Vītoliņš: Dinamo var iekost daudziem KHL klubiem...

Iespējams, ka šīs sajūtas abos Latvijas izlases treneros raisa arī sērijas divdomīgais kontekts – viņi abi pret Dinamo, kas faktiski ir mūsu valstsvienības kodols. Pirms mēneša Vankūverā viņi bija visi kopā, tagad spēlēja pret viens otru, bet vēl pēc mēneša atkal būs kopā pasaules čempionātā. Vēl bija treneru divkauja, jo neslēpsim – Znaroka un Vītoliņa tandēms kuluāru sarunās bieži tika minēts kā iespējamais Rīgas Dinamo jaunais treneru korpuss, kam vajadzēja nomainīts slovāku Šupleru. Domāju, arī Znarokam pašam bijusi tāda vēlme, jo viņš vēl sezonas laikā sarunās minēja, ka esot gatavs Rīgā strādāt pat par divreiz mazāku naudu, nekā viņam piedāvā Krievijā. Tomēr, Rīga neko Oļegam pagaidām nepiedāvā, bet īsi pirms sērijas sākuma vēl kluba akcionāri pamanījās izbļaustīties pa pasauli, ka viņi esot uzrunājuši Šupleru ar domu, vēl vienas sezonas cēlienam. Lai gan Znaroks pats šo ziņu nekomentēja, citi teksti, kas no viņa mutes nāca ārā jau minētā Šuplera sakarā, bija visnotaļ skaidri vēstījumi – nu, piemēram, kaut vai sākot jau ar veco un labi izspēlēto plati par slovāka spēles plānu, kas patiesībā esot tikai un vienīgi Znaroka izlases modelis, ne vairāk. Oļegam papildus motivāciju nevajadzēja, lai pats un komanda uzvilktos pret Dinamo kā satracināta lapsene.

Pēc sērijas viņš ir apmierināts, taču uzreiz lūdz atlikt plašāku vērtējumu par šo maču pirms pasaules čempionāta. „Man patika abu komandu kaujas gars”, tā Znaroks. Savukārt Harijs Vītoliņš, kas MVD komandā ir otrais treneris un visu sēriju to vien tik darīja, kā noslēpumaini smaidīja, kad viņam uzdeva tiešus jautājumus par Rīgas komandas trumpjiem, tagad ir gatavs atklātai sarunai – varbūt arī tāpēc, ka tiešā veidā Haris sevi ar Dinamo projektu nemaz nesaista un nav saistījis:
- Ja godīgi, es nezinu, kādas sarunas tur ir bijušas vai ir Oļegam. Ar mani neviens neko nav runājis, tāpēc es varu tikai paraustīt plecus, - tajā pašā laikā paturēsim prātā, ka Vītoliņš ir slīpēts un šī uzspēlētā neziņa var būt arī nevainīgs teātris. Nu, labi – liksim mierā nākotnes plānus, piezemēsim nule kā notikušās hokeja kaislības.
- Znaroks minēja, ka sēriju lielā mērā izšķīra MVD mājas laukuma priekšrocības – ko tu par to saki?
- Tas arī varēja būt viens no faktoriem, lai gan uzskatu, ka abās pirmajās spēlēs Dinamo mūsu laukumā nodemonstrēja saturīgu spēli un tikai dažas epizodes izšķīra mača gaitu. Kā otrajā spēlē, kad Ņiživijs jau pirmajā minūtē izskrēja viens pret vienu. Būtu iemetis – būtu cits scenārijs. Tajā pašā laikā gribu norādīt, ka galvenos mājas darba uzdevumus mēs izpildījām un tie bija – spēle mazākumā un pretuzbrukumi. Rīgai bija ļoti labs vairākums, kad laukumā gāja Ozoliņš, Hosa, Petrovickis, Ņiživijs, Sorokins. Mēs pret šīm izspēlēm gatavojāmies īpaši. Otra lieta – pretuzbrukumi, kuros Dinamo varētu būt bīstamākā komanda visā līgā. Viņi var iekost daudziem...Teicu puišiem – ja ir sajūtas, ka nevarat vidus zonā izspēlēt ripu, tad labāk to iemest pretinieka pusē, lai viņi sāk savu uzbrukumu no zonas dziļuma – tā patērēs vairāk spēka un mums būs vieglāk sagaidīt viņu uzbrukumu jau pie savas zilās līnijas.
- Sērijā pret CSKA jūs esot ģērbtuvē izkāruši informāciju par katru no pretinieka spēlētājiem. Vai par Rīgas Dinamo bija līdzīga uzskatāmā aģitācija?
- Jā. Par katru no Dinamo hokejistiem mums bija viņa mazais dosjē – ar plusiem un mīnusiem. Piemēram, par Hosu teicām: viņam ir ļoti labs metiens, neapstrādājot ripu no konkrētiem laukuma punktiem, tajā pašā laikā viņam nepatīk spēka spēle. Viņš visu spēles laiku ir jāuzmana, jo tad uzbrucējs sāk nervozēt un viņam nekas nesanāk. Tā arī bija. Piektajā spēlē viņš gan iešāva vairākumā vārtus no sava kroņa punkta, tikai leņķis bija nereāls – var teikt, ka mēs it kā viņam likām nospēlēt zemāk, bet vārtsargs mazliet nogulēja tuvo augšējo stūri. Tā gadās, taču visas sērijas laikā Hosam bija īpaša uzraudzība un tā attaisnojās. Par Ozoliņu, piemēram, teicām: ļoti labi kontrolē un vada ripu, ja vien dod viņam brīvu ledu. Tas nozīmē, ka Sandim jāiet virsū jau savlaicīgāk, lai viņš atdod labāk kādam piespēli, nekā pats ieskrienas. Tajā pašā laikā, ņemot vērā viņa vecumu un iespējamo fizisko nogurumu mača izskaņā, pret viņu ieiešanu zonā veicām ar ripas iemetienu aiz viņa – tad aizsargam ir jāslido, jāpatērē spēki un tie nepietiek izšķirošiem brīžiem. Tā mēs par katru bijām savākuši informāciju un hokejisti bija lietas kursā.
- Bet Spruktu mazākumā tā arī nemācējāt noturēt?
- (smejas) Jā, ar Janku bija interesanti. Mēs jau savējiem teicām, ka vairākumā tieši pret Spruktu nav nekas jāizdomā – ripa drīzāk jāmet garām kā piespēle, lai viņu nogrieztu vai izslēgtu no šīs konkrētās epizodes, bet – zini kā ir ar cilvēkiem. Laukuma malā visi saprot, visi krata galvu, bet, kā nonāk konkrētā vietā un laikā, tā širmis aizveras. Jāņa platā stāja un šķietamais lēnīgums spēlētājus var ļoti maldināt un tad sanāk, ka vienā brīdī, no drošas izspēles, viss sagriežas kājām gaisā.
- Kuri vēl no rīdziniekiem šajā sērijā tev patika?
- Zini, Jēkabs Rēdlihs nospēlēja ļoti solīdi – ar pārliecību. Labi darbojās laukuma stūros, fiziski pret viņu bija grūti spēlēt, Mārtiņš Cipulis bija ātrs pretuzbrukumos un ļoti mērķtiecīgs, Sašku Ņiživiju bija ļoti grūti noturēt – pret viņu mocījāmies. Miķelis (Rēdlihs) un Lauris (Dārziņš) uzbrukumā spēlēja ļoti stabili.
- Vai nebija pārsteigums, ka Masaļskis atgriezās vārtos?
- Pārsteigums tas bija, bet teikt, ka tas kaut kā ietekmēja mūsu komandu – nevaru. Drīzāk bija pat otrādi – pēc pirmajām divām uzvarām savā laukumā braucām uz Rīgu un te, ziņa – būs Masaļskis. Puišus tas mobilizēja, jo pret Pruseku bija viena spēle, bet, ja tagad pretinieks laiž laukumā savu pirmo numuru – tad ir jābūt gataviem vēl sirsnīgāk pastrādāt. Trešajā spēlē mēs bijām pasīvi metienos – vajadzēja Edgaru krietni vairāk nomētāt, pretējā gadījumā mēs paši viņu tajā mačā par varoni vien uztaisījām.
- Divās pēdējās spēlēs visu noteica papildlaiks – kas jāsaka hokejistiem, lai viņi veiksmīgi izmantotu šo savdabīgo izspēli vai pavērsienu?
- Jā, daudziem tādas pieredzes nebija ne vienā, ne otrā komandā. Galvenais – neatkāpties un spēlēt ar iniciatīvu. Ja esi aktīvs, tad tavas darbības tiks atlagotas. Tāpat, ieejot zonā, papildlaikā centāmies nevis vienkārši iemest ripu, bet to ievilkt pēc iespējas dziļāk, ar domu – tuvāk vārtiem. Pēc tam asa piespēle – starp citu, abos gadījumos tas izdevās.
- Kas notika ceturtajā mačā, kad vienu no uzbrucēju trijniekiem nosēdinājāt malā visu papildlaika pirmo daļu, bet pēc pārtraukuma tieši viņi guva izšķirošos vārtus?
- Mums likās, ka trešajā trešdaļā viņi mazliet ir „nosēdušies” – gan fiziski, gan emocionāli. Nepadevās viņiem laukumā spēle, tāpēc nosēdinājām rezervē. Pēc pirmā papildlaika redzējām, ka ar trīs maiņām tomēr nepavilksim. Prasījām – esat gatavi iet laukumā un uztaisīt spēli? Viņi saka – jā. Viss notika. Taču Rīgas spēles paliks atmiņā ar iespaidīgo atmosfēru – jāsaprot, ka tādā vidē arī pretiniekam ir ļoti pacilājoši spēlēt. Tribīnes bija nevis pret kādu, bet gan par savējiem – tas patiešām atstāj paliekošu iespaidu.
- Vai pret CSKA bija vieglāk spēlēt?
- Jā, noteikti. Turklāt, man ir sajūta, ka arī pusfinālā, lai kurš arī būtu pretinieks – Spartak vai Lokomotiv – mums noteikti būs vieglākas spēles nekā bija sērija pret Dinamo. Rīgas komanda ir ļoti neērts pretinieks jau minēto pretuzbrukumu dēļ, tajā pašā laikā spēlētāji individuāli ir ļoti meistarīgi.
- Vai prēmijas par iekļūšanu Gagarina kausa pusfinālā būs lielas?
- Nezinu par lielumu, bet zinu – būs. MVD ir jauna komanda, tradīcijas tikai veidojas, taču mēs esam ielikuši labu pamatu, lai šis gads nebūtu tikai viena pavasara apstākļu sakritība. Komandas vadība ir gandarīta par paveikto, to neslēpjot. Mums pašiem kā treneriem arī ir liels gandarījums, jo ieviestā sistēma ar šo komandu strādā.
- Kas ar tevi pašu notiks tālāk – līgums pēc sezonas beidzas. Arī tagad – zinot, ka jāspēlē vēl tālāk Gagarina kausā, mazliet neskaidra ir situācija ap Latvijas izlasi...
- Par jauno sezonu neko vēl nezinu – pabeigsim šo, tad jau redzēs. Nekādu konkrētu piedāvājumu nav. Vienubrīd komandas vadība gribēja kaut ko sākt runāt, bet mēs pateicām – pēc sezonas. Kamēr esam vēl uz ledus, izspiedīsim no šīs iespējas maksimālo. Par Latvijas izlasi Oļegs šajās dienās sarunās ar Lipmanu. Sagatavošanās posma plāni visi ir skaidri.
- Kirovs ieminējās, ka Znarokam pie MVD ruļļiem būs jāpaliek vienam, jo Vītoliņam esot jābrauc un jāvada izlases treniņu process...
- Pirmo reizi dzirdu. Skaidrs, ka kopā ar izlasi varēsim būt tikai pēc MVD sezonas pēdējās spēles – mans darba devējs šajā ziņā ir prinicipiāls. Kas to varēja paredzēt, ka pavasaris sanāks tik garš. Tajā pašā laikā nedomāju, ka tas kaut kā var ietekmēt izlases treniņnometnes plānus, jo puiši visi pieredzējuši – katram ir skaidrs, ko vajag izdarīt, lai būtu gatavi uz pasaules čempionātu.