Nav kur sēdēt? Braucam uz Valmieru!

Sezona ir sasniegusi kulmināciju, virslīgas finālā šogad tiksies „Lielvārde” un Cēsu „Lekrings”. Labākais tiks noteikts sērijā līdz četrām uzvarām – nekā neordināra. Taču neordinārs ir fakts, ka ne pirmo gadu finālsērijā norisināsies veselās trijās pilsētās, turklāt izšķirošās spēles – neitrālā teritorijā, šajā gadījumā tā ir Valmiera, precīzāk – Vidzemes Olimpiskais centrs (VOC). Tiesa, katrai no komandām būs iespēja vienu reizi sarīkot mājas spēli, bet pārējās divas līdz piecas spēles notiks Valmierā. Latvijas Florbola savienības (LFS) prezidents Ilvis Pētersons šādu viņa vadītās organizācijas praksi pamato ar to, ka ne Lielvārdē, ne Cēsīs nav tik daudz skatītāju vietu, lai tur varētu rīkot finālsēriju. „Spēles Lielvārdē jau parādīja, ka visiem gribētājiem vietu nav. Mēs šogad uztraucamies par to, vai VOC vietas pietiks. Saskaitot kopā skatītāju skaitu, kas bija Cēsīs un Lielvārdē pusfināla spēlēs, VOC ir jābūt pilnam,” rēķina LFS prezidents.

Kā minimālo sēdvietu skaitu, kas būtu nepieciešams finālsērijas uzņemšanai, Pētersons min 1500 sēdvietu. „Mēs vēlamies, lai visiem finālspēles būtu pieejamas. Lai nav jāstāv kājās, turklāt divās rindās,” saka LFS prezidents. Cēsīs varētu uzņemt 1000 skatītāju, Lielvārde uzskata, ka arī spēj tikpat – novietojot papildus tribīni. Kā zināms, gan ceturtdaļfināli, gan pusfināli ritēja līdz trijām uzvarām, labākajām regulārā čempionāta komandām baudot sava laukuma priekšrocības. Finālsērijā gan tādas ekstras nebūs, „Lielvārde”, kas pēdējos divos gados savā laukumā ir principā neuzvarami (zaudējuši vienu spēli), mājas spēļu priekšrocību vietā saņem 1200 latu. Ne skaidrā naudā, protams, bet viņiem nākamsezon nebūs jāmaksā dalības maksa startam virslīgā, kas šobrīd ir 1200 latu vērta.
Pētersons norāda, ka šādu praksi LFS piekopj jau ceturto gadu, no klubiem pretenziju neesot, kaut gan sākumā esot bijušas. „No sākuma bija pretenzijas, vaicāja: kāpēc mēs nevaram mājās spēlēt? Taču kaut vai basketbolā ir noteikts, cik sēdvietas ir pieļaujamas regulārajā čempionātā, bet cik ir jābūt uz finālspēlēm. Ja ir tikai 350 sēdvietas, tad tur nevar finālspēles aizvadīt,” strikts ir LFS prezidents. SA+ nolēma pārbaudīt un pavaicāt, vai tiešām abām finālistēm nav pretenziju.

„Es uz to skatos tikai negatīvi,” - tāds ir pirmais teikums „Lielvārdes” vadītāja Ainara Puķīša komentārā. „Visu cieņu LFS par organizēšanu, taču tā pamatideja sākotnēji bija savādāka – tā vismaz mūs informēja. Proti, lai šo sporta spēli popularizētu, finālus vajadzētu rīkot vairākos olimpiskajos sporta centros – Daugavpilī, Liepājā u.c. Bet es saprotu, ka tas ir finansiāli pagrūti, tāpēc tagad ir tā. Es uzskatu, ka finālspēles ir jāaizvada pēc principa „mājās – viesos”, un, ja mēs gribam kaut ko grandiozu, tad šīm spēlēm ir jābūt Rīgā, varbūt pat „Arēnā Rīga”, ja mēs gribam šo sporta veidu popularizēt,” teic Puķītis. Tikmēr Cēsu „Lekrings” pārstāvis Normunds Eglītis saprot, ka nedrīkst aizmirst par zāļu ietilpības problēmu. „Mums ir jābūt reāliem. Nav tik daudz to zāļu, kas var uzņemt visu šo fanu armiju. Gan Cēsīm, gan Lielvārdei zāļu iespējas ir ierobežotas. Šīs spēles pulcē ļoti daudz skatītāju. Vai tas ir labi, vai slikti – man grūti spriest,” saka Eglītis. „Finālus, es domāju, tiešām ir nepieciešams aizvadīt kādā ietilpīgā arēnā. Pirmās spēles mēs tomēr nospēlējam savos laukumos, dodot faniem iespēju tās vērot savā pilsētā. Taču Valmierā iestrādes ir labas, ietilpība arī,” vērtē „Lekrings” pārstāvis. Viņš arī norāda, ka nākotnē nebūtu sevišķi prātīgi ceļot pa reģioniem popularizācijas nolūkos tikai tādēļ, ka tur ir labs, ietilpīgs olimpiskais centrs. „Ir ļoti rūpīgi jāskatās, kurās pilsētās var organizēt šādas finālsērijas. Nu, nebūtu loģiski šajā gadījumā „Lielvārdi” un „Lekringu” vest uz Liepāju – tur nekas nesanāks. Nenoliegsim to, ka Latvijā ir tikai dažas zāles, kur florbola fanu armiju var uzņemt,” atzīmē Eglītis. Arī LFS prezidents saprot, ka florbols tomēr ir vispirms jāatrāda publikai, kam spēle interesē. „Ir vēl dažas vietas, kur Latvijā varētu spēlēt, bet tur florbols nav tik ļoti populārs.” Šajā florbola stāstā, starp citu, tiek izgaismota kāda ļoti liela visa Latvijas sporta problēma. Proti, mums ir viena ietilpīga arēna, vairākas mazietilpīgas, bet vidusslāņa ar, teiksim, 4000 – 6000 vietām nav.

„Klubiem mēs noņemam jebkādas organizatoriskās rūpes. Viņiem ir tikai jāatbrauc un jāspēlē – kā viesos. Mēs sedzam ceļa izmaksas, tiesnešu algas – visu,” saka LFS prezidents Pētersons. Kad vaicāju, vai faniem arī tiek kādas rūpes noņemtas, Pētersons pasmejas: „Faniem gan mēs neko nesedzam.” Prezidents nezina nevienu citu sporta veidu, kur būtu šāda prakse, un tādas nav arī florbolā. Es savukārt nezinu nevienu citu sporta veidu, kur faniem tiek atņemta iespēja uz zāli aiziet ar kājām, jo sezonas kulminācija tiek pārcelta uz kādu neitrālu pilsētu. Sak, eju uz visām savas komandas spēlēm, mana komanda tiek līdz finālam un – sāk spēlēt Valmierā... „Lielvārdes” šefs Ainars Puķītis piekrīt, ka situācija ir diezgan absurda. „Ir taisnība, protams, ka ir taisnība, bet ir tā, kā ir. Es uzskatu, ka var ļaut spēlēt vismaz pa divām spēlēm katrai komandai savā laukumā. Ja sērija ir tik spraiga, tad izšķirošās spēles tiešām varētu rīkot kādā ietilpīgā vietā, izmantojot to kā iespēju popularizēt florbolu,” uzskata Puķītis. Arī Ilvis Pētersons saprot, ka pēc kaut kā tiecoties (ietilpības), kaut kas pa ceļam tiek arī pazaudēts, šajā gadījumā – fanu komforts. Tiesa, abas komandas saviem faniem nodrošina speciālus autobusus, bet - tos nodrošina komandas, nevis LFS, par ceļu maksājot pašiem līdzjutējiem. Nu, lūk, - gan par braucienu, gan par iekļūšanu zālē ir jāmaksā. Liekas izmaksas, diskomforts. Kāpēc gan LFS, ja jau sedz visas izmaksas un domā par faniem, nevarētu panākt vēl vienu solīti pretī. No otras puses, tāpat brīvu vietu nebūs, nav jau pēc kā tiekties.

Interesanti, ka LFS aktīvi domā par Zviedrijas modeļa ieviešanu. Proti, kad ir tikai viena finālspēle, kas Zviedrijas gadījumā pulcē 15000 skatītāju „Globen” arēnā. Jau tagad šāda prakse tiek piekopta, nosakot bronzas medaļu likteni. Dzīve piespieda – agrāk komandas „mazo finālu” pārsvarā atspēlēja. „Tas būtu zināms solis uz priekšu, domājot par 2016. gada pasaules čempionātu, lai mēs zinātu, cik cilvēkus mēs vienlaicīgi varam savākt uz florbola spēli,” skaidro Pētersons. Ir apkopoti dati par to, cik ir unikālo apmeklētāju teksta tiešraidēm florbola savienības mājas lapā. Rekords – 4000. Tātad florbolam līdzi sekotāju resursa aptuvenās kontūras ir ievilktas, „Arēnu Rīgu” piepildīt ar finālspēli vēl ir krietni par agru. „Es visu laiku LFS valdes sēdēs esmu teicis, ka ir jāpamēģina vismaz vienu sezonu aizvadīt, kad ir tikai viena finālspēle, sarīkojot īstus florbola svētkus. Pārējās sērijas gan var rīkot tāpat, kā šobrīd – līdz trim uzvarām,” saka „Lekrings” pārstāvis Normunds Eglītis. Arī „Lielvārdei” nekādu pretenziju pret vienas finālspēles modeli nebūtu.

Koks ar diviem galiem – tā var īsumā raksturot situāciju ap finālsēriju. No vienas puses, sezonas kulminācijā florbols no vietējiem līdzjutējiem tiek aizvests prom. No otras puses, ko citu lai dara, ja spēļu arēnas nav tik ietilpīgas, cik nepieciešams? Kāps cits citam plecos, izklāsies guļus cits citam virsū? Skatīsies periodus uz maiņām – 400 skatītāji pirmo, citi 400 – otro, vēl citi 400 (dārgāko biļešu īpašnieki) – trešo? It kā var jau papriecāties par cilvēku interesi, taču tā rada problēmas. Problēmas, kuras nav iespējams ātri atrisināt. LFS vadītājs saka, ka, ja katram klubam būtu pienācīga vieta, kur aizvadīt mājas spēles, ar pāris tūkstošiem sēdvietu, tad šādi risinājumi nemaz nebūtu jāmeklē. Un atkal kokam ir otrs gals – kāda mārrutka pēc gan Latvijas reģionos tādi monstri ir nepieciešami, ja interese par regulāro sezonu neko tādu neprasa? Ja nu vienīgi sporta veids turpina tik strauji attīstīties, ka ar 350 vietām pat uz regulārā čempionāta spēlēm ir krietni par maz. Pagaidām – kā varam, tā dzīvojam.