Suns (Dog) skatās uz meža pusi (NHL)

Spēle pret Hurricanes bija otrā NHL cīņa Kaspara Daugaviņa kabatā. Tāpat kā pirmajā gadījumā pirms diviem gadiem pret Ņujorkas Rangers, arī šoreiz viņš savu iespēju neizniekoja. Spēles laiks lielāks, apņēmība tāpat – izskatījās, ka Daugaviņš te ir spēlējis jau vismaz piecus pēdējos gadus. Grib, viņš grib tur palikt, bet galvenais – viņš tam ir gatavs. Ko tagad darīs Otavas Senators? No vienas puses ir zināms, ka Kaspara pasaukšana uz galveno komandu tieši šajā sezonas daļā ir saistīta ar komandas kapteiņa Alfredsona savainojumu un vēl pāris puskautajiem. Tajā pašā laikā, maz ticams, ka tieši jau minētā hokejista veselības stāvoklis noteiks latvieša nākotni NHL. Jo Daugaviņš nav un nebūs pirmo divu maiņu vijolnieks – drīzāk skatāmies uz otriem diviem uzbrukuma virknējumiem. Pret Karolīnu viņš spēlēja kopā ar saviem nesenajiem Bimhentonas fermas partneriem (Smitu un Kondru). Salīdzinoši pieklājīgu uzticību mūsējais izpelnījās mazākumā, turklāt – cipari ir viens rādītājs, spēles kvalitāte arī bija solīda. Suns skrēja kā no ķēdes norāvies. Kurš neskrietu?! Tomēr komandā ir vēl viens apstāklis, kas bez visiem laimes mātes un nejaušības tēva rokas spiedieniem, var ietekmēt Kaspara Daugaviņa karjeru lielajā līgā. Tas ir astoņpadsmit gadus vecais zviedru uzbrucējs Mika Zibanejads, kam mačs pret Hurricanes bija devītais šajā sezonā kopā ar Senators. Pēc līguma statusa, ja komanda ļauj šim puikam nospēlēt vēl vienu spēli, tad uzbrucējs automātiski tiek pieskaitīts kluba pamatsastāvam līdz sezonas beigām ar garantēto solīdo algu – 1 miljons 775 tūkstoši. Izmēģinājuši savu lielo talantu šajā līmenī viņi ir – spēlēt viņš var, taču brieduma dēļ, nekāds kalnā kāpējs vai klinšu gāzējs vēl nav. Statistikā viņam viena piespēle un lietderība ar maziem mīnusiem... Loģika saka priekšā - izskatās, ka deviņas spēles NHL šogad arī varētu būt tas atskaites punkts, kas Zibanejadu piezemē. Neaizmirsīsim, ka Senators kā pieticīga hokeja organizācija, nekādā mērā nevēlas liekus tēriņus, kur nu vēl laikā, kad viņiem ir izvēle. Daugaviņa gadījums ir tipisks gadījums – tā sauktā NHL alga Kasparam ir 600 000 dolāru, bet fārmklubā viņam maksā solīdos 105 tūkstošus, kas tam līmenim ir ļoti daudz. Turklāt, Bimhentonā var retoriski pavaicāt – nu, johaidī, kāpēc tas puika jums neder? Kāpēc mums ir jāņem uz sava kakla viņa simts tūkstoši, ja viņš patiesībā ir tuvāk NHL budžetam – gan pēc brieduma, gan algas... Tajā pašā laikā Senators netiek gudri, ko iesākt ar Zibanejadu. Kluba menedžeris Braiens Marejs skaļi domā: „Vai viņš daudz iegūs, spēlējot līgā? Vai viņš daudz iegūs, braucot atpakaļ uz Zviedriju? Ja viņš paliktu te, junioru sistēmā, mēs viņu redzētu katru dienu – tas būtu savādāk. Ja viņš atgriežas Zviedrijā, tas sarežģī situāciju kopumā...” Entuziasmu nejūt. Zibanejads nav tas, kura dēļ Senators īpašnieks un kluba vadība šobrīd plēsīs kreklu – hokejists labs, bet nekāds ohs un ahs šajā brīdī nav. Ja viņu palaiž vaļā, tad, visticamāk, puika brauc uz Zviedriju, uz savu „Djurgarden”, kur viņu gaida. Šādu scenāriju iztēlojoties, Senators paskatās sev apkārt un pasaka divus vārdus. Kaspars. Daugaviņš.
Atbildi par Zibanejadu (uh, kas par zviedrisku uzvārdu!) klubs sola līdz trešdienas vakaram...