Sekss un komanda

Ar katru nākamo spēli pietrūkst iztēles, lai sameklētu argumentus, kas Maskavas Dinamo galvenā trenera pašpārliecību un bravūru varētu pamatot. Tā ir piezemēta, bet nav mazinājusies. Saprotams, nekas nav noticis, jo sērija turpinās. Tik pat saprotams ir tas, ka rezultāts ir 3:1 par labu Rīgai un viņiem tagad vajag tikai vienu uzvaru, lai Znaroku atbrīvotu no darba. Cik tas ir reāli? Tuvāk nekā jebkad agrāk. Vēl nekad savā trenera karjerā Oļegam nav darbs uzteikts vai viņš padzīts no amata par sportisko mērķu neizpildīšanu vai nesasniegšanu. Tagad tas var notikt, turklāt – pateicoties tiem, kurus viņš sauc par savējiem. Pateicoties tiem pašiem, kas spēlē pēc viņa shēmām un sistēmām – kā viņam patīk uzsvērt. Vai viņš ir pelnījis tādas beigas Maskavā? Cilvēciski – nē, profesionāli – bez šaubām... Lai gan, ja esam tikai cilvēki, arī tad Znaroku šobrīd puse Rīgas redz ejam, nekā nākam. Pats vainīgs, ka netika galā ar komandu. Pats vainīgs, ka nemācēja Rīgu paņemt ar plikām rokām vai... savām sistēmām. Vēl jau ir iespēja – teiks zvērinātie Oļega piekritēji. Nenoliegšu – ir. Taču, sērijas četrās spēlēs nav bijis ne smakas no tā, ar ko esam šī pretinieka sakarā baidīti vai psiholoģiski apstrādāti.

Pēc trešā mača varēja domāt, ka nākamā spēle izvērtīsies nervoza vai – vismaz elektrizēta. Nekā nebija! Izskatījās, ka Maskavas Dinamo svētdienas vakarā dodas svētceļojumā uz Aglonu. Saimons drīzāk bija mazais poterietis, kas laukumā dara tikai labos darbus, vai nedara vispār neko. Komarovs atgādināja kādu no teletūbijiem – viņam piestāvētu LaLā vai Pū tēls, ja jums šie personāži kaut ko izsaka. Rīga bija tik pat apcerīga – vai nu aiz noguruma, vai – kam gribētos noticēt vairāk – aiz piesardzības. Znaroks bija tā mūsējos nobiedējis, ka nobijās... pats. Neticu, ka viņš nesaprata, ko bija iepriekšējā vakarā ar savu komandu izdarījis uz Rīgas ledus, neticu, ka viņš nezināja par mūsu Dinamo ģērbtuves sarunām, tūlīt pēc spēles. Bet stāsts pārpilns ar drāmu: ja var ticēt atskaņām, tad uzreiz pēc mača bariņš vadošo Latvijas izlases hokejistu visai skaļās balsīs bija nolēmuši pagriezt savam trenerim muguru. Hokejistus bija aizskāris veids, kā Znaroks bija licis savai komandai spēlēt... Saprotams, tik aprobežots jau Oļegs nav, ka pavēlēja Saimonam vai vēl kādam, dauzīt vai skaldīt kādu no pretiniekiem kā gaļas veikalā. Taču uz ledus strāvojumi ik pa brīdim atdūrās pret malā stāvošā Maskavas Dinamo galvenā trenera skatienu. Vispār, Znaroku var neapskaust – no vienas puses tu saproti, ka vajag šo sēriju, šo pretinieku vinnēt. No citas tevi moka pārmetumi – ko veči padomās? Ne tie, kuri sēž krievu kreklos – tie otri. No Rīgas. Viņi taču redz un dzird, kādas pavēles dod uz soliņa Maskavas kluba treneris – viņš nevar atļauties tajā brīdī būt Kaķītis no Kārļa Skalbes pasakas. Viņam ir jāgriež zobi, jānoskaņo savi vīri kaujai. Tādos brīžos metodes neizvēlas. Znaroks saka, ka šis ir karš. Ja viņš tā saka, tad iztēlojieties gaisotni, kas valda Maskavas klubā. Droši vien Oļegam ar Hari ir skaidrs, ka citus tekstus vai motivējošās uzrunas viņu padotie nesaprot. Mūsu galā smadzeņu ir vairāk un viņi šo noskaņu uztver personiskāk.

Sestdienas vakara saruna Rīgas Dinamo ģērbtuvē bijusi asa. Kurš tur nolaida tvaiku vai iegrūda kādu zem aukstas dušas – šobrīd nav svarīgi. Svarīgi ir saprast, ka tā kā bija līdz šim – tā vairs nebūs. Znaroks vienu komandu nespēj savākt, bet otru – šķiet, būs pazaudējis... Tur vajadzēs kaut ko vairāk par viena mužika dzelžaino apņēmību – sak, es savējos nekad nenododu... Oļeg, tavējie vairs tev netic! Vai, ja vēlamies būt diplomātiski korekti – Oļeg, tavējie ir apvainojušies... Kā Znaroks atgūs un – vai atgūs? – Latvijas izlases hokejistu acīs savu vārdu, savu trenera pārliecību vai maģisko varu – nav ne jausmas. Vien acīmredzams – ar katru nākamo spēli naids pret otru komandu tiek pārnests naidā pret šīs komandas galveno treneri. Ja aizstājam vārdu „naids” ar kaut ko draudzīgāku – piemēram, motivāciju – arī tad tas lietas būtību nemaina. Vēlēšanās uzvarēt Maskavas Dinamo, priekš Rīgas večiem vispirms ir vēlēšanās uzvarēt Znaroku. Pirms nedēļas neko tādu nevarēja pat iztēloties. Tagad Oļegs kļuvis pats sev ienaidnieks. Ja vaicātu, kas šajā sērijā ir licis mūsu Dinamo nonākt tik drošā vadībā, tad atbilde ir vienkārša – Latvijas izlases galvenais treneris... Tas nebūs pārspīlējums. Znaroks saprot, ka viņu tagad ir uzdūruši uz dakšām, viņu nes ārā... Savējie! Vai tomēr – nu jau svešie... Ceturtajā mačā izskatījās, ka Maskavas Dinamo ne tikai nevar, viņi pat nedara uz laukuma lietas, kas citvakar šiem gladiatoriem būtu pašsaprotami. Nonākot vadībā ar 1:0, viņi pārstāja spēlēt. Kur izslavētā taktika – dzīt pretinieku grīdā līdz galam? Kur otrā, trešā vai piektā elpa? Rīga taču pretī nespurojās. Tādai komandai kā Maskavas Dinamo var uzkrist uz nerviem, bet nevar viņu priekšā sākt dziedāt aijā žūžū... Turklāt, lai cik tas komiski neizskatītos no malas, vienubrīd šķita, ka atrodamies bērnu guļamistabā, kur pārmaiņus abi vecāki uz pirkstu galiem mēģina savu atvasi iemidzināt, līdz... paši atlūzt. Mača pagarinājumā nebija neviena (neviena!) pazīme, kas teiktu priekšā – Znaroks un viņa komanda grib šo spēli vinnēt. Rīga gribēja. Tāpēc arī to izdarīja!

Pieņemsim, ka tā ir Znaroka viltība, viņa lielais plāns. Pieņemsim, ka ar katru nākamo spēli mūsējie arvien vairāk pagurs, bet pretinieks – sāks lidot... Vien nav saprotams, vai Znaroks pats sev šauj kājās vai – uztic to darīt Vītoliņam. Teorētiski viss ir iespējams. Maskavas Dinamo patiešām šo sēriju var vinnēt. Vienīgais, kas vairs nevar uzvarēt, tas ir Latvijas izlases galvenais treneris. Viņš ir zaudējis. Neatkarīgi no sērijas galarezultāta. Ironiski, bet fakts.

P.S. Mēs spēlējām sūdīgi, bet uzvarējām. Tas ir labāk, nekā spēlēt sūdīgi un zaudēt. Starp citu, vai kāds ievēroja, ka vienubrīd Rīgas Dinamo spēlētāji pārstāja spēles gaitā mainīties? Vieni nonāca malā, bet citi palika uz beņķīšiem... Pa laukumu mūsu kreklos skrēja trīs puikas, ko nez vai varētu saukt par apmulsumu. Par paniku gan. Bet – tas jau ir stāsts par mūsu problēmām...