Oskars Ķibermanis vēlas būt elks citiem

Ķibermanis nāk no Rencēniem. Gluži tāpat kā Jānis Skrastiņš. Murjāņu sporta ģimnāzijā pilnveidojis sevi desmitcīņā, bet sapratis, ka neko vairāk par Latvijas līmeni viņš vieglatlētikā nesasniegs, nolēmis izmēģināt savus spēkus bobslejā. „Nesaskatīju sev lielas progresa iespējas desmitcīņā. Tas bija signāls, ka kaut kas ir jāmaina. Tāpat arī trenera Andreja Iecelnieka nāve nospēlēja savu lomu,” stāsta Ķibermanis. Uz bobsleju Oskaru neviens neaicināja – pats nolēma, ka varētu pamēģināt. Jau pirms bobslejista karjeras sākuma viņš pazina Oskaru Melbārdi un tieši viņa veikums pilota krēslā ir licis spert šādu soli – sak, ja viņš var, kāpēc es nevarētu?

Lielu lomu Ķibermaņa karjeras evolūcijā nospēlēja Jaunatnes olimpiāde Insbrukā. Zintis Ekmanis iedegās par ideju, ka šis varētu būt kadrs, kas Latviju tur varētu pārstāvēt. Un sāka tēst par pilotu. Savdabīgi, bet Oskars Ķibermanis savas gaitas bobslejā jau sāka kā pilots. Stūmēja pozīcijā sēdējis tikai vienreiz – aiz muguras Uģim Žaļimam. Komandas biedri ir vilkuši uz zoba, sakot, ka šis jau nemaz nezinot, ko nozīmē braukt aiz muguras. „Nekas patīkams tas nav,” vērtē Ķibermanis. Šāds gājiens bija ļoti vērtīgs, jo palīdzēja vairāk novērtēt savu stūmēju darbu, sagaršot tā garozu.

Par saviem bobsleja krusttēviem Oskars Ķibermanis sauc Zinti Ekmani un Olafu Kļaviņu. Sākotnēji visu melno darbu paveica federācijas viceprezidents, jo kamēr citi bija prom, nebija neviena cita, kas Siguldā jaunajam pilotam ierādītu braukšanas ābeci. „Sākumā nekā patīkama nebija. Pirmo reizi dzīvē uzvilku ķiveri, un jau tad sajūtas bija dīvainas. Gandrīz nesapratu, kur atrodos. Pirmajos septiņos (!) braucienos es kritu. Turklāt visu laiku vienā vietā – 15. virāžā.” Sākums ir bijis vairāk nekā baiss, turklāt kritieni ir bijuši, braucot gan no junioru starta, gan pakāpjoties augstāk līdz dāmu startam. Sekas – pēc daudzajiem kritieniem vairs nevarēja pacelt roku. Tagad Oskars atzīst, ka vēl divi kritieni un būtu pagriezies un aizgājis uz neatgriešanos. Taču viņš palika.

„Es jau vispār sākumā gribēju pāris braucienus nobraukt aizmugurē. Tur pat bija arī Melbārdis, bet man teica: nav laika, ej un brauc! Kaķēns bija iemests ūdenī, taču tagad uzskata, ka šāda jūrskola viņam ir tikai un vienīgi palīdzējusi. Karjeru bobslejā Ķibermanis sāka tikai ar domu par Jaunatnes olimpiādi – lielā izlase vēl prātā nebija. Šo sezonu viņš sāka ar domu par veiksmīgu startu Eiropas kausos – uz debiju pasaules kausa apritē viņš tā īsti nemaz necerēja, precīzāk – tai neticēja.

„Bobslejā ir smagi. Treniņu process vasarā ir ļoti grūts, trenējamies caur sāpēm, nevaru. Bet ziemā, iestumjot startu, tu labi redzi, ko esi vasarā darījis,” sporta saldo ēdienu akcentē jaunais pilots. Pasaules kausu apritē viņš ienāca strauji, turklāt pārsteidzot vispirms jau Sandi Prūsi ar sniegumu Altenbergas treniņos. Zīmīgi, ka sezonas laikā tā viņiem abiem bija pirmā tikšanās. Tagad Altenbergu Ķibermanis sauc par savu mīļāko trasi (pat ne reizi nenokrita), kaut gan pirms nebija dzīvē izmēģinājis, bija dzirdējis visādus šausmu stāstus. Teju katra pilota CV ir pa kādam sāpīgam kritienam šajā trasē, bet atnāk jaunais uz paziņo – nekā tāda jau tur nav. Netipiski...

Netipiski ir arī tas, ka jau savā karjeras sākumposmā Ķibermanis uzskata, ka vieglāk pilotēt ir četrinieku. Vēl netipiski ir tas, ka viņam pietiekot nobraukt pusi trases, lai lielos vilcienos saprastu, kas te ir jādara, lai tiktu lejā ar sausu ādu un bez kritieniem. Un netipisks, salīdzinot ar citiem pilotiem, ir arī viņa vecums – skaties, kur gribi, 19 gadus veci piloti kokos neaug un apkārt nemētājas. Pats Ķibermanis gan tam nekādu uzmanību nepievērš. „Man jau tas liekas normāli. Es atnāku un nobraucu. Es jau neskatos uz citiem, skatos tikai uz savu veikumu. Taču droši vien, ka kaut kāds pilota talants man ir,” prāto bobslejists.

Oskaru Melbārdi par savu elku Ķibermanis neuzskata, bet par konkurentu gan. „Es domāju, viņam pašam ir mazliet bail no manis,” vērtē Ķibermanis. Zīmīga epizode šosezon bija Īglsā, kad pēc pirmā brauciena četriniekos abi mūsu piloti bija līdzās. Otrajā Melbārža vīri sadusmojās un jautājumu no dienas kārtības par to, kurš mājās ir saimnieks, noņēma. Vismaz uz brīdi...Konkurence ir ļoti laba lieta. Ķibermanim neesot neviena elka vai autoritātes arī starp citiem pilotiem. Viņš cer, ka pats nākotnē par tādu kļūs citiem. Vienīgās autoritātes – treneri. Jaunais pilots izlases galveno treneri Sandi Prūsi vērtē kā ļoti taisnīgu un tādu, kurš stāv pāri visiem izlasē – nevienam atlaides nedod.

Starp abiem mūsu Oskariem, vērtējot puišu raksturus, varētu novietot smago automašīnu. Melbārdis ir nosvērts, nopietns, Ķibermanis – būtībā šovmenis (tādu viņu atceras arī Murjāņos...), kurš var arī pirms starta pajokot, pasmieties. Tiesa, pēdējās 10 - 15 minūtēs viņš savācas, lai sakopotu domas braucienam. Ņemt visu vieglāk – tā ir viņa būtība. Nav vienas receptes, kā vislabāk sagatavoties braucienam, viņš uzskata.

„Sočos četrinieku treniņos konkurenti filmēja katru manu braucienu. Iepriekš tas nebija novērots. No sešiem braucieniem es vinnēju piecus braucienus, turklāt ar ne to labāko startu. Visi brīnījās. Es pats arī. Bet sacensības visu salika pa vietām. Nevajag laiku apsteigt pārāk ātri – tā jau tas ir apsteigts...” saprātīgi nosaka Ķibermanis. Viņa šovs olimpiskajā trasē bija kas principā ārkārtējs, jo lika maksas treniņos ierasties visai Krievijas delegācijai ar pašu Aleksandru Zubkovu priekšgalā – sak, kas te notiek (lamuvārdus piekombinējiet paši, kādi jums tīk)?!

Par savu sezonas lielāko panākumu viņš tomēr sauc iekļaušanos Pasaules kausu apritē, nevis medaļas pasaules junioru čempionātā. Ienākšana lielo vīru sabiedrībā tomēr ir radījusi satraukumu, ko veicināja apziņa, ka visas viņa kļūdas rāda televīzijā. „Es taču vēl mācos, bet to rāda televīzijā. Būtībā mums, visiem Latvijas pilotiem, sacensības vēl ir kā treniņi,” uz īpatnējo situāciju pamatoti norāda pilots.

Nākamsezon viņam vēl nav mērķa izkonkurēt Oskaru Melbārdi. Labi būs, ja izdosies izcīnīt pirmo starta grupu un no tās startēt Sočos. Tad sezonu būs izdevusies. Ķibermanis pats ļoti labi saprot, ka nākamsezon no viņa sāks prasīt vairāk, un progress būs jāuzrāda. Turklāt Uģis Žaļims gan jau vēl pacīnīses par otrā pilota vietu. „Sports ir nežēlīgs,” vērtējot situāciju, ka Žaļims sezonas beigās stūma debitantu Ķibermani, secina pats vaininieks. Un ir pavisam iespējams, ka nākamsezon kārtis atkal varētu sajaukties – arī jaunajam pilotam par sliktu. Pirmie soļi vienmēr ir diezgan plati, katrs nākamais – arvien īsāks.

Šobrīd mēs Oskaru Ķibermani varam saukt par Latvijas sporta parādību, jo sava piederība vilku baram vēl ir jāapliecina. Kāds varbūt teiks, ka tik jaunam pilotam mēs pievēršam pārāk daudz uzmanības, kas viņam noteikti nenāk par labu, taču arī tas ir pārbaudījums, ar ko viņam ir jātiek galā. Ja nespēs un sāksies zvaigžņu slimība, tad – atvaino, tev nav lemts... „Ir jāstāv ar abām kājām uz zemes. Pagaidām neviens mani netur, pats cenšos nostāvēt,” sarunas beigās noteic Oskars Ķibermanis. Turēsim pie vārda!