnoteikumus izlases jaunajam darba cēlienam. Uz šo čempionātu ir jāved nevis komanda, kas var uzvarēt šajā turnīrā vismaz vienu spēli, bet izlase, kas pratīs tikt pie pienākumiem nākamajos desmit gados. Dodam brīvību treneru rokām un prātiem – neliekam māžoties ap viena pavasara iedomātajiem medņiem un zīlēm, kas beigās nebūs ne kokos, ne rokās...

Vācijas čempionāta fons atļauj šādus pārdrošus kūleņus, jo olimpiskajā gadā daudzu valstu izlases ieradīsies uz pasaules meistarsacīkstēm ar eksperimentālo sastāvu. Proti, tie nebūs labākie spēki... Kanādieši pirms četriem gadiem uz Rīgu atveda astoņpadsmit gadus veco Sidniju Krosbiju, kurš šogad olimpiskajās spēlēs viņiem guva zelta vārtus. Vai atceraties, ka toreiz Rīgā kanādieši palika vispār bez medaļām? Gribēto pasaules čempionātā viņi nedabūja arī pērn un aizpērn, taču izauklētā pacietība pilnībā atmaksājās Vankūverā. Nu, labi, kanādiešus salīdzināt ar latviešiem nav īsti pareizi, taču pašus principus gan varam pakopēt. Atgādiniet, kad mēs pēdējoreiz treneriem esam ļāvuši atvēzēties ilgtermiņa šķīlieniem? Tā nekad nav bijis... Tad, kāpēc to vienreiz neizdarīt? Risks nav liels, jo spēlētāju potenciāls un resurss šobrīd ir labs, šķiet, arī par treneru kompetenci varam nešaubīties, atliek vien ieskatīties Kirova godīgajās acīs un saprast, ka tās neizstaro bailes no izgāšanās... Vai šādus pavērsienus sapratīs prasīgais līdzjutējs, brīžos, kad sportiskie centieni sāks buksēt? Vajadzētu gan. Ja šī komanda tic Znarokam, tad neļaujam šai apstākļu un notikumu sakritībai izgaist mūsu iedomātajos kompleksos.

Starp citu, vēl viena atkāpe bailīgajiem un tiem, kas vaimanoloģiju apgūst pašmācības ceļā. Mēs te jau vairāk kā mēnesi esam sacepušies par izlases treneru prombūtni, kas it kā neļaujot valstsvienībai pienācīgi sagatavoties pasaules čempionātam. Bet, tie paši šveicieši, par savas valsts hokeja komandas treneri nolēma tikai aprīļa sākumā, turklāt jau pieminētais Šons Simpsons gluži kā Znaroks ar Vītoliņu, pie valstsvienības stūres nevarēja ķerties ātrāk, kamēr nepabeidza ar klubu nacionālā čempionāta izslēgšanas spēles. Tā dzīvē un darbā mēdz notikt – vieni gražojas, citi strādā. Ja nu mēs tagad savējos paceltu spārnos... Kas jādara? Ļaujam viņiem strādāt.