Sporta skaistums: dalīta bēda ir divi prieki

Rīta pusē gan vēl valdīja lielas bažas: kaut nu vakarā nenāktos bēdāties... Jo Rīgas Dinamo aizvadīja spēli tālā izbraukumā Novokuzņeckā, bet VEF pēc smaga zaudējuma Piemaskavā gan spēlēja savā laukumā, tomēr ar pašreizējiem Ukrainas čempionāta līderiem. Un Kijevas Stroiteļ (tagad dzimtajā valodā Budivelnik) kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem vienmēr bijis lielāks vai mazāks, bet tomēr favorīts sacensībās pret VEF. Taču – ja būs bēdas kā hokejam tā arī basketbolam, tad dalīta bēda tak esot pusbēda, kā tautā saka.
 
Atkal un nu jau lieku reizi jākonstatē: Rīgas hokejpublika ir tā labākā un Arēna Rīga iespaidīgākā darbības vieta visos KHL plašumos no Tatru kalniem līdz Amūras upei. Salīdzinot: Novokuzņeckā par kādiem karsējiem laikam vēl nav zināms, no skatītājiem skanēja vienīgi tāda paskaļa burbuļošana, kādu brīdi varēja sadzirdēt švīkstam krievu senseno un tradicionālo: šaibu, šaibu. Bet Metalurgam asiņu uzsišanai fonu nevajadzēja, mājnieki kopš pirmsākumiem lauzās apliecināt, kurš te īsti ir saimnieks. Un tūdaļ bažas: kā gan mēs bez Holta, bez brīnumvīra un beidzamā glābēja? Vārtos jauniņais Māris Jučers, kuram jau 2. minūtē nākas brīnumainā veidā un pēdējā mirklī nogrābstīt ripu sev aiz muguras pie (uz?) pašas vārtu līnijas.
 
Šī noteikti ir RD labākā spēle aizsardzībā, kādu man šosezon nācies redzēt (visas spēles diemžēl neesmu skatījies).No daudzajiem Metalurga uzspiestajiem jucekļiem pie mūsu vārtiem protam iziet sveikā, mazākumā stāvam kā mūris, un kad pašu vairākumā jau desmitajā minūtē Mārtiņš Karsums ar brāļu Rēdlihu prasmīgu līdzdalību iesviež savus šīssezonas trīspadsmitos vārtus, tā vien rādās, ka labi būs.
 
Iet laiks, mainās trešdaļas, un tas vieninieks uz tablo joprojām garlaikojas vienatnē. Metalurgs spiež, mēs atsitamies, un skatītāja pārdzīvojumi aug augumā (kas arī bija jāsasniedz?). Ir iespējas mājniekiem, ir arī Dinamo – īpaši prātā un acu priekšā paliek otrās trešdaļas mirklis, kurā Niživijs iedod brīnumskaistu piespēli Šindelam, bet pēdējais tomēr nespēj savaldīt ripu līdz loģiskam galaiznākumam. Tad vēl divu skandināvu duelī pie Metalurga vārtiem pārākumu pār mūsu Vargu apliecina soms Lasilens, kurš visu spēli nostāv bez kādas kļūdas.
 
Rit pēdējā trešdaļa, tā vien izskatās, ka neko vairāk par minimālā rezultāta saglabāšanu nevaram cerēt, adrenalīns pieņemas spēkā un spēle šķiet īsti aizraujoša. Bet bailīga arī. Sekundes rit lēnāk, nekā citkārt piektdienās. Līdz uz priekšpēdējo minūti tomēr noplīstam – spēcīgs šķīliens no tālienes atsitas pret vārtpriekšā atbalstītu nūju, un... bēdīgais 1:1. Toļiks ir saskaitījis: tā izrādās jau ceturtā reize šosezon, kurā RD pazaudē uzvaras iespēju pēdējās trešās trešdaļas minūtēs.
 
Ceturto trešdaļu abi sacensoņi aizvada mierīgi un prātīgi: neviens negribēja mirt. Lieta nonāk līdz loģiskām beigām: abas komandas stājas pie bullīšiem. Niživijs uzreiz, pirmajā piegājienā, savu darbiņu ar skaistu un slaidu līkumu padara, savukārt Jučers ir un paliek metalurgiem trīsreiz necaursitams. Pēc šīs spēles visā tās ritējumā ir pilnīgi skaidrs: Rīgas Dinamo nav vis pusotra vārtsarga (kā rudenī pauda visgudrākie), bet gan divi īsti pilnvērtīgi vārtu vīri. Šī atziņa un divi uzvaras punkti rosina atcerēties, ko pirms izbraukumu tūres zīlēja Armands: sezonas garākajā izbraukumā jāatved trīs uzvaras, un tad var labās cerībās lūkoties uz izslēgšanas spēlēm. Divas jau ir...
 
Laiks uzkost biezpienu un steigties uz Arēnu Rīga, skatīties klātienē skaistu basketbolu. Sakiet, ko gribiet, bet klātbūtnes efekts tomēr ir spilgtāks un siltāks par labāko televīzijas raidījumu! Pat tad, kad Arēnā dārd kā tukšā mucā, pats savu šķaudienu vairs nespēj sadzirdēt. Agrāk kritiku nerakstīju, prātoju, ka laikam esmu kļuvis senils un neizprotu jaunatnes tīkojumus. Taču nupat visai jaunākais kolēģis Ingmārs visu to bricāšanu publiski nosauca par basketbolu naktsklubā, noskaidroja, ka pat basketbolistiem dižais ļembasts ir traucējošs – nu un tad? Viss joprojām notiek, jo dzenim galva nesāp. Kādreiz uz preses kritiku vajadzēja atbildēt vienīgās partijas komitejām, bet tagad mums to partiju ir tik daudz, ka atbildēt vairs nav kam.
Tāpat muļķošanās ar puikiņu „sacensībām” pārtraukumos. Re – to vietā varētu uzrīkot pie mikrofona un prožektora gaismā kārtīgu, bet īsu ekspresinterviju par spēles gaitu ar basketbola spečuku, kādu mums ir kāliem. Jo basketbolu Latvijā nesaprot un nekomentē tikai un vienīgi babuškas, kas pie mazdēliem migrantiem mūža nogali pavadīt atbraukušas.
 
Bet ir, kā ir, un jācer, ka labs basketbols pārmāks visas mieles.
Cerība ir laba lieta, kura diemžēl ne vienmēr piepildās. Trijās no četrām piektdienas spēles ceturtdaļām Vefiņš to apliecina, gan cenšoties nopūlēties aizsardzībā, taču necik neiespējot uzbrukumā. Miledžs paliek atmiņā ar pāris skaistiem pārtvērieniem un ātriem skrējieniem, un tas tad arī ir gandrīz viss, par ko varam papriecāties. Jo tas pats Miledžs labo atsver ar kļūdām sadarbībā. Kijevieši ir izteikti pārāki cīņās zem abiem groziem, kurp arī virza savu triecienspēku. Viņiem tālmetieni nav nepieciešami, taču kāpēc trijniekus nemet mājnieki? Neticami, bet tomēr fakts – kā savā laikā rakstīja padomju prese. Budivelnik notur sacensības gaitu pozicionāli lēnā gultnē, visu laiku saglabājot apmēram desmit punktu pārākumu, kas liek domāt par to, ka uzvarētājs te jau ir izšķirts un zināms. Bēdīgi, skuķīši, nav ko redzēt! Ja nu vienīgi bijušo vefieti Artjomu Parahovski, kurš, pēc Rīgas pasauli aplidojis un tur par noderīgu neatrasts, nupat nosēdies Kijevā. Un vēl ukraiņu rindās patīk lieliski ķermeni un basketbola tehniku pārvaldošais lietuvietis Raimonds Alījevs (uzvārds atgādina par tatāriem, kuri viduslaikos atkarojās līdz leišiem) ar izjustu metienu. Bauda noskatīties!
 
Bet tad, pēdējā ceturtdaļā, notiek negaidītais (bet vienmēr cerētais). Janičenoks, Bertāns, Valters, Keins un Kavalausks ir tie viefieši, kuriem piektdienu vakaros acis iedegas. Omulīgai uzvarai noskaņotos kijeviešus viņi, skatītājiem par neaprakstāmu un beidzot arī skaļu prieku, pārsteidz ar varenu apņēmību, pamatīgi salaužot Budivelnik līdzšinējo pārākumu zem groziem abos galos. Savu grozu VEF vispār aizslēdz ciet un noslauka tīru, Budivelnik ieguvums pēdējās 10 minūtēs ir kārnie seši punkti pret VEF iekrātajiem divdesmit četriem. Kijevieši samulst tik tālu, ka metieni pat neskar groza stīpu, nelīdz arī Parahovskis un Alījevs, bet viesu treneris vienubrīd pat metas vaigos spēles komisāram Aināram Pogam pie tiesnešu galdiņa – labi, ka Butauts paspēj piesteigties palīgā un iestāstīt sacepušam kolēģim ka šeit tomēr nav boksa sacensības. Un pārmetumus par tendenciozu tiesāšanu gan varētu paust vefieši: pāris soģu lēmumi šķiet uzskatāmi vērsti mums nepareizā virzienā.
Vienalga, par Bertāna apturēšanu ātrajā triecienā nesportiskā piezīme ir jāpiešķir. Tas šķiet izšķirīgais lūzums spēles gaitā, pēc kura Budivelnik pārstāj pastāvēt kā komanda: ir pieci apmulsuši vīri ar niknumā galvu zaudējušu treneri priekšgalā. Protams, ka tādā, pašu izkārtotā un sasniegtā situācijā VEF Rīga uzvara ir likumsakarīga – savukārt skatītājiem bauda un prieks. Un cerība vēl kādu reizi skatīt ko līdzīgu.
 
Pagaidām VEF izcīnījis trešo uzvaru sešos mačos un pakāpies uz līdz šim Budivelnik aizņemto trešo vietu VTB līgas A grupā. Potences ir, atliek tās biežāk atklāt vispārējai aplūkošanai. Tad visiem būs labi un priecīgi.
 
Valdis Valters SA+ nupat rakstīja par viesstrādnieku nerentabilitāti, īpaši kā nelāgu piemēru minot melnādainos basketbolistus. Par uzvaru sapriecājies, atļaušos Valdim nepiekrist. Kavalausks un Keins, pēdējās ceturtdaļas varoņi, taču nāk no svešām zemēm, turklāt Keins pēc baltā cilvēka gluži neizskatās. Bet kas attiecas uz Miledžu, tad – vai esam aizmirsuši, kā Kērtiss uz sava kumbra šosezon jau izvilka divus mačus, pret leišiem un grieķiem? Un ja viņš piektdien nevilka, tad tāpēc arī lieliskajā pēdējā ceturtdaļā palika malā. Līdz turpmākajam...