H. Vasiļjevs: “Potītē joprojām atrodas skrūves”.

Kādas bija sajūtas atgriežoties uz ledus pēc ilgāka pārtraukuma?
Jāsaka, ka pirmajās spēlēs sajūtas nav no tām patīkamākajām, jo grūti ieiet atpakaļ ritmā. Jūtu, ka pietrūkst ātruma, precizitātes, bet pie tā ir jāpiestrādā. Ar katru nākamo spēli būs arvien vieglāk gan slidot, gan izprast spēli.
Savainojums pilnībā sadziedēts?
Nevarētu teikt, ka pilnībā, jo man arvien sāp potīte, tajā joprojām atrodas skrūves, kuras izņems ārā tikai vasarā. Tomēr kopumā ir labi, cik vien tas iespējams. Skaidrs, ka tagad jātrenējas vairāk nekā citiem. Pēc ledus treniņiem regulāri dodos uz rehabilitācijas centru, lai tur pastrādātu. Šobrīd cenšos uzķert tās sajūtas, lai es varētu pilnībā spēlējot aizmirst un nedomāt par potīti. Treniņos potīti jūtu mazāk, taču spēles laikā nedaudz satraucos par kāju. Tomēr rehabilitācijas procesā mēģinu izpildīt vingrinājumus, lai palīdzētu novirzīt tādas domas. Uzsvaru liekot uz ātrumu, kas man vēl pietrūkst spēles laikā.
Potītes lūzums varētu būt nopietnākā trauma, kas gūta karjeras laikā?
Pirms diviem gadiem bija plīsušas pleca saites. Tā bija visnotaļ smaga trauma. Pēc tās nācās izlaist gandrīz trīs mēnešus. Potīti gan pirmo reizi biju lauzis. Turklāt ļoti nepateicīgā laikā, kad vēl nebija sākusies sezona, jo nācās izlaist daudz spēles, kurām gatavojoties biju ieguldījis daudz laika.
Trauma paliek trauma, bet jo nepatīkamāk, ja tajā iedzīvojas pirmssezonas laikā, kad sezona jau uz sliekšņa. Kur atradi motivāciju, lai sadzīvotu ar radušos situāciju?
Tas ir visnepatīkamākais - gatavojies visu vasaru, esi ieguldījis smagu darbu, kas ļauj justies pārliecinātam par saviem spēkiem, bet pienāk brīdis, kad gūsti traumu un saproti, ka neko nevari līdzēt. Mēnesi pēc tam neko nedarīju, kas bija redzams fiziskās kondīcijas trūkumā. Uz aci jau varēja pateikt, ka muskuļu masa pazūd, trūkst spēka utt. Tagad, lai atgūtu formu, viss bija jāsāk no jauna. Viss, ko es vasarā darīju, bija velti. Par to gan ir žēl.
Sajūtu līmenī varētu pielīdzināt, it kā būtu apzagts?
Sajūtas bija dažādas (smejas). Tagad ar katru dienu jūtu, ka kļūst labāk un labāk. Tas, kas notika, ir pagājis, tur vairs neko nevar darīt, cenšos par to nedomāt. Jūtot, ka ir progress, saprotu, ka lēnām atgūstu, ko biju nogulējis. Atliek vien strādāt tālāk, jo priekšā gan Olimpiskās spēlēs, gan ar Krēfeldi izslēgšanas spēles. Galvenais sezonu noslēgt uz pozitīvas nots.
Daudziem sportistiem pēc tik nopietnas traumas psiholoģiski ir grūti sajust iepriekšējo drošību un pārliecību uz laukuma. No malas šķita, ka tev nebija problēmu, jo jau pirmajā mačā guvi vārtus. Kā iespējams atgūt iepriekšējo pārliecību?
Atgriežoties uz ledus, mēģināju spēlēt bez bailēm un ieiet spēles ritmā. Skaidrs, ka gūtie vārti, kas neapšaubāmi ir panākums – iedvesmo. Iespējams, tas arīdzan ļāva mierīgi aizvadīt pirmo spēli. Katrā ziņā bija iedvesmojoša sajūta, kad guvu vārtus, jo mentāli tas ļoti palīdzēja. Tas, ka labi iesāku, ir pozitīvi arī manām turpmākajām spēlēm, jo zinu, ka es to varu, nav jāsatraucas par blakus lietām. Neliegšos, ka pirmajā spēlē nedaudz satraucos, piemēram, kas būs, ja kāds mani pagrūdīs, vai kaut kas slikts notiks utt. Pirmās divas spēles aizvadīju augstā līmenī. Saprotu, ka fiziskajā ziņā nedaudz pietrūkst, bet pārējais vairs īpaši problēmas nesagādā.
Kā komanda uztvēra tavu atgriešanos?
Viņi bija priecīgi, ka atgriezos. Mums bija viena maiņa, kas ļoti labi spēlēja, šobrīd tieši trūka otrās, trešās maiņas. Domāju, ka spēšu palīdzēt komandai pilnveidoties arī turpmāk, jo tad mums būs divas, pat trīs labas maiņas. Neskatoties, ka biju traumēts, tik un tā gāju ar komandu uz treniņiem, skatījos, kā viņi trenējās. Biju klāt ģērbtuvē. Tobrīd, kad viņiem notika treniņi, man turpat bija rehabilitācija. Visu šo laiku biju ar komandu. Vienīgais, kas man trūka, bija spēļu prakse.
Vai juti, ka komanda novērtē, ka kapteinis, pat būdams traumēts, atrodas kopā ar viņiem?
Domāju, ka jebkuram spēlētājam, kurš iedzīvojies traumā, pietrūkst tas, ko viņš katru dienu darījis. Pasmieties kopā ar spēlētājiem, paskatīties treniņu, dzirdēt trenera domas. Tā visa pietrūka. Lai man tā nepietrūktu, gāju uz halli un trenējos ar komandu, cik vien varēju. Ja nevarēju iet uz ledus, tad darīju ko citu. Gāju skatīties spēles. Centos sazināties ar spēlētājiem pēc katras izbraukuma spēles, uzzināt, kā gāja, kas notika. Tas man patiesi interesē. Nav tā, ka man ir trauma un es neko nevaru darīt, tāpēc gaidīšu divus mēnešu, kad varēšu slidot, lai varētu būt ar komandu. Darīju to, jo man interesē, kā komandai sokas.
Kopā ar kapteini arī komanda jūtas drošāk.
Iespējams, spēlētājiem, kuri tik daudz nespēlē varu sniegt kādu padomu, jo no malas redzams daudz vairāk nekā, kad pats atrodies spēlē. Tad arī daži spēlētāji atnāca pajautāt, kā labāk rīkoties konkrētajā situācijā. Mēģināju ar nelieliem padomiem palīdzēt komandai.
Pēdējo reizi izlasē spēlēji 2011. gada pasaules čempionātā, kas rezultātu ziņā bija viens no pieticīgākajiem. Ar ko palika atmiņā šis turnīrs?
Nekas īpašs atmiņā nav palicis. Vairāk atminos reizes, kad esam uzvarējuši un tikuši tālāk. No pēdējā čempionāta ir grūti, ko pozitīvu paņemt. Katru reizi, kad devos prom no čempionātiem, pārdzīvoju, ja neesam paveikuši ko labu vai spēruši izlases sniegumā soli uz priekšu. Tāpēc arī, kad biju nomainījis pasi, un man jautāja par nākamo čempionātu, nevarēju sniegt skaidru atbildi, jo nebiju apmierināts ar savu sniegumu. Precīzāk jāsaka, ka komandai nebija izdevies turnīrs, jo nevar viens spēlētājs būt apmierināts ar sniegumu, ja rezultāts kopumā nav veiksmīgs. Toreiz, manuprāt, Ņiživijs teica, ka vairs nespēlēs izlasē. Emocijas, kas pārņēma spēlētājus pēc turnīra, redzot, ka mēģini visu, bet nekas nesanāk, ļauj rasties domām, piemēram, ka tas bija pēdējais turnīrs, vairs nevaru, negribu utt. Ja čempionāts būtu izdevies, tad visi skrietu uz nākamo čempionātu bez ierunām.
Acīmredzot šādās reizēs ir jāveic izmaiņas arī treneru sastāvā un LHF nolēma pieaicināt Nolanu.
Saprotams, ka ar gadiem, kad neredz progresu, ir jāveic izmaiņas. Iespējams, ka citam trenerim izdotos, jo nereti pārmaiņas pašas par sevi nepieciešamas, lai atsvaidzinātu ierasto kārtību. Varbūt treneris nāktu ar citādiem treniņiem, citādu sistēmu, kas ļautu demonstrēt pat citādu spēli. Komanda redzēja Znaroku četrus gadus, bet čempionāta pēdējā spēle neizdevās, kas arī sekmēja trenera nomaiņu. Federācijas prezidentam līdz ar to bija pamats teikt, ka netika izpildīts uzdevums, spēlē vērojama stagnācija, neesam tādi, kādi vēlējāmies būt. Tāpēc viņš ieviesa pārmaiņas. Tas, ka izdevās piesaistīt NHL treneri, manuprāt, mums ir veiksme, jo ar tādu pieredzi atrast treneri ir ļoti grūti. Skaidrs, ka tagad zināmā mērā komandai nepaveicas, ka Nolans atrodas Bufalo (smejas), jo nevar atrasties ar komandu. Tomēr tas, ka izlases trenerim ir NHL stāžs, ir ļoti pozitīvi.
Teds Nolans atzina, ka vēlme redzēt tevi izlasē viņam bija jau no pirmās dienas, tomēr formālu jautājumu dēļ neizdevās piesaistīt.
Zināju par viņa interesi. Vēl brīdī, kad Artūrs Irbe atradās izlases treneru sastāvā, runājām par manu dalību. Fakts palika tāds, ka pases maiņu rezultātā man varētu būt neparedzēti šķēršļi. Tāpēc nācās atlikt domu par spēlēšanu izlasē. Viss tika izrunāts un domāju, ka viņš apzinājās situācijas nopietnību.
Komentējot izlases sastāvu dalībai olimpiskajās spēlēs, Nolans uzsvēra, ka neiekļaut tāda līmeņa spēlētāju kā Vasiļjevs būtu nepārdomāts solis. Ar ko, tavuprāt, esi iepaticies Nolanam?
Tas jāprasa Nolanam (smejas). Esmu spēlējis vairākos pasaules čempionātos, cenšoties parādīt labāko sniegumu. Augstā līmenī arī DEL spēlējis. Varbūt no tiem laikiem, kad NHL un zemākajās līgās spēlējis. Godīgi sakot, grūti pateikt, ar ko būtu palicis atmiņā. Tomēr vienmēr esmu centies spēlēt augstā līmenī un no visas sirds.
Vai pašam bija liels pārsteigums, ka esi iekļauts olimpiskajā sastāvā?
Jau sākumā, kad runāju ar treneriem, viņi izteica vēlmi, lai es būtu sastāvā. Pirmais zvans man bija neliels pārsteigums. Protams, ka to pavadīja pozitīvas emocijas, ka treneri vēlas mani redzēt komandā. Biju priecīgs dzirdēt, ka spēlētāji nav aizmirsti, jebkurš var spēlēt, ja treneris viņam redz vietu komandā. Galvenais, lai spēlētājs demonstrē augstvērtīgu sniegumu.
Vai tas nozīmē, ka pastāv iespēja redzēt tevi izlases sastāvā arī pasaules čempionātā?
Grūts jautājums, jo vēl jānospēlē Olimpiskajās spēles un jāparāda sevi no labākās puses (smejas). Citādi nemaz neprasīs, vai vēlos braukt.
Kā uztvēri ziņu, ka Sandis Ozoliņš piekrita palīdzēt Latvijas izlasei Olimpisko spēļu kvalifikācijā un tagad arī pašā olimpiādē?
Par Sandi Ozoliņu var daudz ko teikt. Skaidri redzams, cik daudz viņš pietrūka „Dinamo”, kad nespēlēja Rīgā. Sandis ir vienkārši „mežonis”, ar neiedomājamām darba spējām. Palīdz komandai gan uz ledus, gan arī, kad nespēlē. Tas ir liels plus, ka viņš spēlēs izlasē. Domāju, ka viņam spēka pietiek, lai nospēlētu čempionātu, pieļauju, ka viņš pat divreiz varētu to nospēlēt, jo tāds talants, kāds ir Sandim, nav nevienam Latvijā.
Vai esi sazinājies ar Sandi, lai pārspriestu izlases aktualitātes?
Nē, vēl neesam sazinājušies, bet priecājos, ka nebūšu vecākais izlasē (smejas).
Ar Sandi Ozoliņu būsiet izlases pieredzējušākie spēlētāji un no jums tiks prasīta ne tikai atdeve laukumā, bet arī ģērbtuvēs. Esi gatavs līdera lomai?
Domāju, ka izlasē vienmēr ir bijis labs kodols – draudzīgs sastāvs. Tas ir ļoti svarīgi, jo īpaši uz tādiem turnīriem, kad jāturas kopā kā komandai. Manuprāt, Sandis to varētu paveikt viens. Tomēr man būtu jāsaka, ka ikviens izlases spēlētājs var komandu vest uz priekšu, gan Dārziņš, gan Sprukts, gan Daugaviņš. Visi var palīdzēt un dot pienesumu komandai. Jāatceras, ka izlase nav tikai Sandis Ozoliņš, Herberts Vasiļjevs vai Edgars Masaļskis. Tā ir visa komanda, kurai ir viens mērķis - uzvarēt!
Ko tev nozīmē spēlēt olimpiskajā turnīrā?
Tas ir kaut kas īpašs. Izjūtu lepnumu, ka esmu olimpietis un varu pārstāvēt Latvijas izlasi. Jāapzinās, ka neesam lielvalsts, bet fakts, ka ceturto reizi pēc kārtas Olimpiskajās spēlēs startēs hokeja izlase, un tas ir panākums nevis vienam spēlētājam, bet visai Latvijai. Brīnišķīga sajūta. Ceļš uz Olimpiskajām spēlēm nav no vieglajiem. Katru reizi jākvalificējas, mēs nekad neesam automātiski iekļuvuši Olimpiskajās spēlēs. Vienmēr caur mazajiem ceļiem tiekam uz lielā, esam to paveikuši. Tikai viens zaudējums un neesi Olimpiskajās spēlēs. Redzējām, ka Vācijai tā notika. Visi bija pārliecināti, ka vācieši brauks uz Sočiem, bet tomēr beigās izrādījās citādāk. Cepuri nost puišiem, jo tikt uz Olimpiskajām spēlēm ir ļoti grūti. Jālepojas, ka esam paveikuši to.
Teds Nolans uzsvēra, ka komandas komplektācijā svarīgākais izvēlēties pareizos cilvēkus, nevis meistarīgākos. Vai piekrīti Nolana filozofijai?
Noteikti! Tā arī jāveido komanda. Nevar ņemt spēlētājus, kuri, piemēram, var tikai vairākumā spēlēt, nevar ņemt tos, kuri tikai mazākumā. Komandas komplektācija nav viegls darbs.
Kādu lomu saskati sev šajā izlases modelī?
Braucu bez personiskiem mērķiem, bet gan ar domu, ka ar izlasi spēsim aizvadīt labas spēles. Kāda loma man paredzēta atklāsies vien tad, kad būsim visi sanākuši kopā. Šobrīd grūti pateikt, jo nezinu nedz maiņas partnerus, nedz spēles plānu.
Teds Nolans uzsvēra, ka tāda līmeņa hokejistam ir nepieciešamas aptuveni divas nedēļas, lai atgūtu fizisko formu. Jūti, ka līdz Sočiem varētu būt atguvis fizisko kondīciju un spēļu praksi?
Kad sāku trenēties, man bija gandrīz mēnesis līdz Olimpiskajām spēlēm. Domāju, ka fizisko formu atgūšu un tās spēles, ko aizvadīšu Krēfeldes sastāvā - kopumā sešas, man ļoti palīdzēs ieiet ritmā. Pēc tam Latvijas izlases sastāvā būs divas pārbaudes spēles, manuprāt, tad vajadzētu sasniegt pēc iespējas labāku formu.
Kam būtu jāpievērš lielākā vērība, lai aizvadītu veiksmīgu turnīru?
Galvenokārt mums jāspēlē savs hokejs. Noteikti, ka aizsardzība spēlēs izšķirošu lomu. Latvijas izlasē ir tehniski spēlētāji, kuri var gūt vārtus. Tomēr aizsardzībai jāpievērš īpaša vērība. Redzam, kādi uzbrukumi ir citām komandām, kas uzliks slogu mūsu vārtsargiem. Nebūs viegli, bet jācīnās līdz galam, līdz uzvarai.
Kad esi plānojis pievienoties izlasei?
2. februārī man ir spēle Vācijas čempionātā un jau nākamajā dienā dodos uz Rīgum, lai pievienotos izlasei.
Ar kādām sajūtām sagaidāt pirmo spēli izlases sastāvā pēc ilgāka pārtraukuma?
Iespējams, ka būs neliela mandrāža, jo izlasē tik tiešām neesmu ilgi spēlējis. Daudz kas ir mainījies. Tomēr ceru, ka viss būs labi. Lielākais uztraukums, ka nebūšu fiziskajā kondīcijā, kādā vēlos būt, bet līdz Olimpiskajām spēlēm darīšu visu, kas iespējams, lai tādā būtu.