Mūsu leitis Daugavas vārtos

Daudz viņu bijis – it sevišķi futbolā un hokejā – to sportistu, kurus par leģionāriem tagad saucam. Caurstaigātāji Latvijai, no kuriem daudzi jau sen aizmirsti, tomēr labākos atceramies. Vislieliskākais no atnācējiem bija Daugavas futbolkomandas vārtsargs, no Maskavas atmukušais lietuvietis Vlads Tučkus. Kura pirmā sportiskā mājvieta Latvijā bija Brocēnu rūpnīcas kopmītnes istabiņa un Brocēnu Cementa un šifera kombināta komanda, gan Latvijas augstākajā līgā. Vienā stūrī dzelzs gultele, otrā pudeļu grēda.

Uz Latviju viņš atmuka tad, kad Maskava vairs nedrīkstēja ciest Spartaka slavenā vārtsarga uzdzīvi. Nesenējais PSRS izlases kandidāts, PSRS čempions un sudraba medaļas ieguvējs. Pēc daudzu domām pat labāks par leģendāro Ļevu Jašinu. Izvilkts no Brocēniem atpakaļ lielajā futbolā. Šo rindu rakstītājam Tučkus tolaik bija… visa Daugava. Tikai un vienīgi viņa dēļ bija vērts rāpties pār stadiona žogu un kauties ar miličiem. Kad Tučkus tomēr “režīma pārkāpumu” dēļ tika izbīdīts no meistarkomandas, kādus pāris gadus futbolu vairs neapmeklēju nemaz…
Par spīti zaļajam pūķim un ļaunajam liktenim Vlads spēja pierādīt, ka taču ir vīrs!

Jo tieši viņa laikā Latvijas futbols sasniedza savu padomju gadu visaugstāko lidojumu. Protams, ne jau Vlads viens pats to sasniedza. Moldāvs Pēteris Stupakovs zem Daugavas karoga 1960. gada sezonā lielajai cīņai spēja apvienot latviešus, krievus, gruzīnus, ukraiņus, šķiet, pat vienu kabardieti. Un mūsu lietuvieti. Uzbrukuma centrā kā vējš plosījās Georgs Smirnovs, labajā malā tamborēja Gunārs Ulmanis, pussargu līniju prātīgi koriģēja Dodiks Hundadze, aizsardzības centrā kā mūris slējās Vitālijs Simbircevs, bet no aizsardzības labās malas uzbrukumiem pieslēdzās ļoti centīgais Vilnis Straume (kas tajos laikos bija retums: uzbrūkošais aizsargs). Nu un vārtos, protams, Vlads Tučkus, kuram komanda un treneris uzticēja kapteiņa godu un atbildību. Un Vlads to pilnībā attaisnoja, būdams gan komandas glābējs bezcerīgās situācijās, gan sadarbības koordinators uzbrukumu sākumos. Togad Daugava divreiz pieveica izslavēto Maskavas Torpedo, pirmās apakšgrupas līderi, spēlēja 2:2 ar Maskavas Dinamo – Jašina komandai komentāri nav nepieciešami. Bija arī 1:1 ar Tbilisi Dinamo, turklāt Gruzijas galvaspilsētas stadionā! Debitējot savā laukumā, Daugavas ar 4:0 sagrāva Taškentas Pahtakor. Mūsējie atradās burtiski pussolīti no pirmās finālgrupas, no iespējas izcīnīt medaļas. Pietrūka viena paša punkta...

Bija iegūta futbola cienītāju apbrīna un atzinība. Sasniegta augstākā – divpadsmitā – vieta Daugavas PSRS vēsturē. Diemžēl 1961. gada sezonas starts izrādījās neveiksmīgs. Pret to pašu Torpedo Rīgā tika zaudēts ar 0:5, bija vēl citas neveiksmes. Funkcionāri rīkojās, kā ierasts: jāatrod un jāsoda grēkāži. Par tādiem izdomāja treneri Stupakovu un vārtsargu Tučku, kurus skaļi atlaida no komandas, vēl vairāki viesspēlētāji aizgāja paši, redzot, ka bez sava trenera un sava kapteiņa ar diegiem nav aršana. Galu galā Daugava A klasē palika priekšpēdējā, 21. vietā...

Latvijas futbola vēsture:
„Tučkus spēle un esība Latvijas futbolā salīdzināma ar Mellupa komētu, kuras ātri izgaistošā aste vēl ilgi liek skatīties debesīs un gadiem nav aizmirstama.
Pēc “Daugavas” V.Tučkus spēlēja Rīgas “Kompresorā”, vēlāk veterānu sacensībās. Viņš mācījās Pārtikas rūpniecības tehnikumā, strādāja par direktora vietnieku sakņu bāzē, brauca ar zaporožecu. Rīgā nodzīvoja turpat 30 gadus. Vlads bija labsirdīgs, izpalīdzīgs, draudzīgs jebkurā sabiedrībā. Taču reizēm panaivi arī visiem uzticīgs. Netrūka viltus draugu, kas izmantoja lielā vārtsarga turību un dāsnumu. Bija cilvēki, kam nekas nebija svēts, kas vilka viņu apšaubāmās kompānijās. Pēc vienas tādas Vlads nokļuva slimnīcā ar galvas traumu. Operācija. Paspējis vēl piedalīties dēla kāzās Rīgā, 56 gadu vecumā Vlads Tučkus, šī spožā futbola komēta, nodzisa. Apglabāts Viļņā.”

Prasti sakot: dzeršana taču un tomēr noveda pie gala jau agrā vecumā…
Vienalga, Vlads ir pelnījis piemiņu un labus vārdus. Tādi talanti dzimst un atspīd reizi gadsimtā.

Vlads Tučkus
Dzimis 1932. gadā, 21. novembrī, Lietuvā. Miris 1988. gadā, 19. novembrī, Rīgā.
Jau 17 gadu jaunībā – Lietuvas lielā kausa ieguvējs ar Šauļu Elnas.
3. vieta PSRS jaunatnes čempionātā ar to pašu klubu 1950. gadā.
1954. gadā sudraba medaļa PSRS meistarsacīkstēs no Maskavas Spartaka.
1956. gadā – PSRS čempions no tā paša populārā Maskavas kluba.
1955. un 1956. gadā PSRS izlasē – kopā ar leģendāro Ļevu Jašinu.
Sešdesmito gadu sākumā – Rīgas Daugavas pamatvārtsargs.
Spēlējis Latvijas veterānu sacensībās, bijis futbola tiesnesis, iekļūstot republikas desmit labāko soģu sarakstā.
Bijis futbola treneris kā Latvijā, tā citviet PSRS.
Strādājis par sakņu bāzes direktora vietnieku Jūrmalā.
Precējies. Dēla tēvs.