Janka? Ja lēmums ir godīgs...

Kas ir noticis? Jānis Sprukts grib šajās dienās pateikt, ka viņš ir fiziski un morāli iztukšots, ka viņš nekāds palīgs pasaules čempionātā nebūs, ka viņam vajag atpūsties, ka viņš valstsvienībā nespēlēs... Skaidri! Tā vietā viņš saka, ka viņam sezona ir beigusies. It kā šai frāzei nevarētu atrast skaidru tulkojumu? Jānis baidās, jo runa ir par izlasi. Par to pašu komandu, kuras karogu viņš ir turējis godā un cieņā. Kopš zināma laika, mums, latviešiem, karoga jautājums ir principiāls. Jaunāko laiku vēsture mūs šajā sakarā ir izpliķējusi un varbūt tieši tāpēc gan sportistu, gan līdzjutēju priekšā – izlase ir kaut kas vairāk par vienu komandu, kas sanāk kopā uzspēlēt. Spēlēt izlasē, tas nav stāsts par uzvārdiem uz muguras – tas ir stāsts par ģerboni un valsts nosaukumu uz krūtīm. Jānis to saprot, mēs visi saprotam. Ja viņš saka, ka šoreiz nevēlas, tas nenozīmē, ka viņš ir nodevējs. Jo nodevēji parasti saka, kāpēc viņi grib spēlēt citur, vai izdomā melus, kas attaisno savu izvēli. Sprukts citur negrib spēlēt, jo viņš ir latvietis. Viņš nemelo, kad saka – esmu emocionāli iztukšots. Mēs viņam ticam. Vai nevajadzētu? Kāpēc?

Fons jau pateicīgs. Atceraties runas par lielākām prēmijām, ko esot draudējuši prasīt izlases hokejisti? Tāpat Znaroku, kurš it kā sūtījis vienu savējo no Maskavas sist tieši Spruktu? Vēl jau Jānim līgums beidzas ar pašu Dinamo – te arī var kaut kas beigās sabiezēt, nesanākt. Ja paturam prātā, ka spēles un sniegums izlasē var gan palīdzēt, gan iegāzt – tas velkas kā aste nopakaļ. Vai Sprukta gadījumā? Neticu! Viņš nav tik aprobežots, viņš nav tik nekrietns. Bet tauta runā?! Tas labi, ka viņi runā, tātad – neesam vienaldzīgi. Ja neesam vienaldzīgi, tad noteikti esam ar savām galvām un izpratni, ar prasmi – atšķirt pelavas no graudiem. Sprukts nespēlēs, bet kāds cits tur būs! Ja nu šis cits tieši šobrīd mēģina pavērt lielo iespēju durvis? Dzīvē visiem notikumiem ir kāds skaidrojums un turpinājums. Tur, kur kaut kas beidzas, iespējams, kaut kas lielāks sākas. Nepadarīsim vienu spēlētāju lielāku par komandu, kuru viņam ir iespēja pārstāvēt.

Visi nav un nebūs vienādi, tāpēc kādam šis hokejista paziņojums liksies nenopietns. Vēl kāds mēģinās viņu kaunināt, būs tādi, kas šo vīru nosauks par mīksto vai pavīpsnās – sak, atradies lupata, kas nevar savas emocijas savākt. Sprukts nekad tāds nav bijis, varbūt tieši tāpēc šī nopietnība ir lielāka, nekā jebkad agrāk esam piedzīvojuši. Mums nevajag spēlētāju, kas izliekas, kas sakās – darām, bet pats labi saprot, ka nevar. Jānis par to domāja jau labu laiku, to viņš bija apsvēris arī skaļi, varbūt tāpēc kā vārda un darbu vecis – nespēja izlikties pēkšņi labāks, citādāks. Ja tā būtu, tad tā gan ir tēlošana, to gan varētu saukt par nodevību. Jā, tiesa, Sprukts apgrūtina Latvijas izlases treneru izvēli, viņu vīziju par sastāva komplektāciju. Viņš pietrūks. Vai mums viņu būtu jāved ar varu uz pasaules čempionātu, tikai tāpēc, ka tā ir izlase? Absurds! Cilvēks pateica atklāti un tāpēc cienīsim šo izvēli. Ja viņš tomēr nav bijis atklāts, vai mēs būsim tie, kas spriedīs tiesu? Viņš pats sevi tiesās... Šoreiz Jānis negrib un nevar palīdzēt izlasei. Kad varēs? Tas jau būs cits Sprukts. Lai viņš sakārto savas domas, savu spēku un veselību. Izlases sakarā neviens nav jālūdz un jāpārliecina, jo izlase ir karogs. Sprukts to nemāk pateikt vai – baidās, ka viņu nesapratīs. Sapratīs, Jāni, sapratīs - ja šis lēmums ir godīgs.
Izskatās, ka ir.