Prokopčuka maratonu neskries... olimpiādē
Nedēļas nogalē savas otrās sacensības šogad Portugālē aizvadīja maratonskrējēja Jeļena Prokopčuka, kura vēl ir tikai ceļā uz savu optimālo formu. Visticamāk pēc mēneša viņa skries arī Londonas maratonā, taču tikpat ticami ir tas, ka olimpisko spēļu maratona skrējienu Jeļena skatīsies no malas. Kāpēc tā, prasiet spēļu organizatoriem.
Lisabonas pusmaratonu aizvadītajā svētdienā var uzskatīt par kārtējo posmu Latvijas gargabalnieces Jeļenas Prokopčukas ceļā uz mērķi – pilnvērtīgu atgriešanos maratona sacensībās pēc dēla Viktora piedzimšanas. Pirmās sacensības šosezon bijušas gandrīz tieši mēnesi atpakaļ. Turpat Portugālē Jeļena noskrējusi astoņu kilometru krosu, kas vienlaikus bijis arī Portugāles čempionāts. Tajā zelta medaļu izcīnīja portugāliete Dulke Feliksa, kura kopējā sacensību ieskaitē finišēja trešajā vietā aiz uzvarētājas, mazpazīstamās Kenijas staieres Goreti Jepkoečas un Prokopčukas, kura ieņēma otro vietu. Kā pastāstīja sportistes vīrs un treneris vienā personā Aleksandrs Prokopčuks, krosu „Ļena skrēja naglenēs un galīgi piedzina kāju ikrus. Divas nedēļas pēc tam ļoti sāpēja. Trase bija cieta, akmeņaina.”
Mēnesi vēlāk, 25. martā sekoja nākamās sezonas sacīkstes turpat Portugālē – Lisabonas pusmaratons. Tajā Jeļena finišēja piektā aiz amerikānietes Šaleinas Fleneganas, kura daudz neatpalika no personiskā rekorda, un trim Kenijas skrējējām.
„Ļena jau trīs gadus nebija skrējusi tādas klases sacensībās ne maratonu, ne pusmaratonu,” par paveikto stāsta Aleksandrs. „Rezultātu Lisabonas pusmaratonā vērtēju kā normālu. Ļena gan bija domājusi, ka noskries nedaudz ātrāk, bet viņai tur nebija paši labvēlīgākie laika apstākļi. Bija diezgan karsts – ēnā divdesmit trīs grādi, bet saulē – ļoti karsts. Viņai nepatīk tādi laika apstākļi.
Viss pārējais bija normāli. Noskrēja viņa ļoti stabili, vienādi veica gan pirmo, gan otro distances daļu, otro pusi pat drusciņ ātrāk kā pirmo. Visām pretiniecēm bija otrādāk – pirmā distances puse tika noskrieta ātrāk. Savukārt otro pusi ātrāk par Ļenu (par 20 sekundēm) noskrēja tikai uzvarētāja Flenegana. Tas nozīmē, ka ar izturību mums viss ir kārtībā, jo uz izturību ziemā esam strādājuši. Trūkst tikai sacensību, lai ātruma īpašības uzlabotu, jo vieglatlētikā ir tāds termins ieskrieties. Ir nepieciešamas dažas sacensības, lai ieskrietos, jo no sākuma uzreiz ir grūti skriet ātri.
Būtu labi noskriet desmitnieku. Kādās no sacensībām varētu veikt trīs kilometrus, piecus. Arī pusotra kilometra distance treniņam būtu ļoti labi. Stadionā vispār jau esmu aizmirsis, kad Ļena pēdējo reizi ir skrējusi. Gadus sešus atpakaļ?”
Prokopčukas personiskais rekords pusmaratonā ir pirms vienpadsmit gadiem Bristolē sasniegtais (1:08:43), taču šobrīd viņa vēl nav pilnībā atguvusi sportisko formu. Tāpēc rekorda labojumu šobrīd no viņas prasīt nebija prāta darbs. Kopš pagājušā gada jūnija, jau divus mēnešus pēc Viktora piedzimšanas Prokopčuka atsāka skriet reizi dienā sešas reizes nedēļā, bet no decembra, kad trijatā ar abiem saviem vīriešiem devās uz treniņiem Portugālē, viņa jau skrien divreiz dienā, arvien palielinot kilometrāžu. Tagad maksimālais noskrieto kilometru daudzums divas nedēļas atpakaļ jau sasniedzis simtu astoņdesmit, kas esot tuvu Jeļenas maksimālajai treniņu slodzei pirms lielajiem maratoniem (210-220 km nedēļā). Aprīlī, pateicoties Portugālei par iespējām trenēties pieņemamos apstākļos ziemā, ģimene dosies mājupceļā uz Latviju un turpinās treniņus šeit.
Protams, sportistei gribas piedalīties olimpiskajās spēlēs Londonā, kur arī laika apstākļi varētu būt pateicīgāki kā Pekinā, kur sportiste nestartēja neciešami karstā laika dēļ. Atliek izpildīt olimpisko spēļu normatīvu, kura A normatīvs ir 2:37, bet B normatīvs – 2:43:00 stundas. Tiesa, B normatīvs jau ir Dacei Linai. Tāpēc simtprocentīgi vietu Londonas olimpiādes dalībnieču vidū viņai garantētu tikai A normatīva izpilde, kuru sasniegt plāno arī Lina. Iespējams, ka tikt galā ar normatīvu Jeļena mēģinās 22. aprīlī Londonas maratonā. Vismaz pagaidām viņai ar treneri liekas, ka viņa būs pienācīgi gatava šim maratonam: „Ja viņa būs gatava rezultātam 2:25 stundu robežās, tad skriesim, ja nebūs, nav jēgas tur vispār skriet. It kā pēc treniņiem viņa būtu šim rezultātam gatava.”
Tomēr var gadīties, ka sportistei šis normatīvs nemaz nebūs nepieciešams, jo Londonas olimpisko spēļu organizatori pieņēmuši lēmumu – skrējējus pretī finišam dzīt pašā pusdienas saulē. Sacensības maratonā sievietēm ieplānotas trešajā augustā vienpadsmitos priekšpusdienā. Protams, kā saka Aleksandrs, var gadīties, ka tobrīd nebūs pārāk karsts, ka būs mākoņi, taču var gadīties arī tā, ka gaisa temperatūra kļūst skrējējiem par tikpat ekstrēmu pārbaudījumu kā Atēnās vai Pekinā: „Skrējiens būs tieši dienas vidū, un tā būs loterija. Vienreiz tieši šajā datumā viņa jau tur piedalījās sacensībās, un toreiz bija trīsdesmit septiņi grādi. Viņa teica, ka sajūta bijusi tāda, ka nav, ko elpot. Laikam organizatori domā tikai par televīzijas translācijām, lai tās varētu izdevīgi pārdot, nevis sportistiem. Nauda izšķir visu. Labi, laika apstākļus mēs nevaram ietekmēt, taču vismaz varam ietekmēt skrējiena norises laiku. Tad ieliekam maratona sacensības skrējējiem izdevīgā laikā. Kāpēc komercmaratonu rīkotāji sacensības var noorganizēt pavasaros un rudeņos un startu dot deviņos rītā? Jūlijā un augustā likt skriet pusdienas laikā – tā sportistiem ir gandrīz pašnāvība. Tas var būt bīstami. Pēc tāda skrējiena var aprauties pat sportista karjera vai ievērojami to saīsināt. Tāds skrējiens atņem tik daudz veselības... Viens no labiem gargabalniekiem savulaik sacensību kontraktā iekļāva punktu, ka brauks uz mačiem, bet nestartēs, ja temperatūra būs augstāka par 17 grādiem Celsija.”
Jeļena ar Aleksandru nav azartspēļu cienītāji, tāpēc šobrīd izskatās, ka maratonskrējiens noritēs bez Latvijas spēcīgākās gargabalnieces līdzdalības. Tomēr pēc ilgāka laika mēs viņu olimpiskajās spēlēs varam cerēt ieraudzīt īsākā disciplīnā – desmit tūkstošu metru distancē. Tāpēc plāni ātruma īpašību attīstīšanai var noderēt ne tikai maratonam: „Domājam, ka kādās sacensībās vajadzētu izpildīt arī olimpisko kvalifikācijas normu 10 000 metros, jo tur sacensības ir 3. augustā pusdesmitos vakarā. Tas ir pavisam savādāk kā vienpadsmitos no rīta. Desmitnieku jebkurā gadījumā būs skriet ļoti komfortabli, nekādu trīsdesmit grādu. Par problēmu varētu kļūt normatīva izpilde, jo sacensību 10 000 metru distancē nav tik daudz. Ir Eiropas čempionāts, ir Krievijas čempionāts... Viņa to mēģinās.”
Būtībā ar sacensību organizatoru lēmumu uzlikts trekns krusts Latvijas gargabalnieces mēģinājumam jelkad ne tikai startēt olimpiskajā maratonā, bet tikt tur pie pēc iespējas augstākas vietas. Kādas? „Viņai ir interesanti braukt uz olimpiādi, ja ir izredzes tikt labāko trijniekā vai vismaz sešiniekā,” saka Aleksandrs. Krusts ir uzlikts arī Latvijas līdzjutēju cerībām uz medaļu olimpiskajā maratona skrējienā, kamēr 10 kilometros šādas cerības ir veltas. Turklāt lielākā daļa no mums, ja vasaras karstumā kāds mums solītu desu aiz tiem kaut vai divdesmit kilometriem, droši vien pasūtītu solītāju trīs pagastus tālāk un apmierinātos ar maizi un alu tepat uz vietas...
Ja tas atgādina krievu ruleti ar veselību, nav ne mazāko iespēju plānot startu Londonā, ņemot vērā sportistes gatavību, bet iznāk koncentrēties dabas apstākļiem. No otras puses, ir iespēja startēt desmit kilometru distancē daudz veselīgākos laika apstākļos, taču ar mazākām cerībām uz augstu vietu. Zināms, ka Ļenas trumpis ir izturība maratonā, kuru viņa četrreiz īsākā distancē vēl nemaz nepaspēj īsti likt lietā. Tomēr jāņem vērā arī vēl kāds faktors – Prokopčuka skrien jau ļoti ilgi, un pagājušā gada rudenī viņa skeptiski izteicās par iespējamo maratona skriešanu četrdesmit gadu vecumā. Tas savukārt nozīmē, ka šī sportistei var būt pēdējā olimpiskā iespēja... Arī tādēļ, ka nez vai lielā iespēja klimata ziņā būs arī nākamā olimpiāde Riodežaneiro...
Galvā ienāca ķecerīga doma – kas būtu, ja izpildītu kvalifikācijas normatīvu gan maratonā, gan desmit kilometros, pieteiktos olimpiādei startam abās disciplīnās un, vadoties no laika prognozēm, pieņemtu lēmumu par dalību vienā no abām sacensībām jau uz vietas? „Ja tas būtu tik vienkārši,” šī mana diletanta doma ne īpaši patīk trenerim. „Lai sagatavotos desmit kilometriem, nepieciešams izkopt sprinta dotības. It kā var mēģināt abiem gatavoties, taču arī organismam tas nav labi, ja mēģinām panākt gan vienu, gan otru. Tāpēc šobrīd Londonas olimpiskajās spēlēs priekšroku dodam desmit tūkstošu distancei. Maratonu labprāt, bet mums negribas piedalīties laika apstākļu loterijā...”
[+] [-]
-2 [+] [-]
[+] [-]